Panteļejevs kā Fenikss no pelniem Emsim pie sāniem

Dalīties Dalīties E-pasts Drukāt Iesūtiet ziņu Komentāri

Andrejs Panteļējevs

Ministru prezidenta Induļa Emša dīvainais lēmums par savu politisko padomdevēju iecelt citas partijas pārstāvi — vienu no pazīstamākajiem Latvijas ceļa biedriem Andreju Panteļējevu — savā ziņā devis jaunu elpu šī politiķa jau dzist sākušai karjerai.

Panteļējevs pats gan skaidro, ka tuvākajās dienās būs spiests pārtraukt savu darbību Latvijas ceļā. "Tas tikai šī posteņa, nevis kādu citu iemeslu dēļ." Andrejs Panteļējevs arī uzsver, ka visi Emša palīgi ir vienojušies — nekāda "titavizācija" birojā nenotikšot, ar to domādams situāciju, kurā padomnieki teju vai veic premjera funkcijas. "Mēs būsim tikai padomnieki." Savus pienākumus jaunā valdības vadītāja birojā viņš raksturoja kā padomu sniegšanu nacionālās drošības jautājumos, attiecībās ar citām partijām, sabiedriskajām un reliģiskajām organizācijām, kā arī vispārējos iekšpolitikas jautājumos. Induļa Emša vadītās valdības mezgla punktu Panteļējevs saskata 1. maijā — pirmkārt, jau kontekstā ar iestāšanos Eiropas Savienībā. Valdības uzdevums esot maksimāli novērst iespējamo "eirošoku". "Tas parādās jau tagad — sākusies nepamatota ažiotāža ap sāli un etiķi. Pazīmes rāda, ka notikusi slepena karteļa vienošanās starp tirgotājiem par cenu palielināšanu," saka Panteļējevs, piebilstot, ka 1. maijs ir svarīgs arī izglītības reformas aspektā — valdības uzdevums ir samazināt politisko spriedzi, kuras izraisīšanai tika izmantota izglītības reforma. "Šī valdība ir iekšējs izaicinājums arī man — tuvākajos mēnešos ir jāpierāda sabiedrībai, ka visa propaganda par šo valdību kā "atgriešanos korupcijas muklājā" ir pilnīgas blēņas. To pieradīt mēs varam tikai ar darbiem," saka šī raksta varonis. Par daudz prātīgs, lai būtu līderis Latvijas Ostu asociācijas izpilddirektors un LC politiķis Kārlis Leiškalns atklāj, ka Andreju Panteļējevu kā cilvēku vērtējot ļoti augstu, taču kā partijas vadītājs viņš tik augstu vērtējumu pelnījis neesot. Viņš ne tik daudz pats esot līderis, viņš vairāk esot no tiem, kuri baro un uztur līderus — no tiem, kuru klātbūtne labus līderus padara par spožiem. "Kā līderis Panteļējevs ir pārāk prātīgs. Līderis nedrīkst simtkārt apsvērt katru savu soli, tad mēģināt to novērtēt ar kritisku aci un vēl pārdomāt, kādas būs šī soļa sekas," tā Leiškalns. Savukārt kādreizējais Latvijas ceļa, bet tagad Tautas partijas politiķis Jānis Lagzdiņš Panteļējevu raksturo kā vienu no izcilākajiem kuluāru spēlētājiem parlamentā. "Andrejs Panteļējevs kopā ar Gundaru Bērziņu un Kristiānu Lībani piederēja pie izcilākajiem aizkulišu pazinējiem," saka TP politiķis. Tomēr viņš arī atzīst, ka ekstraklases politiskais līderis Panteļējevs nekad nav bijis — viņam pietrūkstot ārējās harismas un politiskā šarma. Otrkārt, līdera statusam Panteļējevs esot pārāk atklāts un pieejams — viņam trūkstot Šķēles un Gorbunova ieturētās distances un noslēpumainības. Treškārt, viņš politikā esot kā kaķis — vienmēr krītot uz kājām. "Viņš nekad nedara lielas kļūdas, bet nekad arī pārāk neriskē — un tas ir vēl viens iemesls, kāpēc viņš nespēja kļūt par pirmā lieluma zvaigzni." Viss minētais tomēr nemazinot to faktu, ka Panteļējevs esot profesionālis un lielisks politiķis. "Kaut arī viņš bija otrās lomas spēlētājs, tā bija ļoti noteicoša otrā loma," uzskata Lagzdiņš un teic, ka Panteļējeva politiskajā portretā varbūt neesot spožu un mirdzošu krāsu, toties neesot arī nepievilcīgu tumšu laukumu. Agrākajam LC vadītājam Valdim Birkavam Panteļējevs ir "3G", kas nozīmē gudrību, godīgumu un grūtsirdību. Viņi iepazinušies vēl Tautas frontes laikos, kad Panteļējevs esot apstaigājis burtiski katru vēlētāju, pārliecinot viņu balsot par LTF un neatkarību. "Tad, kad biju LC vadītājs, bet viņš — frakcijas