Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Aigaram ir 51 gads, un viņš jau vienpadsmit gadu nav lietojis ne lāsītes alkoholisko dzērienu. Vienpadsmit gadu! Tomēr viņš vēl tagad atceras savu pēdējo glāzīti. Tā, it kā tas būtu bijis tikai vakar. Vēl skaidri atmiņā ir sajūtas pēc tās… Un joprojām Aigars sevi sauc par alkoholiķi. Par nedzerošu alkoholiķi, un piebilst, ka daudziem šis termins nav saprotams - kāpēc alkoholiķis, ja jau tik daudz gadu ne pilītes?
Un visus šos gadus viņš cītīgi apmeklē anonīmo alkoholiķu grupas nodarbības. Katru nedēļu. Dažkārt pat divreiz nedēļā. Kāpēc tas vajadzīgs? Aigars anonīmā sarunā piekrita pastāstīt, ko tas viņam dod. Viņš cerot, ka šī informācija palīdzēs arī kādam citam, kas nonācis līdzīgā bedrē, kādā bija viņš pats.
- Ja visus šos gadus nebūtu apmeklējis anonīmo alkoholiķu grupas nodarbības, es noteikti jau sen atkal būtu sācis dzert, - par to Aigars ir pilnīgi pārliecināts.
- Kā tas sākās?
- Pirmo glāzi alkohola es nomēģināju, beidzot 8.klasi. Tas bija izlaidumā. Vidusskolas izlaidumā jau iedzēru kopā ar vecākiem. Patiesībā visas problēmas sākās vidusskolas laikā.
- Kas tieši?
- Redziet, esmu dzimis un audzis laukos. Un līdz ar to biju kluss un ierāvies sevī, varētu teikt - diezgan kautrīgs. Bet vidusskola bija pilsētā, un tur valdīja pavisam citas attiecības, tur bija cita dzīve, cits dzīves temps nekā laukos. Es tam visam kā vienkāršs lauku zēns netiku līdzi - daudz ko nesapratu, man bieži nebija par ko runāt, nevarēju atraisīties. Man tā pasaule bija sveša. Es nevarēju uzaicināt meiteni uz deju, nevarēju iejusties nepazīstamā sabiedrībā un tā tālāk. Bet iedzerot viss mainījās - visi vārti bija vaļā… Ja citiem dzeršana ir ģimenes tradīcija un ielikta jau gēnos, citi sāk dzert no pārlieku liela stresa vai pārāk labas dzīves, tad man nekā tamlīdzīga nebija. Jā, es uzskatu, ka iemesls bija manis paša kompleksi. Tā esmu secinājis, analizējot visu notikušo.
- Kad jūs sākāt to visu analizēt un kāpēc?
- Esmu viens no tiem, kas pirms desmit gadiem nonāca slimnīcā un izgāja Minesotas programmu. Toreiz man vajadzēja ar sevi daudz strādāt, bet vienalga nesapratu, kāpēc ar mani tā notika. Un tikai pēc ilgāka laika sapratu - lai cilvēks nedzertu, viņam ir jāmaina domāšana un uzskati. Tas ir ļoti smags darbs ar sevi. Patiesībā tā ir sevis laušana. Un, lai tas varētu notikt, sevi ir jāiepazīst. Ir jāsaprot, ko īsti gribi - dzīvot un palikt skaidrā vai nedzert.
- Kas īsti ar jums bija noticis?
- Pēc vidusskolas aizgāju darbā, tur iedzēra, reizēm jau no paša rīta, vēlāk bija krogi un kafejnīcas, līdz beigu beigās sapratu, ka man nav plosti, bet nav arī pārtraukumu. Es dzēru vienmēr, kad vien bija ko dzert - vai nu pašam, vai kāds cits piedāvāja. Un beigu beigās izdzēru no diviem līdz trim litriem dienā. Katru dienu!
- Katru dienu? Tas bija stiprais alkohols?
