Par valodu (un kas tiesīgs to mainīt)

Dalīties Dalīties E-pasts Drukāt Iesūtiet ziņu Komentāri

Valda vispārējs uzskats, ka pat dzīvniekiem ir valoda. Suns, piemēram, var riet draudzīgi vai naidīgi, tas kauc vai smilkst. Arī zirgs visnevisādi zviedz, reizreizēm bubina. Visvairāk tas manāms putniem. Un visi pazīst žestu valodu. Tāpat maza bērna smadzenes veido skaņu, ko apvalda balss saites muskuļi, līdz balsenē esošās gļotādas krokas ir gatavas darboties. Konsekventi Džons Makrons runāšanu sauc par skaļu domāšanu (The Language and the Evolution, 124).

Primitīvais Eiropas cilvēks (homo neanderthalensis), kas dzīvoja pirms 150.000-25.000 gadiem un izrakts 1856. gadā Neandertāles aizā pie Diseldorfas 19 m zem zemes, esot pratis runāt, tikai ar samērā mazu leksiku un runājis retāk. Antropologi spekulē, ka šī cilts ir vai nu izmirusi jeb indoeiropiešu iznīcināta. Baltā rase, kuru 1814.g. angļu ēģiptologs Tomāss Jungs nodēvējā par indoeiropiešiem, sāka veidoties Kaukāza kalnu grēdas pakājē vismaz pirms 300.000 gadiem. Pierādījumam kalpo archeologu izraktie ģindeņi, klinšu alās atrastie augļu kauliņi, riekstu čaulas, drēbju un dzīvnieku atliekas radiooglekļa 14 analizē. Pārapdzīvotības pēc indoeiropiešu kopiena sadalījās 34.000-28.000 g. pirms Kristus. Tikai maza tās daļa palika uz vietas, kalaik daudzi aizvirzījās uz dienvidiem, bet pārējie - uz ziemeļiem. Atradumi liecina, ka turpmākie eiropieši ilgi klejoja, līdz apmetās Kostēnkos, kas ir Donas labajā krastā un ziemeļos no Azovas. Sākot ar 1879. gadu, archeologi tur izraka vienu 35 m garu un 15 m platu merģeļa (māla, smilts un kaļķu java) mājokli ar pavardu vidū, pēcāk daudz mazākus, celtus apm. 25.000 g.pr.Kr. Turpat atrada 42 sieviešu, kā arī lāča, alus lauvas (felis spelaeus) un vilka figūras. Donavas krastā, netālu no Vīnes, uzgāja Vilendprfas Venēru. Statuja ir 12.00-14.00 g. veca, un tās stils stipri atgādina Kostēnku skulptūru. Pieņem, ka to darinājusi tā pati kopiena ceļā uz rietumiem. Tie tad nu ir mūsu senči, kuru valodas sakņojas sanskritā (samskrta - izkopts kā pretstats prākritam, kas ir sarunvaloda un ko runāja indiešu zemākas kastas). K. Kacners izsaka vispāratzīto faktu, ka vecuma pēc baltu valodas ir visradniecīgākās sanskritam (Languages of the World, 1975). Konsekventi latvieši ir saglabājuši sanskrita vārdus, kā, piemēram, Dievs, māte, papus (tētis), brālis, uguns, zobs, bass (par kājām) u.c. Balstoties uz 64 priekštečiem, apm. 360. g.pr.Kr. indietis Panini uzrakstīja vecāko sanskrita gramatiku astoņos sējumos, ietverot 3.996 sutras jeb normas. Valodā ir 10 vienkāršie patskaņi, 4 divskaņi un 25 līdzskaņi. To šobaltdien lieto muhamedāņu un budistu liturģijā. Pieturzīmes viņi nelietoja. Pie indoeiropiešu siames nepieder somugri: somi, lapi, igauņi, lībieši un ungāri, kas apm. 3.500 g.pr.Kr. ieradās no Altaja. Pirenēju grēdās dzīvo baski, ieceļojuši no Kaukāza, kur aizvēstures laikā tie kopā ar gruzīniem veidoja ibēriešu tautu. Senie latgaļi atdalījās no leišiem 2.500-2.000 g.pr.Kr., apmetās tagadējā Zemgalē un Kristus dzīves laikā runāja neatkarīgu valodu. Latgaļi iedeva Latvijai