Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/09/01/11360327t1ha023.jpg)
Ir liecības, ka kājbumba spēlēta vismaz vairākus tūkstošus gadu. Pirmās ticamās ziņas par kājbumbas spēli, kuras dalībnieki jau bija sasnieguši atzīstamu prasmi, ir no Ķīnas 2. un 3. gadsimtā pirms Kristus. Hanu dinastijas laika militārajā rokasgrāmatā ir aprakstīti vingrinājumi «cu ču». Spērieni pa 30–40 cm diametra ādas bumbu, kas pildīta ar spalvām un gaisu un kas jāiedzen pie bambusa nūjām piestiprinātā tīklā. Lai to paveiktu, nepieciešama ilgstoša vingrināšanās un lieliska tehnika. Vingrinājuma sarežģītākajā variantā spēlētājam netiek ļauts notēmēt mērķī netraucētam, bet viņam jālieto kājas, krūtis, mugura un pleci, vienlaikus atvairot pretinieku uzbrukumus. Roku lietošana, tāpat kā mūsdienu futbolā, nebija atļauta.
Futbola paveidu spēlēja japāņi, grieķi un romieši
Pāris gadsimtus vēlāk Tālajos Austrumos radās vēl kāds futbola paveids — japāņu kemari, ko spēlē vēl šodien. Tas ir tā saucamais apaļais futbols, kas ir mazāk aizraujošs, taču cienīgāks un ceremoniālāks. Atšķirībā no ķīniešu varianta kemari nav nekādas cīņas par bumbu. Spēlētāji nodod bumbu viens otram salīdzinoši mazā laukumā tā, lai bumba nepieskartos zemei.
Grieķu spēle «episkyros», par kuru ir saglabājies maz liecību, bija dzīvāka, līdzīgi romiešu spēlei «harpastum», kur divas komandas dzenāja bumbu taisnstūra veida laukumā ar iezīmētām centra un sānu līnijām. Uzdevums bija dabūt bumbu pāri pretinieka laukuma līnijām. Šī spēle pastāvēja aptuveni 800 gadus. Romiešu kolonizācijas laikā to spēlēja arī Anglijā, taču vēsturnieki šaubās, vai to var uzskatīt par mūsdienu futbola priekšteci. To pašu var teikt par hērlingu, populāru ķeltu spēli, ko vēl tagad spēlē Velsā un Īrijā.
Labi ir visi paņēmieni
Daudzās bumbu spēles, kam nodevās Britu salu iedzīvotāji pēdējā gadu tūkstotī, ar laiku tuvinājās, izveidojot mūsdienu futbola un regbija aizmetņus. Senāk šīs spēles bija mazāk organizētas, vardarbīgākas, un tajās parasti piedalījās ļoti daudz spēlētāju. Bieži cīnījās ciems pret ciemu vai pilsēta pret pilsētu, un spēle izvērsās laukos, ielās, pāri žogiem un strautiem. Bija atļauti gandrīz visi paņēmieni. Dažreiz bumba bija par smagu, lai to iekustinātu ar spērienu. Tad tika pārbaudīta pretinieku kāju stiprība. Starp citu, futbola bumbas izmēru un svaru noteica tikai deviņus gadus pēc futbola spēles pirmo likumu apstiprināšanas 1863. gadā. 1866. gadā, kad notika futbola spēle starp Londonas un Šefīldas pilsētām, komandas savstarpēji vienojās par bumbas izmēru un svaru, kā arī spēles ilgumu.
Tā saucamajā pūļa futbolā spēlē piedalījās neierobežots spēlētāju skaits, un noteikumi bija visai neskaidri. Piemēram, varēja izmantot jebkurus paņēmienus, lai aizdabūtu bumbu līdz mērķim, izņemot slepkavību. Dažās Britānijas grāfistes, piemēram, Dārbišīrā, arī tagad dažreiz uzspēlē «pūļa futbolu», kas gan vairs nav tik vardarbīgs kā agrāk.
Arī karaļi
Pētnieki uzskata, ka šai spēlei ir anglosakšu izcelsme un tā ataino senās iekarošanas cīņas un iesniedzas tālā pagāniskā pagātnē. Bumba simbolizēja sauli, kas bija jāiekaro, lai nodrošinātu bagātīgu ražu. Bumba bija jāvirza uz priekšu pa lauku, lai augtu stādījumi un atvairītu ienaidnieku uzbrukumus. Dažviet Britānijā spēlē sacentās precēti vīri ar vecpuišiem, kā arī precētas un neprecētas sievietes, tā ka sieviešu futbols nebūt nav jauns izgudrojums.
Leģenda vēsta, ka pirmo reizi futbols ticis spēlēts starp Kingstonas un Česteras komandām, kā bumbu izmantojot sakautā dāņu prinča nocirsto galvu. Dārbijā bumba dzenāta jau daudz agrāk, 3. gadsimtā, svinot uzvaru pār romiešiem. Daži vēsturnieki gan apšauba futbola anglosakšu izcelsmi, jo nav atrasti pierādījumi, ka angļi un sakši būtu spēlējuši futbolu, vēl dzīvodami kontinentā. Līdz normāņu iekarojumam 11. gadsimtā vienīgā liecība par spēli, kas atgādina futbolu, rodama ķeltu folklorā.
Cita teorija par futbola izcelsmi vēsta, ka mūsu ēras sākumā, kad Britu salās spēlēja «pūļa futbolu», līdzīgai spēlei nodevās Francijā, īpaši Normandijā un Bretaņā. Tāpēc ir iespējams, ka Anglijā to ieviesa normaņi pēc Lamanša šķērsošanas 11. gadsimtā.
