Slepenie palīgi bija un būs (16)

Bet kā Latvijā šodien vervē spiegus? Stāsta profesionālis. Pirms kāda laika Krievijas progresīvos medijus aplidoja stāsts par to, kā speciālie dienesti savu ziņotāju nozveju gandrīz vai oficiāli vai vismaz pilnīgi neslēpti veikuši vienā no augstākajām mācību iestādēm. Speciālo dienesta interešu lokā nonācis kāds tikko augstskolu beidzis žurnālists. Sākumā abiturienta mājās atskanējis zvans ar piedāvājumu sadarboties. Intereses dzīts, viņš piekritis un dabūjis no sirds izklaidēties, aizpildot vairākas anketas, kurās demonstrējis "iedzimto kvēlā čekista" sirdsapziņu. Uz jautājumu par mīļāko kinofilmu atbildējis — Klusā sezona, kas, starp citu, ir Krievijas prezidenta Putina favorīte kinomākslā. Taču jaunais žurnālists, būdams īpaši profesionāla "kadru veča" pārraudzībā, saņēmis norādījumu, ka pārcensties nevajag. Pirms izšķirīgās vētīšanas "speciālos kabinetos" vajadzējis pārrakstīt arī kādu citu anketu, kurā atklājies pārlieku augsts intelektuālais koeficients. Turklāt jaunietim bija jāgatavojas psihofizioloģiskam testam jeb pārbaudei ar melu detektoru. Darbā ar šo un citiem presē neaprakstītiem kandidātiem drošībnieki aprobēja veco labo "perspektīvā" aģenta modeli. Tas nav intelektuālis, nav acīs krītošs un kaismīgus uzskatus paudošs jaunietis. Tas, visticamāk, ir inženieru, nevis rakstnieku ģimenē audzis puisis. Ne Šmidbauers, bet gan Pavlovs. Ir simtiem mums neizprotamu kritēriju, kas palīdz cilvēkā saskatīt piemērotību šim darbam, un ir simtiem veidu, kā cilvēks kļūst par speciālā dienesta "slepeno palīgu". Tagad Latvijā sadarbību ar slepenajiem palīgiem (jeb ziņotājiem, informatoriem, "stukačiem" — sauciet, kā gribat) reglamentē Operatīvās darbības likums. Vai tas pilnībā aptver to darbu, kādu arī šodien veic valsts speciālie dienesti, lai iegūtu sev tā sauktos slepenos palīgus, grūti pateikt specifisko nianšu dēļ. Nedēļa sarunājas ar kādu sava amata profesionāli, kurš strādājis dažādās drošības struktūrās un kuram bijusi liela pieredze darbā ar t. s. slepenajiem palīgiem mūsdienās. Lai gan sarunā valsts noslēpumi izpausti netiek, intervējamā vārdu, pēc viņa lūguma, Nedēļa nenosauc. Kā šobrīd, neatkarīgajā Latvijā, tiek veidots labprātīgo ziņotāju loks? Cik sena ir pati vecākā profesija, tik sens ir darbs, kas saistīts ar drošību, noziegumu atklāšanu un arī "ziņošanu". Arī neatkarīgajā Latvijā ir dažādas struktūrvienības, kas nodarbojas ar operatīvo darbu, un katrai ir savs uzdevums. Ja nav slepeno palīgu, kas informē par notiekošo, nav iespējams gūt labus rezultātus. Kā savulaik cariskās Krievijas "ohranka" un fašistiskās Vācijas speciālie dienesti, tā arī PSRS Valsts Drošības komiteja darbā ar aģentūru bija sasniegusi augstu līmeni. Latvijas specifika ir tā, ka, atgūstot neatkarību, notika pārrāvums: milicija kļuva par policiju, Valsts Drošības komiteja pašlikvidējās, pārtopot jaunās drošības struktūrās. Šie procesi neapšaubāmi ietekmēja arī aģentūru. VDK aģentūras kartīšu pārņemšana iedragāja potenciālo slepeno palīgu ticību tam, ka sadarbības fakts nākotnē netiks izpausts. Vai informatori tiek reģistrēti? Saskaņā ar likumu — slepenie palīgi tiek reģistrēti uz brīvprātības un savstarpējās uzticības pamata. Taču ir ziņotāju