- Protams, ka stiprais! Tolaik tas neko daudz nemaksāja. Turklāt, es domāju, nevienam nav noslēpums, ka visbiežāk alkoholiķi ir cilvēki ar zelta galvu vai zelta rokām. Un tāpēc viņi ir gatavi daudz ko padarīt vienkārši tāpat - par pudeli. Tā bija agrāk, un tā ir šobrīd.
- Un ko jūsu ģimene par tādu dzīvi?
- Mums bija tāda kā mierīga līdzās pastāvēšana, jo sieva arī dzēra.
- Jau no paša laulības sākuma?
- Nē, nē, pēdējos piecus, sešus gadus no kopējiem desmit laulības gadiem. Kad iepazināmies, viņa iedzēra kā normāls cilvēks - viesībās. Un es arī. Nu, labi - varbūt vairāk… Katrā ziņā es sevi neuzskatīju par alkoholiķi. Un, tikai nonākot Minesotas programmā, es sapratu, ka dzeru, pat negribot.
- Jūs sievu pieradinājāt pie kārtīgas dzeršanas?
- Varbūt es to kaut kā veicināju. Mums bija tā ierasts - piektdienā darbs beidzas, mazliet to atzīmējam, nākamā diena brīva - kopā ar dēlu izejam pastaigāties zaļumos, mazliet iedzeram, pārnākam mājās - vēl, tad vēl un vēl, un vēl… Svētdienā drusku jāpalāpās, un pirmdien uz darbu. Beigās aizgāja tik tālu, ka trīs dienas nebiju darbā. Un ziniet, kā ir - ja darbs traucē dzeršanu, tad darbs ir jāatmet. Divas reizes bija tā, ka mans plosts ilga pa pusgadam. Otru pusgadu nedzēru katru dienu, bet dzerstījos. Bet man nešķita, ka dzīvoju kaut kā citādāk nekā pārējie cilvēki. Pēdējais bija pusotra mēneša plosts. Tad arī sāku domāt, kas notiek, meklēju kādu attaisnojumu. Varbūt tāpēc, ka vairs saviem spēkiem nespēju nokāpt no korķa - no rīta nespēju domāt, kamēr kas nebija ieliets iekšā. Jā, man beidzot bija vajadzīga palīdzība.
- Un jūs devāties pie narkologa?
- Jā, man tūlīt piedāvāja Minesotas programmu - par laimi tieši tolaik tā bija bez maksas. Tas bija mans ceļš uz atgriešanos dzīvē, kas toreiz sākās un turpinās joprojām.
- Jūs teicāt, ka šajā programmā arī sākās pašanalīze, lai pats sev atbildētu uz jautājumu, kāpēc tā notika. Vai varbūt jūs uz kādu dusmojāties - uz kādu, kura dēļ kļuvāt par alkoholoķi?
- Nē, dusmoties man nebija uz ko. Pat ne pašam uz sevi. Redziet, alkoholiķis nav vainīgs, ka viņš ir alkoholiķis. Tā ir slimība! Smaga slimība. Bet, protams, šo slimību veido arī dažādi citi faktori: ārējie apstākļi, paša raksturs un daudz kas cits. Kāpēc vienam ir lemts kļūt par alkoholiķi un citam ne? Un tieši tāpat ne kuram katram ir lemts par tādu kļūt, tāpat kā ne kuram katram ir lemts no alkoholisma bedres izlīst ārā. Paldies Dievam, man tas izdevās!
- Kāpēc, jūsuprāt, jums izdevās, bet citiem ne?
- Tāpēc, ka man acīmredzot kaut kas atvērās vaļā. Jau pirms tam biju domājis par kodēšanos vai ko tamlīdzīgu, mēs abi ar sievu par to runājām un domājām braukt kodēties uz Krieviju, bet to neizdarījām. Un tad nāca tā pēdējā reize, pēdējais plosts, kas lika man saprast, ka esmu bedrē. Un, ienākot programmā, es izlasīju, ka alkoholiķis ir cilvēks, kas savas dzeršanas dēļ nonāk mokošās situācijās, bet, neskatoties uz to, turpina dzert. Ar to viss bija pateikts - es sapratu, ka tieši tāds esmu kļuvis.
