/nginx/o/2018/09/01/11348868t1hf9f1.jpg)
Vai spējat iedomāties Latviju bez jūras, ezeriem vai mežiem? Varbūt varat iedomāties Ziemassvētkus bez piparkūkām, karstvīna... vai egles? Bez egles? Latviešiem tāpat kā daudzām citām tautām egļu lietas tā ap Ziemassvētkiem kļūst svarīgas un ziemas saulgriežu rits bez egles nav iedomājams. Tad nu mēģināsim izsekot līdzi, kā būtu pareizi rīkoties, lai svētki kļūtu par neaizmirstamu prieku un sagādātu patīkamas emocijas to svinētājiem.
Galvenais jautājums, kuru centīsimies noskaidrot, ir, vai egles ciršana ir pretrunā ar zaļo dzīvošanu vai tā tomēr ir pieļaujama lieta. Un vēl – pameklēsim kādu alternatīvu cirvim. Zāģi? Nē, mēģināsim noskaidrot iespējas, kā vispār apiet šo sarežģīto jautājumu un iztikt bez egles nogalināšanas, ja reiz tas šķiet nepiedodami. Lai gūtu pilnīgu skaidrību šajā lietā, nolēmu vērt VAS «Latvijas valsts meži» durvis. Un, lūk, ko uzzināju.
Pirkt jau nocirstu vai cirst pašam?
Straujo svētku tuvošanos vismaz Rīgā iezīmē varena egļu tirdzniecība, vai uz katra ielas stūra tās nopērkamas neierobežotā daudzumā. Izvēle plaša – viss atkarīgs no pircēja maciņa biezuma, dzīvokļa griestu augstuma vai nestspējas. Pērc un stiep uz māju. Izrādās, ka ir vēl viena iespēja – braukt uz mežu un cirst pašam. Vai tad tā drīkst? Drīkst! Uzņēmums «Latvijas valsts meži» katram Latvijas iedzīvotājam ļauj nocirst vienu kociņu savām vajadzībām. Tas nozīmē, ka Ziemassvētku egles iegādi iespējams pārvērst par skaistu ģimenes piedzīvojumu – izbraukumu ārpus pilsētas un pastaigu pa piesnigušu (sniegs gan netiek garantēts!) mežu. Tradīcija, kas Latvijā dzīva vismaz pāris gadsimtu. «Latvijas valsts mežu» komunikācijas daļas vadītājs Tomass Kotovičs teic, ka šāds solis nekādu ļaunumu mežam nenodara, protams, ja vien cilvēki godprātīgi pilda nosacījumus, kas ir jāievēro, sperot kāju mežā. Egles savam svētku namam būtu jālūko zem elektrolīnijām, grāvmalās, uz mežu stigām, ap komunikāciju trasēm, jo tās tur tāpat netiks atstātas. Eiropas Savienības kontekstā šī iniciatīva būtu uzskatāma par unikālu, jo nevienā citā valstī šāda atļauja netiek dota. Arī pati mežsaimniecības nozare citviet nevar lepoties ar tik senām tradīcijām kā Latvijā.
Sargā jauno mežu!
Protams, dažus noteikumus tomēr vajadzētu ievērot. Galvenais no tiem ir nezāģēt egles jaunaudzēs – tas ir nākotnes mežs! VAS «Latvijas valsts meži» izplatītajā paziņojumā ir norādīts, ka egles celma caurmēram jābūt mazākam par 12 cm. Tāpat atļauts vākt skuju koku zarus no jau nocirstiem kokiem vietās, kur notikusi mežistrāde. Vēl viens būtisks aspekts – pirms cirvja pacelšanas palūkoties, vai mežs, kurā esat iegājis, tiešām ir Latvijas valsts īpašums. Pretējā gadījumā var gadīties domstarpības ar meža īpašnieku un iecerētā izklaide var pārvērsties murgā. Vēl der atcerēties, ka likums pieļauj katram iedzīvotājam iznākt no meža ar vienu egli! Kaimiņš lai pats brauc pakaļ vai arī pērk tirgū!