Futbola paveidu — calcio — spēlēja arī renesanses laika Itālijā Florencē, Venēcijā un citās pilsētās. To spēlēja komandas krāšņos tērpos lielu svētku nobeigumā.
Varas iestādēm futbols nebija pa prātam, jo tas veicinot masu nepakļaušanos, taču to iznīdēt neizdevās par spīti varasvīru nosodījumam un uzliktajiem sodiem. 1314. gadā Londonas lordmērs aizliedza spēlēt futbolu pilsētā, jo tas izraisot nekārtības. Karalis Edvards III 1331. gadā pieņēma ļoti bargus likumus, lai iznīdētu futbolu, ko uzskatīja par apgrūtinājumu sabiedrībai, taču karalis Henrijs VIII pats esot spēlējis futbolu. 1608. gadā šo spēli aizliedza Mančestras pilsētā, jo spēlētāji esot izsituši daudz logu. Līdzīgi pasākumi tika ieviesti arī Francijā. Varasvīri uzskatīja, ka nodošanās futbolam traucē svarīgākas nodarbes, pirmām kārtām karošanu, pieprasot nodarboties ar loka šaušanu, nevis bumbas dzenāšanu.
Aizliegums spēlēt futbolu svētdienās pastāvēja gandrīz 300 gadus. Pret futbolu kā «frivolu izpriecu» vērsās arī puritāņi, taču parasto ļaužu mīlestība uz to nebija iznīdējama. Jaunībā futbolam esot nodevies arī britu buržuāziskās revolūcijas vadonis Olivers Kromvels.
Futbola kults britu skolās
Mūsdienu futbolam ir nepilnu pusotru gadsimtu ilga vēsture, kas sākās Anglijā 1863. gadā, kad tika izveidota Anglijas futbola apvienība. Regbijam un futbolam izveidoja atsevišķus noteikumus, abas spēles pašķīrās un turpmāk attīstījās patstāvīgi. Abas spēles tika galīgi nošķirtas 1869. gadā, kad futbolā tika aizliegts ne tikai nest bumbu, bet arī pieskarties tai ar rokām. Sākotnēji futbolā tāpat kā regbijā vārtiem nebija augšējā šķērskoka (to ieviesa 1875. gadā) un vārtus ieskaitīja, ja bumba lidoja jebkurā augstumā starp vārtu stabiem.
Sākotnēji futbola noteikumos nebija paredzēti ne soda sitieni, ne tiesneši, jo tika uzskatīts, ka džentlmeņi nekad apzināti nepārkāps noteikumus. Tiesneši parādījās laukumā 1891. gadā. 11 metru soda sitienu, sauktu par «nāves sitienu», ieviesa tikai 20. gadsimtā.
Par labu futbolam iestājās ietekmīgais pedagogs Ričards Malkasters, kurš norādīja, ka futbola spēlei ir pozitīva izglītojoša nozīme un tā veicina veselību un spēku. Viņaprāt, vajadzēja tikai uzlabot spēlētāju uzvedību, paplašināt tiesneša pilnvaras un ierobežot komandu dalībnieku skaitu. Šīs izmaiņas notika 19. gadsimta sākumā, kad futbolu sāka spēlēt pazīstamās privātskolās. Vēl joprojām nebija stingru spēles noteikumu. Pedagogi atzina, ka labāk lai skolēni spēlē futbolu vai regbiju, nekā nododas dzeršanai vai kārtīm. Britu skolās izveidojās sporta spēļu kults un futbols kļuva par mācību programmas obligātu sastāvdaļu.
Kājbumbu spēlē 204 valstīs
Jau pāris gadus pēc Anglijas futbola apvienības izveidošanas tajā bija aptuveni 50 futbola klubu. Futbola apvienības kausa izcīņa sākās 1871. gadā, bet līgas čempionāts — 1888. gadā. Pirmajā starptautiskajā futbola spēlē 1872. gada novembrī sacentās Anglija un Skotija, lai gan Skotijas futbola apvienība tika izveidota tikai pēc pāris mēnešiem. Toreiz Skotiju pārstāvēja kluba komanda «Queen's Park», kas pastāv joprojām. Jau 1885. gadā Anglijas futbola apvienībai nācās legalizēt profesionāļu statusu.
Pirmās starptautiskās spēles dalībnieki laukumā izgāja garās biksēs un cepurēs. No cūkas pūšļa izgatavotā bumba, ko ievietoja ādas apvalkā, nebija gluži apaļa. Indonēzijā atklātais kaučuks drīz deva iespēju uzlabot bumbas kvalitāti.
Pateicoties Britānijas starptautiskajiem sakariem, futbols ātri izplatās pasaulē. 1889. gadā futbola apvienības izveidoja Nīderlande un Dānija, 1891. — Jaunzēlande, 1893. — Argentīna, 1895. — Čīle, 1895. — Šveice un Beļģija, 1898. — Itālija, 1900. — Vācija un Urugvaja, 1901. — Ungārija, 1907. — Somija.
Kad 1904. gadā Parīzē nodibināja Starptautisko futbola federāciju (FIFA), tās dibinātāju vidū bija septiņas valstis: Francija, Beļģija, Dānija, Nīderlande, Spānija (ko pārstāvēja Madrides futbola klubs), Zviedrija un Šveice. Vācijas futbola apvienība telegrafēja par savu nodomu pievienoties FIFA tajā pašā dienā.
1912. gadā FIFA bija 21 valsts, 1925. — 36, 1930. gadā, kad pirmo reizi notika Pasaules kausa izcīņa, — 41 valsts. Pašlaik FIFA ir 204 dalībnieki visās pasaules malās. Salīdzinājumam — ANO ir 192 dalībvalstis.