Interesi par hipiju laika rīdziniekiem RB saista ne tikai ar modē nākušajiem 60. gadiem vispār – hipiju sludinātā bezaizspriedumu atbrīvošanās un pašizpausme aiz padomju dzelzs priekškara radīja neatkarīgu informācijas telpu, kurā cilvēki dzīvoja, draudzējās un mīlēja arī turpmākajās paaudzēs: hipiju tēmu RB noslēdz ar stāstiem par rīdzinieku Normundu Venski, kurš raksturo puķu bērnu kustības attīstību pēc leģendārās kafejnīcas "Kaza" slēgšanas (1970), un Kultūras akadēmijas studenti Līvu Jēkabsoni, kura ilustrē jaunatnes vēlmi tuvoties hipiju subkultūrai šodien.
Hipijs aiziet varavīksnē (2)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Iekšā sistēmā Rīgas ielās hipiji staigāja kārtīgāk par labi audzinātiem bērniem - mati zem krāgas, pie zaļās gaismas. Viņi strādāja gadījuma darbus, varēja neēst, bet par 70 rubļiem melnajā tirgū nopirkt "Pink Floyd", "Smokie" vai "Led Zeppelin" plati... Paslepenās hipiju pulcēšanās Rīgā notika tā saucamajos fletos - savējo dzīvokļos. Rīdzinieks Normunds Venskis RB stāsta: "Patiesībā tā bija valsts valstī - tu varēji iet pa svešu pilsētu, bet viens otru hipiji tomēr pazina. Pēc "čuja". Vienmēr varēja atrast, kur apmesties. Hipiju sistēma ir mistiska lieta, kas darbojās visās lielākajās bijušās Padomju Savienības pilsētās. Arī pie sevis esmu uzņēmis hipijus - ja kāds fletu apzaga, to zināja visa sistēma no Rīgas līdz Vladivostokai. Ārpus mūsu sistēmas bija pareizi domājošie, mietpilsoņi, kuriem viss šajā dzīvē ir skaidrs." Hipiju starpā valdīja kolorīts sazināšanās veids – par stilīgu tika uzskatīta angļu valoda, taču realitātē to reti kurš pārvaldīja, tāpēc nostabilizējās savdabīgs žargons, ko pieprot arī Normunds. Populāri vārdi bija hipiju apzīmējušais "pipls" (people - cilvēks - angl.), tornēt (durties), strjoms (uztraukums), tusiņš (pulcēšanās), asks (to ask - lūgt - angl.) un citi. Puķu bērni savvaļā Normunda Venska ideāli ir palikuši bērnībā, viņš brīnās, kā izdzīvojis - visus viņa hipiju laika draugus paņēmušas narkotikas. Šis aizliegtais auglis padomju telpā bija pieejams izredzētajiem, vismaz paši hipiji tā domāja - mākslīgajā skurbumā atraisītais cilvēka gars peldēja noslēpumainā brīvības ilūzijā... Normunds stāsta: "Es jau no bērnības biju lielā hipiju iespaidā. Pirmoreiz viņus redzēju 60. gadu beigās kāpās pie jūras. Staigāju ar māti zem rokas, un garām nogāja garmataini zēni lāpītos džinsos un kļošās. Viņos bija tāds enerģijas lādiņš, kas lika ieskatīties. Uzreiz nodomāju - izaugšu un arī tāds būšu. Pie friziera nebiju aizdzenams jau no pirmās klases... Daudz vēlāk Doma laukumā man klāt pienāca aizdomīgi tipi un sacīja: "Privet pipl, ot kuda prijehal?" (Sveiks, cilvēk", no kurienes esi ieradies? - krievu un angļu val.) Jutu, ka čalis ir latvietis, bet nesapratu, par ko ir runa. Toreiz man bija 17 gadu. Pateicu vienīgi, ka esmu no Purvciema. Sekoja vēl jautājums: "Tornē vai netornē?" (lieto narkotikas? - žargons), uz ko es nezināju atbildi. Tikai tad, kad man