Pasniedzējs šokē studentes ar izskatu

Pirmo reizi ieraugot Ingaru, esmu pārsteigta. Uz sarunu ierodas džinsa biksēs un žaketē tērpies jaunietis, viņa ausis rotā neskaitāmi auskari, pirkstus — gredzeni ar miroņgalvām un ķēdītēm, bet ap kaklu — ķēdītes ar tāda paša stila piekariņiem. Kamēr atgūstos no pārsteiguma, Ingars ieskrien auditorijā, kur pirmā kursa studentēm uzdod uzdevumu, kas jāpaveic, kamēr runājamies.

Savtīgā interese par klasisko filoloģiju

Kad Ingars mācījies Rēzeknes augstskolas Filoloģijas fakultātē, izskanējis piedāvājums kādam no studentiem doties uz Rīgu mācīties latīņu valodu, lai pēc tam atgrieztos Rēzeknē un strādātu augstskolā par pasniedzēju.

«Tā kā tajā laikā aktuāla bija bezdarba problēma, nolēmu, ka tā ir reāla darba garantija, un piekritu. Man vienmēr ir patikušas dažādas avantūras, kaut kas negaidīts un interesants. Turklāt tā bija iespēja izcelties no apkārtējā pūļa, jo cilvēku, kas pārzinātu šīs valodas, nav daudz. Kad man piedāvāja piestrādāt Latvijas Universitātē par sengrieķu valodas pasniedzēju, piekritu nekavējoties, jo šī valoda man ir pat tuvāka,» skaidro klasisko valodu pasniedzējs.

«Man patīk, kaut vai ejot pa ielu, pētīt mūsdienu firmu nosaukumus, kuros izmantotas šīs valodas. Salīdzinu veikalu nosaukumus ar nozari, kurā šis veikals darbojas. Sakrīt vai nesakrīt, piemeklēts vai vienkārši uzlikts skaists vārds. Klasiskajā filoloģijā darbi jālasa oriģinālvalodā, līdz ar to varu studentiem ieteikt, kurus mītus vai darbus palasīt, jo pētīt oriģinālus ir daudz interesantāk nekā tulkojumus.»

Ingars nenoliedz, ka daļa draugu pie viņa profesijas ir pieraduši, lai gan joprojām jāsaskaras ar izbrīna pilnu vai, gluži otrādi, vienaldzīgu attieksmi.

«Pārsvarā pirmā reakcija ir — ko tu dari? Kam tas vispār ir vajadzīgs? Ir ļoti maz cilvēku, kuriem mana nodarbošanās sagādā pozitīvas emocijas vai interesi. Daudzi uzskata, ka cilvēkam jābūt vai nu juristam, vai tulkam, un viss pārējais neattiecas uz šo dzīvi un nav vajadzīgs,» atzīst puisis.

Distancēties no studentēm

«Tā ir māksla vai iemaņas, kas jāiegūst prakses gadu laikā,» par spēju novilkt robežu starp sevi un studentiem spriež Ingars. «Tikko pielaid studentus par tuvu, viņi nelaiž garām izdevību «kāpt augumā». Pieļauju, ka ārpuslekciju pasākumos — ekskursijās, teātra izrādēs — mierīgi var pāriet uz «tu», bet lekcijās ir jāsaglabājas distancei. Nedrīkst nemitīgi iebilst pasniedzējam. Turklāt iebilst nevis pamatoti, bet lai novilktu laiku un traucētu lekciju.»

Kad ieminos, ka filoloģiju pārsvarā studē meitenes, Ingars sāk smaidīt: «Ienākot auditorijā, kurā sēž 20 meitenes, pēc acīm redzu, ka viņu galvenā doma ir — «ko es varētu izdarīt, lai pasniedzējs man ieliktu atzīmi par skaistām acīm» vai arī «kā pamudināt viņu likt labākas atzīmes, lai tikai man nekas nebūtu jādara». Tad ir tā, ka patiešām ir jāpacenšas, lai šo distanci noturētu.»

Kā tad viņš ieinteresē studentus mācīties senās valodas?

«Rēzeknē latīņu valodu mācu arī juristiem un vēsturniekiem. Pirmām kārtām viņiem šis priekšmets ir «A» (obligātajā) daļā, un studenti pirmajā kursā bieži nesaprot, kam tas viss ir vajadzīgs. Tikai vēlāk, kad sāk rakstīt darbus, lasīt autorus, apjēdz, ka pat elementārajos jautājumos šī valoda ir nepieciešama. Sākumā bailes ir lielas — ja nerunā, neko nevajag, bet es joprojām uzskatu, ka inteliģentam cilvēkam ir jābūt priekšstatam par vismaz vienu no šīm valodām,» — tā jaunais pasniedzējs.

