Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
...lai saulei viegli, lai mēnesim viegli...» rakstīja kāds dzejnieks. Gribētos piebilst – un lai cilvēkam viegli ciest. Dzīve bez ūdens nevar pastāvēt, vēl vairāk – bez ūdens nav iespējamas nekādas dzīvības formas. Ūdens ir mūsu dzīvības uzturētājs, taču tas var kļūt arī par draudu mūsu dzīvībai un sagādāt ciešanas.
Nereti cilvēka iedomāto varenību ir sadragājis tieši ūdens – viens no četriem pirmelementiem – pielūgts, paciests un biedējošs. Lai atceramies šausminošo prāmja «Estonia» katastrofu Baltijas jūrā, kur tika paņemts simtiem dzīvību, un vispārzināmo faktu, ka bez ūdens rezervēm dzīvības procesi strauji izsīkst. Bez pārtikas cilvēks var izdzīvot aptuveni piecdesmit dienu, bez ūdens – tikai dažas. Cilvēkam diennaktī ir jāizdzer 2–3 litri ūdens. Slāpes ir uzskatāmas par visai sliktu un novēlotu padomdevēju, jo, ja slāpst, tas nozīmē, ka ūdens rezerves organismā bija jāpapildina jau pirms kāda laika.
Ūdens fizikālās un ķīmiskās īpašības ir unikālas, un tām ir izšķiroša nozīme dzīvajā un nedzīvajā dabā. Ūdens ir vienīgā zināmā viela, kas dabiskos apstākļos vienlaikus var būt sastopama cietā, šķidrā un gāzveida stāvoklī. Tīrs ūdens ir bezkrāsains, caurspīdīgs šķidrums bez smaržas un garšas, kaut nereti mēdzam tam piešķirt kādas garšas īpašības, kas reizēm ir pat ļoti pamatotas. Viss atkarīgs no tā, kādu ūdeni mēs dzeram un lietojam.
Ūdens – dzīvības nesējs un drauds
Sagandētā vidē problēmas ar ūdens kvalitāti ir viena no būtiskākajām nelaimēm, kas var apdraudēt jebkuras dzīvības formas. Latvijā lietojamie ūdeņi tiek pakļauti ES direktīvu prasībām, to regulē Noteikumi par virszemes un pazemes ūdeņu kvalitāti. Tātad, ņemot vērā šīs direktīvu normas, iespējams noteikt, vai attiecīgais ūdens ir lietojams vai labāk to tomēr nedarīt. Noteikumi attiecas uz dzeramā ūdens ieguvei izmantojamiem ūdeņiem, prioritārajiem zivju ūdeņiem un uz peldu ūdeņiem.
Dzeramo ūdeni uzskata par piesārņotu, ja tas satur veselībai bīstamas baktērijas vai toksiskas vielas, ja ūdenim ir nepatīkama garša vai smarža. Jau minētie noteikumi paredz, ka dzeramā ūdens ieguvei izmantojamos virszemes ūdeņus iedala trīs kategorijās atbilstoši izmantojamām ūdens attīrīšanas metodēm:
A1 kategorija: izmantota vienkārša fizikāla attīrīšana un dezinfekcija;
A2 kategorija: izmantota fizikāla un ķīmiska attīrīšana un dezinfekcija;
A3 kategorija: izmantota intensīva fizikāla un ķīmiska attīrīšana un dezinfekcija.
Pirms tas kļūst dzerams
Rīga dzeramo ūdeni saņem galvenokārt no Baltezera un Daugavas. Baltezera ūdens tiek attīrīts kategorijā A1, bet Daugavas ūdens – kategorijā A3. Daugavas ūdeni piegādā ūdens sūkņu stacija «Daugava», kas pašlaik ir lielākais dzeramā ūdens sagatavošanas komplekss Rīgā. Ūdens tiek ņemts no Rīgas HES ūdens krātuves.
Daugavas ūdens, pirms kļūst dzerams, tiek attīrīts pēc divpakāpju principa ar ķīmisko reaģentu pielietošanu. Sākotnēji dezinficēts un ar koagulantu divās kontaktkamerās samaisīts, ūdens nonāk nostādinātājos, kur notiek bioloģisko piemaisījumu izgulsnēšanās. Otrajā attīrīšanas pakāpē pēc pH korekcijas ūdens tiek filtrēts caur kvarca smilšu ātrfiltriem un pēc tam atkārtoti dezinficēts. Kā dezinfekcijas līdzeklis tiek lietots hlors un ozons, atsevišķos periodos tas var būt arī kālija permanganāts.
Regulāri tiek ņemti ūdens paraugi, kuros tiek kontrolēti fizikālie, ķīmiskie un mikrobiālie rādītāji. Pie fizikālajiem rādītājiem pieder temperatūra, dzidrība, krāsa, smaka un garša. Latvijas virszemes ūdeņu kvalitāte, pēc speciālistu atzinuma, parasti atbilstot prasībām vidēji 80% gadījumu. Arī Latvijas pazemes ūdeņu kvalitāte parasti atbilstot ES dzeramā ūdens standartiem, atskaitot paaugstināto dzelzs un samazināto fluora saturu, bieži – arī pārāk augsto cietību. Atliek vien piebilst, ka ūdens paraugi tiek ņemti katru dienu un tieši no patērētāju ūdens krāniem visdažādākajās pilsētas vietās.
