/nginx/o/2021/12/01/14234168t1hddff.jpg)
/nginx/o/2025/05/29/16876161t1hca94.png)
Man vienmēr bail no latviešu kino. Ļoti bieži esmu piedzīvojis vilšanās, tāpēc katrs nākamais mēģinājums ir kā izaicinājums, jo ļoti negribas uzrauties uz kārtējo Ēķi. Bet ar “Vecāku sapulci” vēl trakāk, jo tā ir komēdija. Latvieši un joki ir divas līknes, kas ļoti reti krustojas, tāpēc kārtējo reizi biju nobijies. Nez vai būs gluži “Limuzīns Jāņu nakts krāsā” vai “Kriminālās ekselences fonds”. Bet ja nu tomēr? Biju manījis arī labas atsauksmes. Bija cilvēki, kam filma šķitusi smieklīga.
“Monty Python and the Holy Grail”, “The Naked Gun”, “Anchorman: The Legend of Ron Burgundy”. “Airplane!”, “The Hangover”, “The Blues Brothers”, “Groundhog Day”, “The Big Lebowski”, “Rat race”, “Shaun of the Dead”, “Austin Powers”, “The Meaning of Life” – tās ir filmas, par kurām iedomājos, izdzirdot vārdu “komēdija”. Manas prasības it kā nav zemas, tomēr tas, ko vēlos saņemt no komēdijas, – lai, to skatoties, man nāktu smiekli. To iespējams panākt gan ar intelektuālu humoru, gan piektās klases jokiem. Galvenais, lai ir smieklīgi.
Laiks “Vecāku sapulcei”. Filmas scenāriju izskaidro jau tās nosaukums, un viss ir tieši tik vienkārši – komēdijas darbība risinās klasē, kurā notiek 9. klases vecāku sapulce. Šeit jāņem vērā, ka pats šobrīd esmu devītās klases skolēna tēvs, tāpēc situācijai vajadzētu būt ļoti pazīstamai un man šai filmai vajadzētu šķist vēl smieklīgākai nekā citiem. Esmu absolūti precīza mērķauditorija, kā pēc grāmatas.
Jau neilgi pēc paša filmas sākuma kāds no darbiniekiem iet pa skolas gaiteni, kad nepazīstama sieviete viņam jautā: “Es atvainojos – kur jums šeit ir kafijas automāts?” Saņēmusi atbildi, viņa paceļ uz augšu krekliņu, parāda vīrietim savas krūtis, tad pagriežas un aiziet prom.