kategorija, kurus kā aģentus nenoformē. Tā ir informācijas apmaiņa bez statusa juridiskas noformēšanas. Slepenā sadarbība ir efektīvāka, kad vienošanās ir abpusēji labvēlīga. Šantāža? To likums neļauj. Lai gan, manuprāt, izmeklējot smagus noziegumus, policija to varētu arī pieļaut. Jautājums ir cits: vai ar šantāžu vispār var panākt cilvēka radošu un ilgstošu sadarbību? Ir loģiski, ja rodas dubultie, trīskāršie aģenti, kas bijuši visos laikos un visos dienestos. Pat četrkāršie un "n-kāršie", kas kalpo vairākām valstīm. Iespējams, aģents vienu un to pašu informāciju vienlaikus stāsta gan kriminālpolicijai, gan speciālajam dienestam, gan vēl kādam un saņem materiālo labumu no visām pusēm. Vai materiālais atalgojums ir ziņotāja vienīgais stimuls? Kas zina, varbūt viņam vienkārši ir interesanti būt apritē. Iespējams, viņu motivē vēlme visiem palīdzēt. Tātad tas nav materiālais, bet gan psiholoģiskais stimuls. Tāpat kā tam patriotiski motivētajam tukšo pudeļu lasītājam no Sasisto lukturu ielas? Vai tā ir ironija par to, cik viņš neadekvāts? Dzīvē nav izslēgts, ka pats operatīvais darbinieks vairs īsti neorientējas notiekošajā. Paranoja ir profesionāla slimība. Ja ilgstoši strādā operatīvā darba spriedzē, cilvēki kļūst aizdomīgi, visur meklējot sakarības un sazvērestības, piemēram, skaidrojot katru soli politikā kā šausmīgi dziļu plānu un būvējot sazvērestības teorijas. Man personīgi tāda izjūta rodas, kad, piemēram, palasu Cilēviča rakstus… Nojaušu, ka ir divu veidu ziņotāji. Pirmais ir cilvēks ar pieeju svarīgai informācijai. Otrs, kuram pievēršas vervētāji, ir perspektīvais: lūk, izmācīsies par to un to un strādās tur un tur. Uz perspektīvu strādāja VDK laikos, kad tā bija attīstījusies augstā līmenī. Latvijas policija un speciālie dienesti formāli ir 14 gadus veci. Ja ievērojam pārmaiņas, kas notikušas, kā arī politisko figūru rokādes un demokrātiju, tad… Šodien nevar paredzēt, ko nesīs rītdiena, līdz ar to nevar būt plānu, kādi cilvēki vervējami nākotnes perspektīvai. Domāju, ka arī Eiropas valstīs šī perspektīva netiek īstenota. Izņemot, iespējams, Baltkrieviju, kur ir saglabājies totalitārisms. Latvijā, likvidējot VDK, reti kurš darbinieks ir saglabājis savu profesiju. Policijā ir, bet speciālajos dienestos laikam vispār vairs nav palicis neviens čekists. Vai tas bija pareizi — izskaust čekistus kā profesionāļus? Vissāpīgāk tas skar viņus pašus, kas bija mācījušies būt lojāli un noderīgi valstij un kurus pēkšņi pataisīja par "malējiem". Tika liegts darbs, kas viņiem patika un kurā bija iemaņas. Tas bija netaisni pret viņiem kā cilvēkiem, taču — no valsts interešu viedokļa — desmit gadu laikā arī jaunie ir sasnieguši labu, bijušajiem komitejas darbiniekiem līdzvērtīgu līmeni. Precizēšu: vai, izstumjot cilvēkus no viņu profesionālā darba lauka, netika veidots valstij nelojālu pilsoņu slānis, kas savas profesionālās iemaņas sāka piedāvāt mums naidīgiem dienestiem? Nu, jā… droši vien… Taču diez vai viņi ir tik nelojāli, ka vēlētos nodarīt kaitējumu valstij. Apvainoti — jā, bet nedomāju, ka viņi ir atriebes kāri, sniedzot ziņas, piemēram, Krievijai vai citai valstij. Savas zināšanas viņi ar sekmēm var izmantot — un izmanto — biznesa struktūrās, piemēram, bankās. Vai