pavaicāja, vai vispār esmu hipijs, teicu: "Jā!" Un sākās mani pirmie hipiju tusiņi. Bet tajos sevi es neatradu. Man tuvākā hipiju "tēma" bija ceļošana. Tā man bija asinīs. Ar stopiem braucu uz Krimu, jo zināju - tur ir kārtējā hipiju nometne. Manā dzīvē tā bija skaistākā. Līdzi bija trīsdesmit rubļu. Nekad neesmu bijis parazīts (hipiju iecienītākā profesija bija sargs, bet Normunds strādājis par dārznieku un zooloģiskā dārza strādnieku - aut.). Hipiju nometne Melnās jūras krastā bija neliela - apmēram desmit cilvēku. Mēnesi dzīvojām kā viena ģimene zem klajas debess, teltis celt bija aizliegts. Tie bija kā svētki. Ierados ar piecīti kabatā, par ko visiem sapirkos paiku. Bija arī drusciņ jāpamokās ar bada sajūtu, ķērām mīdijas, kas pielipušas pie akmeņiem - uzmet uz pannas un gatavas. Pat sāli nevajag. Bet, cik ilgi - kļuva nelabi... Pa retam iedzērām vīnu vai aliņu, runājām par Edgaru Po - toreiz viņš skaitījās baigi "krutais" autors - vai filmu "Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu". Miliči arī "sējās klāt", jo uzskatīja, ka hipiji piekopj parazītisku dzīvesveidu un lieto narkotikas. Bet patiesībā tur apakšā bija čeka, kuru interesēja aizliegtā literatūra. Tā saucamie samizdati, kas ceļoja no rokas rokā. Hipiju nometnes regulāri notika arī Latvijā, "Gaujā" (hipiju vasaras nometne Latvijā darbojās no 1978. līdz 1993. gadam, kad Krievija ieviesa vīzu režīmu – aut.). Orientējošais datums bija Līgo diena, bet hipiji sāka pulcēties jau maija beigās. Pamazām saradās vesela telšu pilsētiņa. Lielākā daļa tādi "papuasi, hipekļi" vien bija sabraukuši. Pa starpai arī narkomāni (toreiz narkotikas neko daudz nemaksāja, galvenokārt tika lietots efedrīns), dzērāji un ekumēņi. Sadzīvošana notika pa interešu grupām. Es tur pirmoreiz izlasīju Bībeli. Vietējie gaujinieki, protams, redzot, kā simt cilvēku pa pliko iet peldēties, bija šokā. Nereti visi gulēja un kasīja pēdas, neviens neko nedarīja, gaidīdami kaut ko no debesīm. Dažreiz kaut kas arī "nokrita", jo hipiju būšanai bija daudz līdzjutēju, kuri pēkšņi ieradās, piemēram, ar milzīgu maisu dzeramā. Traukus nomazgāja un malku saskaldīja jaunpienācēji. Bet lielākie "haļavščiki" bija "pīterieši" (cilvēki no Pēterburgas – žargons), kuri vispār izgāja uz "asku" (mangošanu – žargons). To mēs nevarējām izturēt - viņos nebija nekāda aristokrātisma. Es tikai vienreiz mūžā esmu "askājis", kad galīgi nebija ko bāzt mutē. Patiesībā īsti hipiji zināja, kas ir bads. Vienīgi nevarēju saprast, kā cilvēkam var nebūt cigaretes - sēž vesels bars un gaida kādu ar cigareti..." Hipiju trase "Viena no foršākajām hipiju nodarbēm bija tā saucamais kovboja darbs - vest Latvijas lopus uz Kaukāzu vai Vidusāziju. (Normunda pirmais ceļojums lopu vagonā notika 1985. gadā – aut.) Tika noslēgts līgums, un kopā ar apmēram 12 govīm un pāris biedriem tu dodies ceļā. Vienā vagona galā siens, otrā - teles. Slaukt, paldies Dievam, nevajadzēja. Tikai izmēzt ikdienas "porciju" un pabarot. Tuvojoties