Latvijas valsts mežus var atšķirt pēc īpaša marķējuma, kurā redzams uzņēmuma logo. Tāpat valsts mežus var atpazīt pēc kvartālstigām, kuru stūros atrodams marķējums ar jau pieminēto logo. Tāpat to palīdzēs noteikt zīmes, kas brīdina par ugunsbīstamību un ērcēm, un tamlīdzīgas zīmes, uz kurām atkal ir firmas logo. Protams, ja cilvēks vēlas būt pavisam drošs par meža izvēli, ir iespējams piezvanīt uz attiecīgo reģionālo nodaļu, kur jebkurš spēs norādīt pareizo mežu, kas ir valsts īpašums.
Zaļā alternatīva
Ja egli nocirst neceļas roka un pirkt jau nomušītu kociņu placī arī negribas, pastāv vēl viens veids, kā tikt pie svētku egles, nepaceļot roku pret dzīvību. Salīdzinoši nelielu egli (parasti ap 1 m vai zemāku) var nopirkt konteinerā. Piemēram, «Latvijas valsts meži» Kalsnavā tādas audzē. Turklāt nopērkamas ir gan baltegles, gan sudrabegles. Šādu egli pavasarī var izstādīt ārā dārzā. Te gan būs jāievēro zināmi nosacījumi, lai šādu stādu saglabātu. Pirmais nosacījums: apkurinātās telpās to var uzglabāt tikai svētku laikā, t.i., maksimāli desmit dienas. Pēc tam to vajadzētu pakāpeniski radināt pie vēsuma, līdz podu ar visu egli var izlikt arī pavisam ārā, ja vien tādas iespējas ir. Tādā gadījumā podu vajadzētu pierakt, lai sakņu kamols neciestu no liela aukstuma, arī atkušņa un sala, straujām temperatūras svārstībām, kas mūsu klimatiskajos apstākļos ir neizbēgama parādība. Kociņa pieradināšanai vajadzētu ziedot kādu mēnesi laika – aptuveni februārī, pakāpeniski pieradinot, to varētu nest laukā. Egles iespējams arī cirpt, tādējādi ierobežojot to garumu. Tas būtu darāms pēc Jāņiem, saīsinot jaunos dzinumus. Tādā gadījumā egle būs kupla un kompakta. Protams, ka saglabāt šādu stādu daudzdzīvokļu namā ar centrālapkuri laikam gan ir neiespējami, tādā gadījumā labāk tomēr būtu izvēlēties nocirstu kociņu, ko pēc svētkiem var izmest, jo..
...nekādā gadījumā
...nesagaidiet Ziemassvētkus un Jauno gadu pie plastmasas egles – tā ir pavisam slikta alternatīva. Te der atgādināt, ka jūsu glītā (gandrīz kā īstā) plastmasas egle ir izgatavota pavisam nedraudzīgi videi. Tā, vienkāršoti sakot, ir izsūknēta nafta, kas videi nedraudzīgā veidā tiek pārstrādāta plastmasā. Tad no plastmasas ir izgatavota egle, kas kalpos varbūt divus trīs gadus. Tad sekos pēdējais posms – šī egle nokļūs atkritumu kalna virspusē un «priecēs» pasauli bezgalīgi ilgus gadus.
Te der atgādināt, ka īstās egles Latvijas ceļmalās un grāvmalās vien ik gadu iesējas pāri par simts miljoniem (!). Īsta egle atšķirībā no savas neīstās māsas neizdala dioksīnus un, Dievs vien zina, kādas vēl kaitīgās vielas, bet gan ražo ogļskābo gāzi (CO2), radot mājoklī patīkamu mikroklimatu. Pat nonākot atkritumos, īstā egle sadalīsies trīs četru gadu laikā, neatstājot aiz sevis nekādas pēdas. Nē, nav taisnība! Tā pārvērtīsies par augsni nākamajām egļu paaudzēm.
Protams, ir vēl kāda skaista iespēja sagaidīt un pavadīt Ziemassvētkus – to var darīt arī mežā pie tās egles, kas jums liekas visskaistākā. Neviens jums nevarēs liegt to izvēlēties par savu un apciemot ik gadu. Iedomājieties – ne vieni griesti nebūs par zemiem, neviena egle par dārgu – īsts Ziemassvētku sapnis!