Policijas akadēmijā ir speciālas nodaļas, kas orientē darbam ar ziņotājiem? Kriminālistikas katedrā ir operatīvās darbības teorijas apakšnozare, kurā māca teorētiskos pamatus — tai skaitā darbam ar slepeniem palīgiem. Tomēr reālie panākumi un aģentūras darba ētiskie jautājumi ir uz tā sauktā "opera" jeb operatīvā darbinieka sirdsapziņas. Operatīvais darbinieks var slepeno palīgu vienkārši izmantot, lai atklātu noziegumu, būdams pilnīgi vienaldzīgs par slepenā palīga turpmāko likteni. Cits darbinieks savukārt vispirms domās par savu slepeno palīgu un tikai tad — par rezultātu. Kādreiz krievi solīja privilēģijas. Vai šobrīd viena no privilēģijām nav tā, ka ziņotāji "izbēg sodam tam"? Nē. Ja ziņotājs, būdams noformēts kā aģents, izdara noziegumu, tad sēž cietumā tāpat kā visi pārējie. Nu, atvainojiet, kāda tad jēga "stučīt"? Pretimnākšana viennozīmīgi nevar būt tāda, ka vainīgais tiek atbrīvots no soda par izdarīto noziegumu. "Stučīt", manā skatījumā, nav pareizais vārds. Sniegt palīdzību savas valsts policijai un speciālajiem dienestiem — tā ir labāk. Šīs palīdzības jēga ir tāda, ka perspektīvā mēs paši un mūsu bērni varēsim dzīvot labākā valstī. Šobrīd slepenā palīga darbs ir aizraujošs, interesants, daudzpusīgs un augti cienījams īstu operatīvo darbinieku skatījumā. Precizēšu. Ir vienošanās — "izlikšos nemanām, ka tu te mazliet tirgojies ar narkotikām, ja nodosi savu bosu". Pieļauju, ka dažs labs darbinieks tā arī dara, pieverot acis uz slepenā palīga nedarbiem. Ja "opers" šādi rīkojas, viņš to slēpj un publiski neizsakās. Cilvēciski to varbūt varētu saprast, taču, no likuma viedokļa, noziedzies ziņotājs tomēr jāsoda. Ir svarīgi, lai operatīvie darbinieki, kuriem ir tiesības veikt šo darbu, būtu ar morāli augstām īpašībām. Ir nepieciešams sava veida filtrs, lai operatīvajā darbā netiktu cilvēki, kas paši domā un rīkojas kā noziedznieki. Vai ir speciāls budžets, kas paredzēts informētāju algošanai? Protams, ka ir. Slepenā palīga darbs ir apmaksājams. Viens palīgs var izlīdzēties ar alus pudeli, citam vajag lielāku stimulu. Viņam pat pēc likuma ir paredzēti sociālie atskaitījumi, par kuriem vēlāk būs iespēja saņemt pensiju. Vai daudz ir gadījumu, kad cilvēki labprātīgi piesakās "kalpot Dzimtenei"? Tas ir bijis visos laikos. Atcerēsimies kaut vai spiegu skandālus ar Džeimsu Oldridžu vai Peņkovski. Patiesībā viņi atnāca un piedāvāja sniegt pakalpojumus paši. Otrā puse viņus pieņēma. Nu nevervēja krievi Oldridžu! Viņš pats atstāja Krievijas vēstniecībā ziņu, ka grib sadarboties un sniegt informāciju par amerikāņu aktivitātēm. Mūsdienās nekas nav mainījies. Ja kāds cilvēks, piemēram, bankrota dēļ lolo dusmas un grib sagādāt problēmas savam biznesa konkurentam, viņam ir teorētiska iespēja aiziet uz ekonomikas policiju un sniegt ziņas par veiksmīgākajiem sāncenšiem. Kā profesionāļi vērtē slavenos spiegu seriālus Nikita, Alias un citus? Ja runājam par Nikita, tad tur briesmīgi pārspīlēti parādītas tehniskās iespējas, ar satelītu izsekojot vai katram cilvēka solim. Cilvēki, kas izdara noziegumus, vai teroristi, skatoties seriālus, tehnisko iespēju pārspīlējumus var uztvert kā tīru monētu. Un nav jābrīnās, ja kāds ekstrēmists pēc tam mājās pārmeklē suņa spalvu, meklējot noklausīšanās