- Atzīties savās vājībās pašam sev esot visgrūtākais.
- Protams! Arī es tūlīt to nesapratu un ilgi domāju, kā tas tagad būs, kad mani ārstēs un bez zālēm pataisīs par nedzērāju. Un tikai tad, kad mums no zinātniskā viedokļa sāka stāstīt, kas tas alkoholisms ir, es sapratu, kur esmu nonācis un ka kaut kas ir jādara.
- Kā ir atzīties sev, ka esi alkoholiķis?
- Es nezinu, kā ir citiem, bet man bija skaidrs, ka es nekad normāli iedzert nevarēšu. Tas nozīmē, ka nekad neiemācīšos dzert. Alkoholismu var apturēt pēdējās izdzertās glāzes līmenī. Turpmāk es varu dzīvot kā pasīvais, nedzerošais alkoholiķis, bet alkoholiķis es palikšu līdz mūža galam.
- Daudz cilvēku nesaprot, kāpēc alkoholiķis, ja reiz nedzer.
- Lieta tāda, ka nākamā glāze atkal būs ceļš uz grāvi. Varbūt ne tūlīt - tas var būt pēc mēneša, pēc diviem, pēc pusgada, bet tas grāvis būs! Es uzskatu, ka pasaulē nav neviena ārsta, kas varētu ielīst alkoholiķa smadzenēs un izdzēst tur esošo atkarības lentu. Paldies Dievam, ka nonācu pie šīs atziņas.
- Jūs par to priecājaties?
- Jā, protams, jo esmu ticis no bedres ārā. Bija pagājis gads un četri mēneši, kopš vairs nedzēru, kad man veselības problēmu dēļ iestājās paralīze. Es skaidri un gaiši sapratu, ka tās ir mana alkoholisma sekas. Vēlāk to apstiprināja arī ārsts, sakot - ja būtu turpinājis dzert, mēs te vairs nesēdētu.
- Kā bija ar draugiem, kad vairs nedzērāt?
- Tie nebija draugi, tie bija pudeles brāļi. Draugi man ir tagad, īsti draugi, kas priecājas, ka nedzeru.
- Kā jūs nonācāt anonīmo alkoholiķu grupā?
- Tajā mani iesaistīja, kad ārstējos Minesotas programmā. Tas bija viens no noteikumiem, ka sešas reizes jāapmeklē grupa. Un laimīgi gadījās tā, ka pirmo reizi, kad tur aizgāju, vienam no dalībniekiem svinēja trīs gadu skaidrības jubileju. Tur bija ap deviņdesmit cilvēku - visi skaisti saposušies. Un man tas bija šoks, jo nekad nebūtu iedomājies, ka visi tie, kas tur bija, ir alkoholiķi. Tas bija milzīgs šoks! Turklāt es pazinu arī to cilvēku, kam svinēja jubileju. Tā kā mana pirmā tikšanās ar anonīmajiem alkoholiķiem bija ļoti emocionāla. Un labi, ka tā - jo man bija divas izvēles: sēdēt mājās kopā ar sievu, kura turpināja dzerstīties, vai cirst durvis ciet un iet uz sapulci.
- Jūs izvēlējāties otro variantu?
- Jā, un labi, ka man tolaik bija iespēja apmeklēt sapulci katru dienu. Bet kopdzīve ar sievu izjuka, jo es pats biju uz pārmaiņu ceļa, emocionāls un nevarēju sadzīvot ar cilvēku, kurš turpina veco dzīvi. Tagad man ir žēl to cilvēku, kas dzer, bet toreiz es uz viņu dusmojos.
