Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Piektdien, kad apciemoju desmitgadīgo Tatjanu Vietnieci no Rēzeknes rajona Maltas, meitene tikai otro dienu bija mājās pēc izrakstīšanās no slimnīcas. Medicīnas iestādē viņu ievietoja ar galvas smadzeņu satricinājumu, galvas sasitumiem un ādas nobrāzumiem. Taņu sasita un ar kājām saspārdīja viņas brālis Andrejs. Tā bija otrā reize, kad meitene gulēja, slimnīcā pēc piekaušanas, — pērn augustā viņu sasita tēvs Leonīds.
Mamma tēti nopirka kā sivēnu Vietnieku ģimenē aug četri bērni: vienpadsmitgadīgais Andrejs, desmitgadīgā Tatjana, sešgadīgais Pēteris un Jūlija, kurai aizrit piektais gads. Kad viņu vecāki — Alina un Leonīds — pirms trīspadsmit gadiem kādā diskotēkā iepazinās, neviens no abiem nedomāja par drīzām kāzām. Gan vienam, gan otram bija citas mīlestības. Nākamajā dienā pēc diskotēkas Leonīds Alinu uzaicināja uz kino, kas viņai toreiz šķita kas nebijis, interesants, tāpēc neatteica. Trīs reizes viņš viņu pavadīja uz mājām, bet ceturtajā jaunās sievietes mamma jau abiem uzklāja kopīgu gultu... — Mamma gribēja pēc iespējas ātrāk izdabūt no mājas ārā sāncensi — biju taču viņai izstāstījusi, ka patēvs man uzmācās. Neba velti piecpadsmit gadu vecumā viņa mani izdzina no mājas (mani uzaudzināja vecmāmiņa). Mamma nevarēja pārdzīvot arī to, ka vecmamma man norakstīja māju, viņa pati gribēja tajā saimniekot. Arī puisim, kuru mīlēju, bija cita, kura gaidīja bērnu. Nebiju nevienam vajadzīga, uzmācās domas par stāšanos klosterī, — savu dzīves pavedienu tin Alina. — Kad manā dzīvē parādījās Leonīds, radās cerības, ka vismaz kāds mani atbalstīs. Viņš bija uzmanīgs, tajā pašā laikā neatlaidīgs un uzstājīgs, savu panāca. Trešajā grūtniecības mēnesī, gaidot Andreju, mūsu laulības gultā pieķēru vīru ar savu labāko draudzeni. Sākumā bija apvainojums, sāpes, vēlāk iestājās tukšuma sajūta un vienaldzība. Mani tik ļoti neaizvainoja notikušais — vīru es nemīlēju toreiz, nemīlu arī tagad. Aizskāra tas, ka viņa bija uzvilkusi manu naktskreklu, vismīļāko... Laulībā nebijām nodzīvojuši ne gadu, kad viņš sāka mani sist. Dzīvojām kopmītnēs, kur mūsu kaimiņš sita savu sievu. Acīmredzot arī Leonīds gribēja parādīt, ka viņš ir "īsts" vīrietis. Alina par notikušo stāsta veikli un vēsi, šķiet, pārsāpētais viņai kļuvis absolūti vienaldzīgs. Iespējams, citādāk uz pagātni palīdzējis paraudzīties psihologs, kuru apmeklējusi gan Alina, gan bērni. — To sievieti es ij redzēt negribu! — runājot par vīramāti, Alina saniknojas. — Visus šos gadus viņa par mums nav likusies ne zinis, tagad uzradusies labdare! Savam dēlam naudas bija žēl! Tad Leonīds prasīja man piecus simtus rubļu — tajā laikā tā bija liela nauda, es iedevu. Arī kāzām gredzenus, kleitas pirku par savu un manas mammas naudu. Biju sagādājusi arī traukus, gultas veļu, lai varētu iekārtot savu māju, par kuru toreiz tik ļoti sapņoju. — Mamma tēti nopirka kā sivēnu, — tā vēlāk sarunā man teiks Andrejs. Alinai bija divdesmit, kad piedzima Andrejs. Visus šos gadus viņa sēdēja mājās, bērnus audzinādama, nekur nestrādāja. Vīrs pārmeta, ka sieva mājās neko nedara. Dienā, kad Alina dabūja darbu, Leonīds to zaudēja. Nu viņi bija mainītās lomās. Sit kā pelavu maisu — Darbā esmu no agra rīta līdz vēlam vakaram, tāpēc ar bērniem vairāk noņēmās vīrs, — turpina Alina. — Mājās