Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2022/07/26/14719226t1h1286.png)
Mums visiem Vatikāns un Romas katoļu baznīca var asociēties ar pāvesta Jāņa Pāvila II personību, jo šis vīrs ir vadījis pasaules lielāko reliģiju vairāk nekā 25 gadus. Tāpēc varētu likties pat ķecerīgi runāt par to, kas būs pēc viņa. Katoļu baznīca tiešām pārnestā nozīmē ir valsts, un katra valsts ar tik senām tradīcijām kā Vatikāns vienmēr pragmatiski lūkojas uz priekšu. Kādi ir katoļu baznīcas tuvākās nākotnes izaicinājumi?
- Kā baznīcas iekšienē sabalansējas skumjas, satraukums par to, kāds ir pāvesta pašreizējais stāvoklis, un pragmatiskā nepieciešamība domāt uz priekšu? - Satraukumam nav būtiska pamata. Nav pirmā reize, kad mūsu pāvests kopš 1981. gada atentāta cieš no veselības traucējumiem. Pat ja arī šī būtu tā reize, kad Dievs viņu aizsauktu pie sevis, katoļu baznīca kā eksistē 2000 gadus, turpinās eksistēt atbilstoši tam, kāds pāvests valdīs uz priekšu. Ja arī mūsu pašreizējais pāvests nespētu kādu laiku efektīvi vadīt baznīcu, priekš tam ir Kūrija, kas turpina vadīt visus būtiskos baznīcas sektorus. - Cik daudz tas ir vienas personības jautājums? Cik baznīca ir organizācija, kas spēj labi un ilgstoši funkcionēt bez aktīvas augstākās virsvadības? Ja mēs salīdzinām ar uzņēmumu, varbūt tur ir kādi paraksti jāuzliek un lietas tālāk neiet, cik tas ir būtiski? - Bez šaubām, pāvesta klātbūtne ir kārtējā baznīcas pastāvēšanas garantija, bet vēsturē ir bijuši gadījumi, kad, piemēram, 1271. gadā kardināli nespēja divus gadus vienoties par nākamā pāvesta izvēli. - Krēsls bija tukšs? - Nevar teikt, ka šajā laikā pasaules katoļu baznīcas bija aizzīmogotas, priesteri atteica kristīt bērnus vai apbedīt mirušos. Baznīca turpināja funkcionēt. Protams, nevaram runāt par kvalitatīvu un kārtēju bīskapu izvēli atbilstoši kanonisko likumu tiesībām, nevaram runāt par kādām jaunu svēto vai svētīgo beatifikācijas vai kanonizācijas svinībām, kas prasa pāvestu. Viduslaikos mēdza salīdzināt ar baznīcas līgavaini. Bet nedomājiet, ka tāpēc mēs atradīsim visas baznīcas slēgtas, ja gadījumā mūsu pāvests nespēs kādu laiku efektīvi slimības vai kādu citu iemeslu dēļ vadīt baznīcu. - Pēdējos gados atkal ierunājas par iespēju, ka varbūt varētu pāvests atkāpties no amata, ja viņa veselības stāvoklis ilgstoši ir tāds, ka nespēj aktīvi darboties. Tas nav īpaši ticams, ka tā notiks, jo tā nav noticis kādus gadus 700 droši vien? - Jā, jūs pareizi pateicāt, par to tiek runāts un pats pāvests ir starp rindām šo varbūtību pieminējis. Atceros pāvesta 25 gadu pontifikāta svinības Romā, turpat 1000 klātesošo priesteru, desmitiem tūkstošu ticīgo priekšā pāvests saka: "Ja man Dievs ļāva izdzīvot pēc atentāta, kurā man vajadzēja būt mirušam, tas nozīmē, ka man savi pienākumi ir jāpilda tālāk." 1415. gads ir pēdējā reize, kad pāvests labprātīgi ir atteicies no sava amata, bet tie bija īpaši laiki, kad savā starpā konkurēja trīs pāvestu kandidāti. - Agri vai vēlu baznīcai būs jāiet uz priekšu un jāizvēlas nākošais pāvests. Varbūt īsi par procedūru, kā tas notiek. Tā ir lielā kardinālu sapulce, kas sanāk kopā 130 – 140 cilvēku un nobalso? - Jā, tas ir tā saucamais konklāvs, no latīņu vārda cum clavis (zem atslēgas). Zem atslēgas tāpēc, lai nevarētu nekāda vara no malas politiskas