dienvidiem, sākās piedzīvojumi - kaņepju lauku smarža bija ļoti spēcīga. Sakārām visapkārt zālīti, lai žūst. Pēcāk - uztin kozjaciņu un uzpīpē. Iedarbība it kā nebija jūtama, bet vēlāk ūdens vietā lopiņiem sanesām eļļu, varbūt no tā krāna tecēja nafta... Smieklīgi! Nonākot galapunktā Agdamā (Azerbaidžāna), latviešu džeki sāka bombardēt visas aptiekas, receptes bija līdzi, darbojās arī vietējo ārstu viesmīlības likums. Tad tik sākās brīnumi! Sabarojāmies ar ripām (seduksens, tazepams, ciklodols un citas) un pie ugunskura migām ciet, bet, nākošā rītā atmostoties, atskārtām, ka ugunskurs ticis kurināts nevis pļavā, bet vagoniņā... Nedēļu ilgajā atpakaļceļā ar ripiņām piepildītais čemodāns pamazām izsīka, bet mūsu skatieni - aizmiglojās... Pa hipiju pēdām Līva Jēkabsone turpina sava maģistra darba "Hipiju kustība Latvijā 20. gs. 60. – 90. gados" tēmu Kultūras akadēmijas doktorantūrā, viņai hipiji nav pagātne, bet dzīva realitāte. Līva RB stāsta: "Hipiju ideja nekad nebūs anahroniska, jo katrs savu brīvību atrod citādā ceļā – viens kļūst par vegānu, otrs - pacifistu, trešais – antiglobālistu vai ekumēni un tā tālāk. Pati nedzīvoju tā, lai varētu saukt sevi par hipiju. Latvijā šai kustībai nav seguma. Īstam hipijam taču nevajag ne mācīties, ne strādāt - viņam jābūt uz "brīvības trases". Mani ļoti pārsteidza fakts, ka ar kafejnīcu "Kaza" hipijisms nebeidzās – šī kustība attīstījās līdz pat Padomju Savienības sabrukumam. Šobrīd pasaulē hipiju idejas akumulē tā saucamās "Rainbow" (varavīksne – angl.) nometnes, kurās cilvēki mēģina dzīvot saskaņā ar sevi un citiem, pārņemot no hipijiem gan formu, gan saturu – gari mati, krellītes, flautas un ģitāras skaņas, ugunskuri. Divreiz dienā visi pulcējas aplī, sarunājas, ir kopīgas maltītes un spēles. Lai izvairītos no degradācijas, "Rainbow" saieti ir stingri reglamentēti - vismaz "uz papīra" nedrīkst ienest alkoholu un narkotikas. Bet duršanās sen ir izgājusi no modes... (Izsmeļošāku informāciju par "Rainbow" nometnēm var iegūt tīmeklī, adrese: www. rainbowinfo.ch - aut.) Protams, pastāv arī parazītiskais elements, kuram ir viens attaisnojums – cilvēkiem ir jāpalīdz: man šajā brīdī grūti, bet varbūt kādreiz tu nāksi pie manām durvīm... Runājot par "puķu bērnu" mīlestību - tā ir brīva pēc būtības. Tu otru ar laulības saitēm nevari piespiest mīlēt. Mīlestība dabiski sākas un beidzas, bez privātnieciskas attieksmes, ko stimulē mākslīga ģimenes institūcija. Hipiju starpā uzurpēšanās ir pilnīgi sveša - ja tu būsi ar vienu, bet "saskatīsies" ar otru, hipiju morāle ļaus tev ar aiziet un "pamīlēties aiz stūra", bet pēc tam visdrīzāk katrs atgriezīsies pie sava drauga. Tā nebūs fiziski brutāla krāpšana, bet tāda patikšana, jo cilvēki ir brīvi. Galvenais ir uzticēšanās, un nav svarīgi, ko kāds dara man aiz muguras." Līva uzskata, ka neviens cilvēks visu mūžu nevar būt hipijs – ir jāiet tālāk. Taču hipiju atstātais mantojums pamanāms ikvienā no mums, vismaz tajos brīžos, kad negaužamies par rītdienu.