dzīvojot, viņš atklāja, ka bērni neklausa, nedara to, ko liek. Vīrs sāka bērnus audzināt ar savām metodēm, kā bērnībā bija audzināts pats, — ar siksnas palīdzību. Sitēja esot bijusi viņa māte. Vairākkārt viņam aizrādīju, ka ar bērniem tā nedrīkst. Viņš noskaitās — vairāk pie bērniem neiešot klāt, lai es pati tiekot ar viņiem galā. Īpaši grūti gāja ar Andreju pēc tam, kad viņš kādu laiciņu bija padzīvojis pie manas mammas, kura viņu izlutināja... — Runājiet, lūdzu, skaļāk, kopš bērnības es ar vienu ausi lāgā nedzirdu, — sarunu uzsākot, lūdz Leonīda mamma Janīna Vietniece. Izrādās, dzirde viņai pasliktinājusies pēc tam, kad pusaudzes gados tēvs meitu stipri sasitis par to, ka nebija klausījusi un govis ganījusi lielceļa malā. Leonīda mamma atceras, ka viņa dēlu pērusi divas reizes. Pirmajā reizē ar nātrēm sadevusi pa plikiem stilbiem, otrā reizē ar siksnu. — Leonīds ir labs dēls, tikai dzīvē viņam neveicas, kopš sapinās ar to sievieti, — vīramāte neslēpj nepatiku pret vedeklu. — Kā gāja, tā pazuda, nakti nepārnāca mājās. Uzzināju, kur viņš ir, zvanīju, lūdzu pasaukt pie tālruņa — man taču ir tiesības aprunāties ar savu dēlu, bet Alinas māte vīzdegunīgā balsī noteica, ka viņam tur esot labi. Kā tad nebūs labi, ja pieredzējusi sieviete atklāj jaunam puisim pasaulīgos priekus! Nopirka manu dēlu, lai slēptu grēkus, — vecākā dēla Andreja tēvs ir cits vīrietis, tas nav Leonīda dēls! Alina iebilst, ka tā nav taisnība. Vairākkārt Leonīdam piedāvājusi veikt pārbaudes analīzes, bet viņš nepiekrīt un tic tikai tam, ko sapūtusi māte. Tāpēc arī Andrejam visvairāk ir jācieš, viņš tēva smago roku izjutis visvairāk. — Pret bērniem roku Leonīds pacēla tikai pēdējos gados pēc avārijas, kad viņu, ar velosipēdu braucot, notrieca pretimbraucošais auto. Tā rezultātā — smadzeņu satricinājums, atslēgas kaula lūzums. Pēc tam itin bieži vīrs sūdzējās par spēcīgām galvassāpēm. Dzēra ļoti stipru kafiju, tad sāpes mazinājās. No aukstasinīga vīrieša viņš pamazām pārvērtās par ātri aizkaitināmu, — atzīst Alina. To, ka Leonīds iekausta bērnus, Maltā zināja — Andrejs bija sūdzējies policijā, skolā, skolas medmāsa bija redzējusi zilumus, nobrāzumus. "To, ka Leonīds Vietnieks regulāri piekauj savus bērnus, zināja gan Maltas pagasttiesas priekšsēdētāja A. Golubeva, gan Maltas 2. vidusskolas pedagogi, tajā skaitā direktora vietniece mācību darbā T. Sorokina, medmāsa Ņ. Maksimova," rakstīts Rēzeknes pilsētas un rajona policijas pārvaldes kriminālpolicijas pirmstiesas izmeklēšanas nodaļas materiālos. Tiesa, tam bija grūti noticēt — Leonīds nāca no labas, saticīgas ģimenes, bija kluss, nosvērts. Nekad nebija redzēts dzērumā, toties to, ka viņš katru rītu uz divriteņa ved mazākos bērnus uz bērnudārzu un vakarā uz mājām, zināja daudzi. Bērnus izvadājis, pats gāja uz darbu — pēdējos mēnešus Leonīds strādāja Maltas pagastā, kā bezdarbnieks veicot dažādus darbus. Iespējams, ka Andrejam ne skolā, ne policijā nenoticēja tāpēc, ka puika ir blēdīgs, viltīgs. Varbūt noticēja, bet negribēja uzsākt šo nepatīkamo lietu pret savējo maltēnieti. Iespējams, trūka pieredzes, kā šādā situācijā rīkoties. Notikušais palika vien ļaužu valodās līdz brīdim, kad sasisto Tatjanu ar galvas smadzeņu satricinājumu pērn augustā ievietoja Rēzeknes slimnīcā. Tatjana bija iegrūdusi Andreju dīķī. Peldēt