Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/09/02/11370810t1h3dbd.jpg)
Kopdzīves krahs. Ar šo bēdīgo faktu roku rokā iet tāda prozaiska lieta kā mantas dalīšana. Lai šis process nepārvērstos par pašcieņu pazemojošu un ziepju operas cienīgu sižetu, viss atkarīgs no abu pušu dabas - vai katrs no dzīvesbiedriem spējīgs noturēties pretī savu nelāgāko dziņu valdzinājumam.
Ja nu kādi buntojas un paši ar savu netīrās veļas lādi netiek galā, šķiršanās laikā visu puslīdz pa plauktiņiem saliek tiesa. Turklāt mūsdienās daudziem dzīvi atvieglo iepriekš noslēgtais laulību līgums, kur skaidri viss sadalīts - cūka man, druva tev utt. Bet tiem, kas vienkārši kopā dzīvojuši bez zieģeļa pasē, neviena tiesa nepalīdzēs, ja paši savu savārīto putru neizstrēbs. Šoreiz par kādu visai muļķīgu gadījumu. Tādu, kas spilgti raksturo nelāgās dziņas un to, kas notiek, ja tām ļauj vaļu. Morāle šim stāstam viena - dažkārt otru pusi tā īsti iepazīsti tikai nestundā, bet, ja īstā seja izrādās traki briesmīga - nav ko bīties un mest plinti krūmos. Galu galā ar šo maskēto briesmoni nodzīvots kopā gana un gan jau ar viņa izdarībām iespējams tikt galā. Uzrodas jaunkundze Epopejas aizsākumi meklējami pirms pāris gadiem. Divdesmitgadīgs rīdzinieks, kurš mācības bija atlicis uz gaišo nākotni un rosījās darba frontē, dzīvoja sabiedriski aktīvu dzīvi. Te tusiņš, tur tusiņš, te draudzene, tur draudzene. Bet... Vecākā māsa, kas ar viņu kopā apdzīvoja vairāku istabu dzīvokli, un māte, kas faktiski dzīvoja citur, pēkšņi tika nostādītas fakta priekšā - mājās uzradās meitene. Dāmas, protams, bija ciemojušās dažādas un bieži, bet te - jaunkundze, kas pēc pirmā vakara nepazuda. Tuviniecēm tas šķita aizdomīgi. Prognozes piepildījās. Puisim bija uzradusies pastāvīga draudzene. Cik nu lielā mīla abus tuvināja, cik nu dažādi citi apstākļi, starp kuriem viens no pirmajiem minams jaunās otrās puses neveselīgā interese par dzīvošanu dzīvoklī tālu prom no vecāku acīm, bet pie pilnas pansijas, par to lai vēsture klusē. Lai nu kā, abi jaunieši sākotnēji sapratās. Māsa gan dažkārt pukstēja - nu nebija lāgā ar sadzīvošanu, nu nebija labi, ja tavā mājoklī uzrodas vēl kāda, kas ir gluži vai no seriāliem izkāpušais mūsdienu modernās jaunietes tēls ar visām no tā izrietošajām sekām. Jābūt meistaram, lai sadzīvotu un cienītu būtni, kam dzīves centrā tikai viņa pati, precīzāk, pašas ārējais veidols. Visi uzzina, kas ir veļene Pāris gadu ilgusī kopdzīve šogad beidzās. Iesaistītajām pusēm tās likās loģiskas beigas. Viņai šķita, ka gana ilgi ļāvusi sevi izkalpināt un būt par piegulētāju bez maksas, viņam - gana ilgi uzturējis jaunkundzi, kas pati negrib strādāt un ar ko patiesībā nekas nesaista. Dzimta aplaudēja. Kopdzīves it kā vairs nebija, bet saskare ar to nebeidzās. Meitenes mantas - apģērbs un kosmētikas kalni - joprojām atradās bijušā drauga dzīvoklī. Te viņa ieskrēja pēc vienas mantas, te - pēc citas. Dzīvokļa atslēgas, motivējot, ka iedzīve vēl nav pilnībā savākta, tā neatdeva. Un tas ilga teju vai pusgadu. Atradusi citu otro pusi, jauniete izšķīrās pielikt punktu iepriekšējām attiecībām un paziņoja, ka viņas tēvs ar mašīnu atbraukšot pēc mantām. Dienā, kad viņa ieradās, puisis bija darbā. Mājas atradās tikai māsa, kura no savas istabas degunu ārā nebāza. Tikai īsa tikšanās, kad brāļa bijusī draudzene atdeva dzīvokļa atslēgas. Pagāja labs brītiņš, līdz māsa beidzot iegāja virtuvē. Tā arī palika ar vaļēju muti. Vietā, kur bija stāvējusi nesen iegādātā veļasmašīna, - tukšums! Viņa sazinājās ar brāli - automāts taču tā īpašums. Puisim arī mute vaļā. Jā, pirms dažām stundām saņēmis īsziņu ar mistisku tekstu - savācu savas mantas, arī veļeni. Kas tā par veļeni, sākotnēji nebija sapratis. Pēc māsas zvana gan... Kam tad īsti piederēja automāts? Spriediet paši. Puisis vēl abu kopdzīves laikā bija iekrājis zināmu summu. Taču naudas iecerētajam pirkumam bija par maz. Aizņēmās no draudzenes tēva. Aizņēmumu atdeva, nomaksājot draudzenes uz kredīta paņemto mobilo tālruni. Viņa bija teikusi, ka tēvs par to ir lietas kursā... Kā būtu pareizāk? Uz tālruņa zvaniem meitene ilgi neatbildēja. Puisi mulsināja fakts, ka zādzībā piedalījies arī viņas tēvs. Galu galā gribēja atmest ar roku - nevēlējās pazemoties, dzenoties pakaļ mantai, lai arī savai. Tomēr pārdzīvotā šoka terapija un nespēja loģiski ar prātu aptvert, kā tik cūcīgi var rīkoties cilvēks, ar kuru kopā dzīvots, radīja vēlēšanos izskaidroties. Viņš tomēr sazvanīja bijušo otro pusi. Tā atcirta - divus gadus ar tevi izniekoju, veļene pat nav tā vērta un tagad tā ir mana... Otra šoka terapija, saskaroties ar šādu domu gājumu un kopdzīves vērtējumu. Tas uzdzina spītu. Divējādas izjūtas. It kā šķita pazemojoši zvanīt meitenes tēvam, it kā tomēr tas bija jādara - šis pieaugušais vīrietis taču, ejot meitas pavadā, bija piedalījies zādzībā. Un jaunietis izdarīja to, uz ko pats, kā viņam šķita, nebija spējīgs. Piezvanīja bijušas otrās puses tēvam. Saruna konkrēta. Kāpēc? Tā un tā, meita teikusi, ka jums viss norunāts. Bet vai to, ka nauda atmaksāta, zināt? Nē, tāpēc arī ņēmām automātu. Vai saprotat, ka tā ir zādzība, par kuru rakstīšu iesniegumu policijā? Te saruna ievirzījās citā gultnē. Atvainošanās. Bija skaidrs, ka meita vīrieti nostādījusi vairāk nekā neērtā situācijā - pašam nezinot, viņš paņēmis svešu mantu. Teica - ņemiet atpakaļ automātu. Tā arī tika izdarīts. Vienīgi jāpiebilst, ka veļene jau bija pieslēgta meitenes jaunā drauga dzīvoklī.