Pārliecināts stereotipu lauzējs

Viens no Ingara galvenajiem vaļaspriekiem ir mūzika. «Klausos jebkādu mūziku, ieskaitot džezu un klasisko mūziku, lai gan vairāk aizraujos ar smago roku, roku, metālu, black metal,» skaidro Ingars. «Jā, tas ir pilnīgi pretēji manam darbam, bet tas atkal ir izaicinājums. Par metālistiem ir stereotipi, ka viņi ir nevajadzīgi, sabiedrībai bīstami cilvēki, kas pīpē, dzer un ir noziedznieki. Man patīk lauzt šo priekšstatu.»

Ikdienā Ingars staigā melnās drēbēs, un viņam patīkot redzēt, kā cilvēkiem par viņu mainās priekšstats. «Katru nedēļu, braucot uz lekcijām Rīgā un no tām, man ir četras stundas laika vilcienā parunāties ar blakussēdētājiem. Tad man patīk vērot tantiņas, kas līdz pat Ogrei sēž man pretim, ierāvušās stūrīti, un ar acīm meklē, kur pārsēsties, bet brīvu vietu nav. Tad nu kaut kā sākam sarunu, un attieksmes maiņa ir acīm redzama. Sākam runāties vienalga par ko — par reliģiju, dzīvi, literatūru, mūziku, un šie cilvēki atzīst, ka ir patīkami sarunāties un ka viņu stereotipi ir mainījušies,» smejas klasisko valodu pasniedzējs.

«Cenšos parādīt, ka arī metālisti ir labi cilvēki. Vai man tas izdosies, nezinu, bet jebkurā gadījumā — lauzt sabiedrībā stereotipus, tāpat kā strādāt par pasniedzēju, man patīk!»

Ar ārējo izskatu šokē studentes

Lai gan dienā, kad tiekamies, Ingars ar savu apģērbu uz apkārtējo fona īpaši neizceļas, ikdienā viņa iemīļotākais apģērbs esot melnas krāsas drēbes, arī neiztrūkstošais melnais ādas mētelis. «Vienīgi uz lekcijām Rīgā cenšos apģērbties pieklājīgāk,» ar smaidu stāsta Ingars.

«Es uzskatu, ka no augstskolu vadības puses ir ļoti liberāli, ka viņi man atļauj būt tādam, kāds esmu. Turklāt vismaz dažus studentus mans izskats ieinteresē un uz pirmajām divām trim lekcijām viņi atnāk kaut vai tādēļ, lai mani redzētu, un tad man ir cerība, ka viņi ieklausīsies tajā, ko es saku, un paliks arī uz citām lekcijām. Man patīk, ka man nespiež veikt izmaiņas manā tēlā, ka varu būt brīvs un paust savus humānista un pacifista uzskatus.

Protams, ja man pieprasīs lekcijās ierasties ar šlipsi vai tauriņu, izņemt auskarus un nogriezt bizītes, man tas būs jādara, jo vēlos turpināt savu darbu. Taču visus interesē tikai rezultāts. Ja es ar savu izskatu varu panākt, ka studenti apmeklē lekcijas un mācās, viss ir kārtībā. Protams, arī kolēģi gribētu, lai es vienreiz ierastos uzvalkā. Viņi jau dažreiz paskatās un noprasa, vai nebūtu pienācis laiks mainīties. Atbildu, ka ne. Bet tas notiks. Noteikti.»

Ingars atzīst, ka viņa izskata dēļ gadās saskarsmes grūtības ar studentiem.

«Īpaši Rēzeknes augstskolā. Rajons ir ļoti reliģiozs, un meitenes no laukiem pirmajās lekcijās it kā no manis baidās, lai gan sākumā uz lekcijām es cenšos ierasties solīdākās drēbēs un tikai ar laiku pieradinu pie savas ārienes. Taču ir viņām negatīva reakcija, ieraugot kaut vai manus gredzenus un karekļus. Bet visumā, ja mums sanāk parunāties kādas konsultācijas laikā, es redzu, ka cilvēkam attieksme mainās un viss ir kārtībā,» atzīst gados jaunais skolotājs.