vadītājs, es zināju, ka man ar frakcijas lietām nebūs jānodarbojas — viņš visu izdarīs un nokārtos. Tik liela bija mana pārliecība par viņa spējām un atbildības sajūtu. Starp citu, tieši atbildības sajūtas vadīts Panteļējevs savulaik atteicās no aizsardzības ministra posteņa, jo uzskatīja, ka nedrīkst pamest LC frakciju sarežģītā laikā," saka Birkavs un piebilst, ka, viņaprāt, Panteļējevs esot pilns ideālisma un iekšējas neapmierinātības par objektīvo nespēju novest kādas lietas līdz galam. "Latvijas politika ar viņu zaudējusi (ja zaudējusi) nopietnu un gudru cilvēku," secina Birkavs. Jau pieminētā Kristiāna Lībane par Panteļējevu saka tā: "Viņa politiskais talants visspilgtāk izpaužas spējā izprast notikumus, apstākļus, kas stāv aiz tiem, kā arī spējā uztaustīt pretinieku vājās vietas, vienlaikus bloķējot stiprās. Visas viņa darbības, kas izriet no šīm īpašībām, ir spožas. Viņa runas, ja tās ir iepriekš pārdomātas, atstāj iespaidu." Pozitīvi Panteļējevu vērtē Jaunā laika deputāte Linda Mūrniece, kas kopā ar Panteļējevu strādājusi pašreizējās Saeimas Nacionālās drošības komisijā (Panteļējevs ir tās konsultants). Jūtams, ka viņš esot mazliet apjucis tāpēc, ka vairs nepiedaloties procesos, kuros piedalījies ilgus gadus. Viņš simbolizējot daudzu spožo un ilgstošo politiķu problēmu — apjukumu, kad politiskā karjera beigusies. Vēl viņa uzskata, ka Panteļējevam esot pieredze, kurā vērts ieklausīties, un augsts kompetences līmenis. "Man par viņu ir labs iespaids, un es viņa padomus ņemtu vērā, ja tāda vajadzība rastos," saka Mūrniece. "Tanks, kas pārbraucis manai dzīvei" Ar Ivaru Godmani un vēl dažiem citiem Panteļējeva līdzgaitniekiem saruna īsti nevedas — no vienzilbīgām atbildēm rakstu neuzrakstīsi. Mēģinu izprovocēt viņus uz izvērstāku viedokli, bezkaunīgi paziņojot, ka Panteļējevs bijis neveiksmīgs visās lielajās lietās, pie kurām ķēries. Godmanis aizsvilstas uzreiz: "Viņa lielās lietas bija Tautas fronte, tās politiskā komiteja, Tautas frontes frakcija parlamentā tajā laikā, kad tika risināti būtiskākie jautājumi — neatkarības atjaunošana un valsts izveide. Kā var teikt, ka viņš tajās bijis neveiksmīgs!" Bet Dzintars Ābiķis iztur Artmanes cienīgu pauzi, grūti pūš un beidzot negribīgi atbild, ka Panteļējevs esot "gudrs puika, bet grūti viņam esot gājis — viņš pats esot sarežģīts cilvēks, arī ģimenes lietas neesot gājušas viegli. Politikā viņam sevišķi sekmējies nav, bet talantīgs viņš ir." Panteļējeva politiskās karjeras augstākais punkts, lai ko arī teiktu, bija Latvenergo trīs miljonu lietas parlamentārās izmeklēšanas komisijas vadīšana. Par viņa iespēto domas ir dažādas — tā laika aktīvie politiķi Kārlis Leiškalns, Ivars Godmanis un Pēteris Apinis uzskata, ka Panteļējevs izdarījis visu, ko tajā situācijā varējis, bet krimināllietas neierosināšanā vainojama prokuratūra. Apiņa vērtējumā bez trīs miljonu lietas "vājprātīgo zagšanu neizdotos apturēt pat Repšem. Šī lieta bija pirmie kucēni, un — jā, tie tika noslīcināti! Trīs miljonu lietas izmeklēšanas komisija pirmo reizi pateica, ka politika Latvijā spēj būt citāda." Savukārt Ābiķis domā, ka "trīs miljonu lieta bija pilnīgi "garām" un Panteļējevs neko tur nevarēja izdarīt. Un kas gan tagad ies skaidroties — vai apstākļi bija tādi vai arī pats negribēja." Pats Andrejs Panteļējevs, runājot par trīs miljonu lietu, Rīgas Balsī pirms dažiem gadiem izteicies, ka "šī lieta ir kā tanks, kas pārbraucis manai dzīvei. Tikai tagad saprotu, ka tā ir sagrāvusi manu ģimeni, manu veselību un radījusi visas... problēmas." Pliks kā baznīcas žurka Cits samērā izplatīts viedoklis par Andreju Panteļējevu pauž, ka viņš esot cieši saistīts ar Ventspils grupējumu un politikā pārstāvot tā intereses. Panteļējevs pats skaidro, ka Ventspils uzņēmumi bijuši LC oficiālo ziedotāju sarakstā laikā, kad