Latvijā tradicionāli tiek izmantots arī pazemes ūdens no urbumiem, akām un avotiem. Pazemes ūdens resursi ir uzskatāmi par lielu nacionālo bagātību. Patlaban pazemes ūdens resursi nodrošina gandrīz pusi no Rīgai piegādātā dzeramā ūdens. Tie ir gruntsūdeņi Baltezera–Zaķumuižas–Remberģu teritorijā. To labvēlīgie ģeoloģiskie apstākļi nodrošina tādu kvalitāti, kas neprasa to papildus attīrīšanu.
Kurš kuru ūdeni dzer
Šad un tad ir gadījies piedzīvot, ka, atgriežot krānu, mums pretī steidzas tumši brūnas palu ūdeņu krāsas cienīgas šaltis. Speciālisti saka – tas esot slikto ūdensvadu dēļ, kas gadu gaitā ir nolietojušies un bojāti. Tiek skaidrots, ka pavisam drīz šādas situācijas gadīsies arvien retāk. Dzeramā ūdens kvalitāte Rīgā un Rīgas rajonā esot vislabākā visā Latvijā. Tas panākts ar ES finansiālo atbalstu, kas palīdzējis sakārtot Daugavas ūdens attīrīšanas iekārtas un veicinājis pazemes ūdens sūkņu stacijas būvi Baltezerā.
Interesanti, kurš tad kuru ūdeni īsti dzer? Pareizā atbilde ir aptuveni šāda: liela daļa pārdaugaviešu, daļa Rīgas centra patērētāju, kā arī Ķengaraga un Pļavnieku iedzīvotāji pa saviem krāniem tecina attīrītu ūdeni, kas nācis no Daugavas, Rīgas HES ūdenskrātuves. Otra rīdzinieku daļa (kas netika minēti iepriekš – aut.) ūdeni saņem no dziļurbuma akām Baltezerā. Kā pastāstīja «Rīgas ūdens» speciālisti, slēgtie dziļurbuma aku baseini stiepjas no Baltezera starp VIA «Baltica» un Ojāra Vācieša apdzejoto Vidzemes šoseju. Tās kopējais garums būs kādi deviņi kilometri līdz pat Garkalnei. Piemēram, Mazā Baltezera ūdens tiek pārsūknēts uz īpašiem baseiniem, kur tas izfiltrējas caur smilšu slāni un dabiski attīrās. Savukārt dziļurbuma ūdeņus papildus īpaši neattīra, tos tikai nedaudz hlorējot. «Rīgas ūdens» speciālisti apgalvo, ka ūdeni var lietot tieši no krāna.
Speciālisti ir publiski atzinuši, ka ūdens kvalitāti būtiski varētu ietekmēt iespējamā celulozes rūpnīca Ozolsalā. «Rīgas ūdens» speciālistiem līdz šim nav izdevies noskaidrot, kāds varētu būtu rūpnīcas notekūdeņu sastāvs, jo būvnieki nav skaidri pateikuši, kāda balināšanas sistēma tiks izmantota gadījumā, ja rūpnīcu Ozolsalā tomēr uzcels. Iespējams, ka varētu pieaugt tikai ūdens attīrīšanas izmaksas, bet iespējams – gadījumā, ja notekūdeņi saturēs specifiskus halogēnu savienojumus, – ūdens ņemšana no Daugavas būs jāpārtrauc uz visiem laikiem. Lieki piebilst, kas tādā gadījumā sagaida Daugavu. Savukārt Baltezera sūkņu stacijas ļaudis saka, ka vienīgais patiešām tīrais ūdens visā Pierīgā ir Baltezerā no 40 metru dziļā urbuma ņemtais ūdens.
Padod glāzi ūdens, bērns...
Runājot par vecumu, latviešiem jau sen zināma alegorija un simbols par glāzi ūdens, kas jāpadod... Šķiet, pat cilvēka veselībai nedraudzīgajā «McDonalds» ēstuvē pastāv nerakstīts likums par bezmaksas ūdeni ar ledu, kas jāpasniedz pēc klienta pirmā pieprasījuma... Speciālisti apgalvo, ka dzeramā ūdens kvalitāte Rīgā tikai uzlabosies un ka nākotnē tā varētu kļūt par nemainīgu un stabilu vērtību, protams, ja vien neuzcelsim kādu prātam neaptveramu rūpnīcu vai pēc kārtas neskaitāmo naftas pārkrautuvi kādā Pierīgas stūrītī. Ja tas nenotiks, tad viss vēl varētu būt labi, bet ja tas notiks, vajadzētu vēl krietni piedomāt, vai kāroto ūdensglāzi vispār lūgt savam bērnam – ja nu tā atnes ātrāku galu, nekā Laima vēlējusi?