- Tad pastāstiet, kas šajās sapulcēs notiek tāds, kas dod cilvēkam mieru un līdzsvaru, lai viņš nesniegtos pēc ierastās glāzītes.
- Tās ir sarunas. Vienkāršas sarunas par dažādām tēmām. Un tur, runājot ar sev līdzīgiem, es rodu atbildes uz vairākiem svarīgiem jautājumiem. Piemēram, vienubrīd mani nomocīja dziļa nepilnvērtības sajūta: kas ar mani notiek? Kāpēc citi cilvēki var normāli aiziet uz kafejnīcu un iedzert, bet es nevaru? Un vienā no sapulcēm kāds cilvēks tieši par šo problēma stāstīja un man ļoti saprotami izskaidroja, kā to pats sapratis. Kāpēc nevaru? Es varu, tikai tas nav man, jo es zinu, ar ko tas var beigties. Izrādās - tik vienkārši! Kā man tas palīdzēja! Un līdzīgi ir ar citām problēmām - tā mēs cits citam palīdzam.
Starp citu, kāpēc šī kustība saucas - anonīmie alkoholiķi? Tas, kas notiek sapulcē, tajās sienās arī paliek.
- Kad vairs nedzērāt, palika daudz brīvā laika. Ar ko jūs to aizpildījāt?
- Kā jau teicu, daudz laika pavadīju sapulcēs un pilnveidoju sevi. Mācījos dzīvot no jauna. Un daudz palīdzēju arī citiem, jo savulaik citi bija palīdzējuši man. Tas ir mūsu pienākums, jo viens šajā cīņā nav cīnītājs.
- Kāda tagad ir sajūta, nonākot kompānijā, kurā cilā glāzītes?
- Es šādus saviesīgus pasākumus cenšos apmeklēt pēc iespējas retāk. Bet ne vienmēr tas iespējams. Taču tur spēju uzturēties līdz zināmam brīdim, līdz zināmam alkoholisma līmenim - citu, ne savam. Tad eju prom, lai nebojātu sev garastāvokli, jo ar skaidru galvu visu redz savādāk. Turklāt, to visu redzot, naktī sapņos es varu dzert, un no rīta jūtu sausās paģiras, jo manas smadzenes to visu nav aizmirsušas.
- Es zinu, ka jūs un arī citi, kas apmeklē anonīmo alkoholiķu sapulces, apmeklē arī cilvēkus Narkoloģiskajā nodaļā. Kāda ir viņu reakcija, tiekoties ar jums?
- Dažāda. Teikšu atklāti - lielākā daļa nosmīn. Acīmredzot viņi vēl nav gatavi nedzert vai varbūt neredz jēgu dzīvot bez alkohola, bet vairāki pēc tam pie mums ir atnākuši.
- Bet kāpēc uz šīm sapulcēm ir jāiet vēl desmit gadu pēc tam, kad izdzerta pēdējā glāzīte? Nu taču jūs jau sen zināt, ka pēc tās vairs nesniegsities.
- Lieta tāda, ka tad, ja neiešu uz sapulcēm, es ar laiku aizmirsīšu, kas es esmu, un ar katru dienu tā glāzīte atkal nāks tuvāk un tuvāk, un tuvāk… Ejot uz sapulcēm, es sevi psiholoģiski ierobežoju. Tas ir kā filmā "Vijs", kur tās galvenais varonis ar krītu vilka sev apkārt apli, lai pasargātos no nešķīstā gara. Mans krīts ir anonīmo alkoholiķu sapulces. Jo vairāk un biežāk es sev atgādinu, no kurienes esmu izkļuvis, jo lielāka ir garantija, ka tur vairs nenokļūšu atpakaļ.
Anonīmo alkoholiķu grupu sapulces Liepājā notiek:
* Latviešu valodā - pirmdienās un ceturtdienās pulksten 18 K.Valdemāra ielā 7.
* Krievu valodā - otrdienās un piektdienās pulksten 18.30 F.Brīvzemnieka ielā 54.