ierīci, kas, iespējams, ielikta pastaigas laikā. Vai, piemēram, baidās iet uz mežu, jo tur drošības dienesti priedē iekāruši novērošanas kameru. Vairāk tuvināti reālajai dzīvei ir krievu seriāli. Tiek atainots, kā materiālo iespēju ierobežotajiem miličiem jāizlīdzas ar visādām viltībām. Viss ir vienkāršāk: "menti" iekāpa "bobikā", aizbrauca un kādu savāca. Reālajā dzīvē tu kļūsti viltīgs un meklē nestandarta gājienus. Tajā visā vājprātā jāsaglabā veselīgs humors, citādi, strādājot ar padibenēm, "šīberis" aiziet ciet. Latvijā ir tik daudz drošības dienestu. Kā tiek "sakārtota pa plauktiņiem" to hierarhija? Likums jau it kā definē, lai funkcijas nepārklājas. Kad bija Kamaldiņš, speciālo dienestu funkcijas dublējās reālajā darbā. Tagad situācija ir normalizējusies, un vismaz SAB nedara to pašu, ko Drošības policija. Plašākā izpratnē valstij jau nav svarīgi, kas noziegumu atklāj — SAB vai ONAP, vai KNAB. Vai tam, kurš noziegumu atklāj, uz uzplečiem zvaigznīšu kļūst vairāk? Vai tad tas ir galvenais stimuls? Noziegumu ir tik daudz, ka darba pietiek katram. Kaut vai tās pašas narkotikas — lai apkaro visi. Jā, problēma var rasties, kad, divām dažādām struktūrām darbojoties, nenotiek savstarpēja informācijas apmaiņa. Viena struktūra zina par nozieguma vienu daļu, otra — par citu. Un nesaliek kopā abas. Nezinu, kā lai sabiedrībā rodas idillisks priekšstats par drošības struktūru sadarbību, ja tik ilgi tiek demonstrēta attiecību skaidrošana KNAB iekšienē. Es negribētu atrasties tajā gaisotnē. Ja kolektīvs nespēj būt vienots kā sažņaugts kulaks, ja nevari uzticēties kolēģim, kas ir blakus, kā gan spēsi cīnīties un izsekot augsta līmeņa korumpantu? Ja šī situācija ieilgs, es neredzu pamata gaidīt no KNAB kaut kādus rezultātus. Lai savervētu slepeno palīgu, man šķiet, ir vajadzīgs īpašs talants: māka iemantot cilvēku uzticību. Tas operatīvajam darbiniekam ir pamatu pamats. Un nav vairs tik svarīgi, kā tu šo sadarbību noformēsi juridiski. Ir cilvēku kategorija, kas nevarēs savervēt nekad, jo viņi nav komunikabli un principā nespēj strādāt ar cilvēkiem. Panākt, lai cilvēks tev uzticas — tā ir māksla. Iedomājies, kādu talantu un prasmi vajag ONAP darbiniekam, lai iemantotu bandas ziņotāja uzticību, kas tomēr pastāsta par notiekošo, paļaujoties, ka operatīvais darbinieks viņu neiegāzīs. Vienota šablona operatīvajiem darbiniekiem nav — viens strādā rupjāk, cits čomiski. Tas ir radošs darbs ar cilvēkiem. Bet šie cilvēki nepārtraukti mainās. Slepenais palīgs arī ir kustībā un mainās, un var pienākt brīdis, kad attiecības jāizbeidz. Jo mazāks cilvēku loks zina, kurš tev palīdz, jo vieglāk to turēt slepenībā. Iedomājies situāciju: visa nodaļa zina par cilvēku, kurš sadarbojas. Pēc tam to vai citu apsvērumu dēļ viens aiziet no darba un jaunajā darbavietā palielās ar zināšanām, ka cilvēks X strādā uz Jāni, bet cilvēks Y — uz Pēteri. Ideāli būtu, ja par sadarbības faktu zinātu tikai divi — "opers" un aģents. Varbūt pat priekšniekam ne vienmēr būtu vēlams zināt konkrēto cilvēku. Priekšniekam jābūt informētam par sadarbības būtību, taču personas datus — no drošības viedokļa — labāk nezināt. Policijas darbā ir bijuši gadījumi, kad sadarbības fakta atklāšana noved pie slepenā palīga nāves.