Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/09/01/11350320t1h45f9.jpg)
Strādājot žurnālista darbu, ne reizi vien gadījies saskarties ar dažādām nepatīkamām situācijām, apmeklējot augstu amatpersonu vai iestādi. Tomēr līdz šim vēl nebija gadījies justies kā otrās šķiras cilvēkam.
Šīs sajūtas nācās piedzīvot, apmeklējot Valsts prezidenti(!). Kopā ar Cēsu delegāciju pirmdienas pēcpusdienā devāmies uz Prezidentes pili, lai Vairai Vīķei-Freibergai pasniegtu tekstilmākslinieces Dagnijas Kupčes austo Latvijas karogu. Tā bija simboliska dāvana trīskāršos svētkos – Latvijas un karoga dzimšanas dienā, Cēsu 800-gades gaidīšanas svētkos. Visi bijām nedaudz pacilātā garastāvoklī. Taču drīz vien sākās dažādas garas, nepatīkamas formalitātes. Man saprotama bija mašīnas pārbaude, vai tajā nav ievietota bumba, tāpat iziešana caur metāla detektoru, somiņas apskate un citi drošības pasākumi. Nesaprotams bija kas cits – preses centra attieksme. Izsniedzot caurlaidi, apsargs mums ar fotogrāfu paziņoja, ka nav atļauts iet kopā ar delegāciju, bet jādodas uz prezidentes preses centru. Tā arī darījām. Pēc pieredzes bija skaidrs, ka līdz ar to mūs ļoti uzmanīs un pasākumā atvēlēs zāles tālāko stūri, ko, iespējams, ierobežos lente. Pēc garajām procedūrām un gaidīšanas atsevišķā zālē mums beidzot ļāva ienākt telpā, kur notiks svinīgais pasākums. Bet pie manis pieskrēja jauna sieviete. Konstatējusi, ka nelietoju ne kameru, ne fotoaparātu, lika pagaidīt, līdz kāds atnāks pakaļ, un pazuda. Tūlīt atnāca cita dāma, sagrāba aiz rokas, ieburkšķēja ausī: "Ko tu te viena stāvi!" un aizvilka līdzi. Pēc īsās pasniegšanas ceremonijas tā pati dāma ar strauju rāvienu aiz rokas mani izstūma no telpas. Arī citi žurnālisti tika "palūgti" doties prom, bet dāvinātāji kopā ar prezidenti devās iedzert kafiju. Kad laimīgi bijām tikuši ārā, delegācijas pārstāvji kautrīgi piebilda: "Mēs gribējām, lai "Druvas" pārstāvji netiek izdzīti, bet baidījāmies ko iebilst.