teritoriju, valodu, vārdu un karogu. Tagadējā latviešu kopvaloda ir latgaļu, leišu, kuršu, vācu un krievu amalgama. Pēc Franču Akadēmijas datiem, pasaulē patlaban runā 2.796 valodās. Dialektu uzskata par valodu, kad attiecīgā teritorijā to lieto vairākums iedzīvotāju, kad tā ir izkopta, kad atšķirības pēc no radniecīgās tautas to nevar saprast, kad tajā ir publicēti vērtīgi zinātniski darbi un augstvērtīga daiļliteratūra. Pēdējo triju faktoru vērtēšana var izrādīties subjektīva, jo ir pārgrūti izslēgt šovinismu. J. Endzelīns, P. Strods, M. Bukšs un Fr. Zeps katrs izvirzīja savas apkaimes dialektu. Katra valoda ir dialekts, bet ne katrs dialekts ir valoda. Ikkatra tauta pati rada savu valodu. Pirms jebkāds filologs eksistēja, mūsu senči radīja tautasdziesmas ar tādu stila virtuozitāti un izkoptām loģiskām normām, ka neviens zinātnieks vai dzejnieks nespēj tās atdarināt. Tālabpēc valoda pieder tautai, nevis kaskādam birokrātam. Nobriedušā demokrātiskā iekārtā neviena valsts iestāde neapstiprina gramatiku un pareizrakstību. Tās ir mazliet savādākas. Mācības iestādes, izdevniecības, literāti un sabiedrība brīvi izvēlas tādu versiju, kādu grib. Un tautai vienmēr taisnība, pareizība. Starptautiskos kongresos un konferencēs zinātnieki ir vienprātis: katram intelliģentam cilvēkam jāiemācās sava tēva un savas mātes valoda. Pēcāk katram, īpaši zinātniekiem, dzejniekiem un žurnālistiem, tā jāattīsta un japiemēro laikmeta prasībām. To var izdarīt, laužot pastāvošās normas. Ja tauta to nedarīs, tad tās valoda nomirs tāpat kā latīņu un daudzas citas. Valodnieki ir ļoti svarīgi. Viņi pēta visnevisādu dialektu un valodu īpatnības, māca un dod lietpratīgas vadlīnijas. Bet ne valdība, ne zinātnieki nedrīkst uzlikt važas. Ja nu kāds varmāka to dara, tad viņš ir kaitīgs tautai un ir jāignorē. Tāds bijs Staļins, kas pavēlēja visas "padomju tautas" tuvināt "lielās tautas" valodai. Rezultātā 1957. gada 26. decembrī LPSR Ministru Padome pieņēma lēmumu Nr. 602, prasot piemērot latviešu patskaņu garuma apzīmēšanu krievu valodai. Tas atbalsojās Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijas izdevumā "Mūsdienu latviešu literārā valodas gramatika" (Rīgā, 1959) un apliecināts tās ievadā. Tā nu latviešu vārdu "metalls" pārvērta par krievu "metāls", "arabs" - "arābs", "hektars"- "hektārs", "mechanika"- mehānika" utt. Polītiķu uzspiestā svešaiņu akcenta svārstība ir pretīga latviešu ausīm: "sistēma" - "sistemātisks", "literāts" - "literatūra", "archīvs" - "arhivārs", kas atgādina "kazačoka" lēkāšanu. Tauta pati nebūtu pastrādājusi sev nepiemērotus sakropļojumus. Nepareizi rīkojās tie valodnieki, kuri ieveda savu latgaļu gramatikas versiju pārāk autoritātīvi, pieļaujot tautai izvēlēties. Daudziem, piemēram, ir iebildumi pret krievu ģenitīvu - "Latgolys" un Mōrys", mēles mežģiem "mozguošonuos" u. tml. atbaidām, kā arī šņāceņiem "leisšona", "nesšona" un "vesšona". Diemžēl pasaulē nav neviena likuma kodeksa, kas būtu perfekts un visiem pa prātam. P.S. TVNET publicē Čikāgā (ASV) dzīvojošā profesora Alekša Rubuļa rakstu, maksimāli saglabājot oriģinālo rakstību.

Uz augšu