nemācēdams, viņš būtu noslīcis, ja blakus nebūtu bijuši bērni, kas puiku izglāba. — Kad Leonīds uzzināja notikušo, dusmās viņš kļuva nevaldāms, sāka Taņu sist. Mēģināju meitu glābt, bet jutu, ka mana iejaukšanās vīru varētu aizkaitināt vēl vairāk, — atceras Alina. Uzzinājusi par notikušo, Maltas pagasttiesas priekšsēdētāja Anita Golubeva izrunājās ar Leonīdu, kurš taisnojās, ka bērnus nesitot, esot tikai "pāris reizes uzšāvis pa dibenu". Pēc pārrunām pagasttiesā mājās pārnācis piedzēries, būdams saniknots, atkal palaida rokas. Ne vienu reizi vien, līdz pagājušā gada oktobrī viņu aizturēja un apcietināja. Rēzeknes tiesa, atzinusi Leonīdu Vietnieku par vainīgu, sodīja pēc Krimināllikuma 130. panta 3. daļas un 174. panta ar brīvības atņemšanu uz vienu gadu daļēji slēgtā cietumā. Atrada un sodīja arī otru grēkāzi — pēc toreizējā īpašu uzdevumu ministra bērnu un ģimenes lietās Ainara Baštika pieprasījuma par nolaidīgu un paviršu pienākumu pildīšanu līdz lietas apstākļu noskaidrošanai no pienākumu pildīšanas atstādināja Maltas pagasttiesas priekšsēdētāju Anitu Golubevu. Vai ministram taisnība? Varētu domāt, ka nu viss kārtībā un pēc tēva apcietināšanas Vietnieku mājās ir iestājies miers, ja vien nesen atkal nebūtu sasista un ar galvas smadzeņu satricinājumu slimnīcā ievietota Tatjana. Šoreiz viņu piekāvis brālis Andrejs. Tāpēc, ka Taņa bija atteikusies aizvest jaunāko brāli Pēteri uz skolu, bet māsu Jūliju uz bērnudārzu, atrunādamās, ka viņa viena abus izvadāt nevar. Andrejs, vecākais vīriešu kārtas pārstāvis, mājās būdams, nu kārtību ieviesis pēc no tēva noskatītajām metodēm, proti — ar dūru palīdzību, vēlāk māsu arī saspārdīdams ar kāju. — Tatjana māk izvest no pacietības — viņa ir noslēgta, nepiekāpīga, paštaisna, grib, lai viss notiek pēc viņas prāta. Ar Andreju abi kaujas jau kopš divu gadu vecuma, — dēlu aizstāv mamma. Alina atzīstas, ka arī viņa ar Taņu nevar atrast kopīgu valodu. Desmitgadīgā Tatjana patiesi māk pastāvēt par savu taisnību — aizgājusi uz Maltas pagasta padomi un paziņojusi: kamēr tētis nepārnāks no cietuma, viņa uz mājām neies. Tagad Tatjana darbdienās dzīvo skolas internātā, bet brīvdienās — pie Leonīda vecākiem. Alina ir darbā no rīta līdz vakaram un nespēj viena pati tikt galā ar bērniem un mājas darbiem. Bērni dzīvo paši savā ziņā — Andrejs kā jau vecākais ir uzņēmies rūpes par mazākajiem, viņš izkurina krāsnis, gatavo ēdienu. Pēc Taņas piekaušanas pagasttiesa sākusi kārtot dokumentus Andreja nosūtīšanai uz internātskolu. Vietnieku ģimene ir uz izjukšanas robežas. Kas tad notiks ar mazākajiem? — Ne vienmēr sabiedrības iejaukšanās no malas ģimenes personīgajās lietās nes labu. Šaubos, vai arī šoreiz, ieliekot tēvu cietumā, nav pieļauta liela kļūda. Ministram sēžot savā augstajā krēslā, nepārzinot reālo situāciju uz vietas, galarezultātā var iznākt kaitniecība uzsāktajam darbam, kas nedod nekādus rezultātus, — uzskata Maltas pagasta padomes priekšsēdētājs Vitālijs Skudra. — Leonīds bija vienīgais, kurš spēja saturēt kopā ģimeni un par to rūpēties, turklāt viņš arī pelnīja, kas daudzbērnu ģimenē nav mazsvarīgi. Nenoliedzami, viņa audzināšanas metodes bija absolūti ačgārnas un nepareizas, bet ar to varēja un vajadzēja cīnīties citādām metodēm, nevis ieliekot tēvu cietumā. Iespējams, viņam vajadzēja ārstēties.