viņš bijis partijas priekšsēdētājs. Vēlāk viņi pārstājuši ziedot LC, un tad arī radies mīts par to, ka viņš esot saistīts ar Ventspili, turklāt atsevišķu partijas biedru izteikumi to veicinājuši. "Taču, izņemot šo faktu, nekas cits, ar ko varētu pierādīt tādu apgalvojumu, minēts netiek. Protams, ka es esmu pazīstams ar ventspilniekiem, esam tikušies un pārrunājuši dažādus jautājumus, bet to pašu esmu darījis ar daudziem citiem. Problēma ir tā, ka Latvijā vispār cenšas cilvēkus "sakārtot kārbiņās" — tā, lūk, ir oranžā kārbiņa, tā ventspilnieku, vēl citas ir, teiksim, Šlesera vai Krupņikova. Cilvēkiem tas tiek iepotēts, lai gan patiesā situācija ir daudz sarežģītāka," saka Panteļējevs. Jāteic, ka, reaģējot uz šo jautājumu, gandrīz visi aptaujātie politiķi Dimā musketieru vienotībā metas Panteļējevu aizstāvēt. Leiškalns paziņo, ka "visi mistificē to Ventspili un tās intereses. Politikā tas jautājums būtu jānostāda citādi — kurā tu vairāk ieklausies un kura viedokli tu ņem vērā. Bet Andreja gadījumā tas vairāk atgādina situāciju, ka, nespējot apstrīdēt viņa viedokli, vienkārši pasaka — tu esi Ventspils pārstāvis. Tas taču ir nesalīdzināmi vienkāršāk." Līdzīgu viedokli pauž arī Lībane un Godmanis, bet Apinis Panteļējeva mantisko situāciju vērtē tā: "Ja viņš būtu saistījies ar Ventspili, tad viņam tagad būtu māja Floridā kā dažiem citiem. Bet Andrejs nekad nav bijis bagāts vai turīgs." Savukārt JL deputāts Edgars Jaunups teic, ka, piekrītot šim viedoklim, kaut arī tas balstās tikai uz atsevišķu politiķu izteikumiem. "Apstāklis, ka viņš kļuvis par palīgu Indulim Emsim valdībā, kura tieši saistīta ar Lembergu, lieku reizi apliecina, ka nav dūmu bez uguns." Arī Ābiķis negribīgi atzīst, ka Panteļējevs "esot pārāk daudz skatījies uz Ventspili". Par interešu pārstāvēšanu viņš nezinot, bet brīžiem "uz to pusi vilcis esot". Kaut ko līdzīgu bez īstas pārliecības saka arī Birkavs, tomēr uzsver, ka Panteļējevs neko nav sev sarausis. Vienpatis un Dionīss Apinis par Panteļējevu saka vēl tā: "Viņš ir vientuļš, ļoti vientuļš savā dziļākajā būtībā. Līdz ar šo vientulību nāk līdzi arī zināmas bailes no cilvēkiem, kuras viņš kā profesionāls politiķis prot labi apslēpt. Viņš ir pastāvīgi depresīvs un cenšas to noslēpt. Neskatoties uz to, viņš ir ļoti labs draugs, kas nepamet citus novārtā un neaizmirst biedru telefona numurus kā daži citi. Par spīti tam, ka Panteļējevs ilgus gadus pavadījis pašā politikas virsotnē, viņš joprojām ir vienkāršs un pieejams." Arī Birkavs uzsver Panteļējeva grūtsirdību. "Laiks, kad Andrejs bija partijas priekšsēdētājs, viņam bija ļoti grūts gan personiski, gan profesionāli, un viņš šajā laikā sevi it kā pazaudēja. Tad viņš sāka sevi meklēt — literatūrā, arheoloģijā, pasniedzēja darbā." To faktu, ka Panteļējevs sevi meklējis arī glāzītē, Birkavs prot noformulēt ar pieredzējuša politiķa eleganci: "Dionīss viņam bija tuvs nevis tādēļ, ka viņš vēlējās baudīt dzīvi, bet gan tāpēc, ka personiskās īpašības viņam liek meklēt sevi. Tie bija tikai tādi paši meklējumi kā grāmatu rakstīšana vai kas cits." Nevar noliegt — politika un dzīves pieredze iemāca smalki pateikt pat nepatīkamas lietas. Par Panteļējeva vaļaspriekiem gandrīz neviens nav dzirdējis. Leiškalna vērtējumā lasīšana esot Panteļējeva dzīvesveids, bet rakstīšana — vairāk nekā tikai vaļasprieks. Viņa vērtējumā Panteļējeva stāstos ir vērojams Džeimsa Džoisa un Franča Kafkas iespaids. Leiškalns atzīstas, ka Andreja stāsti viņam patikuši. Lagzdiņš savukārt zina teikt, ka Panteļējevs draugu pulkā esot ļoti jautrs un atraisīts. Bet Apinis par viņu saka tā: "Cik esmu redzējis Panteļējevu brīvajā laikā, viņš vienmēr nodarbojas ar bērniem. Tā esot viņa vienīgā dzīves vērtība, taču arī to viņš labi slēpjot, izliekoties, ka vērtība viņam ir arī valsts un politika."

Uz augšu