kombinācijas veidot, jo nevaram teikt, ka pāvests būtu tikai reliģiska persona. Pāvests ir arī valsts galva, kura vārds, ieskati interesē ne tikai ticīgos, bet arī pasaules lielvaras. Lai izvairītos no šādas iespējas ietekmēt kardinālu izvēli, viņi tiek norobežoti no visas pasaules. - Viņi sanāk kopā, izolējas no visiem un ar vairākumu nobalso? - Tieši tā. Vēsturē ir bijuši gadījumi un teorētiski tas nav neiespējami, ka izvēlētu kādu, kas nav kardināls, bet normāli pēdējos pārsimts gadus tie ir bijuši klātesošie kardināli. Līdz šim tas bija atbilstoši 1271.gadā lielās līnijās saglabātajam sv. Gregora X dekrētam, pēc tam, kad divus gadus kardināli nebija spējuši vienoties un pilsētas iedzīvotāji, kurā norisinājās vēlēšanas, nepacietībā bija nojaukuši pat pāvesta pilij jumtu, lai piespiestu kardinālus ātrāk pieņemt lēmumu, tad nākošais ievēlētais pāvests teica: "Tā tālāk nevar iet." Pirmajās dienās kardināli tiek ieslēgti, tad viņiem ir tik un tik ēdienreizes, ja nespēj vienoties, tad nākamās 10 dienas paliek tikai uz maizes un ūdens. Šodien tas vairs nav tik viduslaicīgi. - Kas būs tas apsvērums, pēc kura kardināli veidos iekšējās koalīcijas? Eiropieši vairāk turas kopā ar eiropiešiem un virza tālāk savu kandidātu, jo vairākums kardinālu ir eiropieši. - Tās spekulācijas, ko varētu kardināli izvēlēt, tādas jau ir darītas jau 25 gadus, bet, kā redzat, mūsu pāvests šīm spekulācijām ir parādījis garu degunu, dzīvojot un dzīvojot. Bet patlaban runas par to, ka varētu kāda Ziemeļamerikas kardināla kandidatūra tikt izvirzīta, tas liekas apšaubāmi jau tāpēc vien, lai neradītu pasaulē varas koncentrāciju vienas valsts rokās. Tas, ka Latīņamerikas kardināli varētu vienoties ar Spānijas kardināliem un izvirzīt kādu no šīs pasaules, tas viss varētu būt, bet būtiskais būs konkrētā kardināla, konkrētās personas personiskais šarms. - Kur ir iespēja to pierādīt? - Pasaules kardināli tomēr, tiekoties regulāri Romā, viens otru zina. Zina arī, kādu stāju ieņem viens vai otrs pasaules kardināls. - Jāni Pāvilu II reliģiskie komentētāji vērtē kā cilvēku, kas ļoti, es zinu, jums nepatīk vārds "konservatīvs", bet viņš ļoti strikti ir turējies pie tradicionālām lietām laikā, kad citas reliģijas ir vairāk adaptējušās ar liberālām lietām. Es šeit pat nerunāju par viendzimuma laulībām vai citām ultraliberālām lietām, bet kaut vai runājot par celibāta jautājumiem, par sievietēm priesterēm, vai jūs domājat, ka katoļu baznīca ir labi spējusi adaptēties līdzi laikam? Vai tas vispār ir jādara? - To lai spriež mūsu pašu ticīgie. Nevaram novērot kādu masu atkrišanu tāpēc vien, ka netiktu darīts tas, kas patīk kādai noteiktai interešu grupai baznīcas iekšienē. Piemēram, veckatoļu arhibīskaps pēdējā tikšanās reizē Romā runāja skaidru valodu, sakot: "Mēs esam savā veckatoļu baznīcā izdarījuši visu, ko prasa sabiedriskā doma, bet panākumu, ka cilvēki ar sajūsmu piepildītu mūsu baznīcas, nav." Ja arī pāvests gribētu, viņš nav tāds absolūtais monarhs, kas var mainīt divtūkstošgadīgo baznīcas tradīciju. - Kā tiek izvēlēts reliģiskais vārds? - Parasti apustuļu vai svēto vārdi. No sestā gadsimta izplatījās šī prakse izvēlēties savu īpašu pāvesta vārdu. Tā ir viņa personīgā izvēle, kāds svētais, kas viņam bija īpaši iemīļots, vai kāda priekšteča politika, kam viņš vēlējies sekot.