Zobu sāpes (7)

Pēc nedēļu ilgas zāļu dzeršanas sāka streikot sirds. Zobs jau vairs „nepukstēja”, bet blieza pa smadzenēm, kā ar kalēja veseri. Kas man cits atlika? Gribot negribot bija jāpieņem liktenīgais lēmums. Tā nu tagad sēžu te un svīstu baiļu sviedrus kā uz kaušanu atnācis. Pirms nākšanas gan ieņēmu pāris glāzes stiprāka dzēriena. Tagad galva nedaudz miglaina, tomēr drosme nav gluži papēžos sakritusi, bet kņudinās tā ap ceļgaliem. Blakus man sēž kundzīte gados un tamborē. Ārprāts, kā viņa var tik vēsā angļu mierā...laikam jau vairs nav neviena sava zoba – izņems protēzi un nodos remontā. Nu tā kā autiņam detaļas – izņem, ieliek jaunu un brauc dziedādams tālāk. No kabineta atskan zobu borējamās mašīnas neciešami griezīgais „zzzzzzzzz.......” Varbūt tomēr iet prom, kamēr nav par vēlu? - Skunksta kungs? - manas pārdomas iztraucē maiga sievietes balss. Zobu sāpes pāriet vienā rāvienā, un galva kļūst tik skaidra kā kalnu avota ūdentiņš. Ejot kabinetā, nejūtu vairs kājas zem sevis. Īpatnā zāļu smaka, kas raksturīga tikai medicīnas iestādēm, ieurbjas nāsīs un uzdzen kārtējo šausmu vilni. - Nāciet un sēdieties šeit! – māsiņa, laikam redzot, ka nejūtos labi, paņem mani pie rokas un ar grūšanu iegrūž krēslā. Sēžu kā paralizēts un baidos pat elpot. Tā laikam jūtas notiesātais pirms nāves soda izpildīšanas... Krēsls lēnām atgāžas atpakaļ. Uz acīm man tiek uzliktas plastmasas brilles, bet ap kaklu viegli iezaļgana salvete (pretīgāku krāsu laikam nevarēja atrast!). Labi vēl, ka nepiesien. Daktere pati uzliek caurspīdīgu masku un uzvelk gumijas cimdus. Ak jesiņ, es taču neesmu spitālīgs! Gatavojas it kā nevis zobu būtu jālabo, bet gan vēderu jāšķērž. Daktere ilgi urķējas pa manu vaļējo muti ar visādiem atbaidošiem bakstīkļiem. Beidzot viņa liek māsiņai sagatavot anestēziju. Es ar rokām iekrampējos krēsla malās tā, ka, šķiet, nekad vairs tās neatraušu. Tas noteikti būs briesmīgi sāpīgi. Diez cik tā adata resna? Taču zobs ir mani pārāk nomocījis un esmu gatavs šim pārbaudījumam. - Skunksta kungs, kad jūs pēdējo reizi bijāt pie zobu ārsta? – daktere veras manī ar ledainu gestapo rīkļurāvēja skatienu, bet māsiņa sastingst ar jau sagatavoto adatu rokās. Vai es tiešām raudu jeb tas bija piliens no māsiņas šļirces? - Es...man.... neatceros.... - Tas ir redzams! Jums tak mutē ir tīrākā izgāztuve! Māsiņ, sāksim ar šo..pēc tam ņemam sesto apakšējo, bet trešais augšā pa kreisi steidzīgi jārauj. To paveiks ķirurgs trešajā stāvā. Pārējos labosim citā reizē. Man galvā sāk zvanīt tādi kā kapsētas zvani, un sāļi sviedri neciešami grauž acis. - Skunksta kungs, - daktere atkal pievēršas man. - Mēs jums šodien vienu kariesu saplombēsim, bet sesto apakšā labajā pusītē būs jāārstē pamatīgi – nervu jāizņem un kanāls jātīra. Vai jūs saprotat, ko stāstu? Man gar acīm viļņojas sarkana migliņa, un dakteres balsi dzirdu, kā caur spilvenu. Trīs zobi!? Un vēl citi citā reizē?! Es te atnācu ar VIENU sāpošu zobu, bet šī man gatavojas kariesu (kas tas par zvēru?) plombēt un nervus ārā vilkt? Apņēmīgi sakustos un nolemju, ka nevienu sekundi ilgāk šai moku kambarī nepalikšu. Tai brīdī jūtu, ka man kāds iezveļ pa galvu, un asa adata duras miesā. Maitas! Riebekles! Nacistu padauzas! Pret manu gribu jūs nedrīkstat neko darīt - tie ir mani zobi! Pēdējiem spēkiem raujos ārā no pretīgā krēsla, ar rokām sitoties uz visām pusēm. Dzirdu dakteres un māsiņas kliedzienus. Kaut kas sagrābj manas rokas un spiež atpakaļ krēslā...speru ar kāju... - Idiots! Stulbenis! Kretīns! – kā caur vati dzirdu dakteres balsi. Atveru acis un sev pretim ieraugu sievas saniknoto seju. - Tu galīgi esi prātu izkūkojis no dzeršanas? Naktslampu apgāzi un sasiti....re - pats sev rokās un sejā stikla šķembas sagrūdi, bet man, - sieva sāk šņukstēt, - man tu paskaties, ko izdarīji! Tikai tagad ieraugu, ka manas laulenes aci rotā zilgani sārts pleķis. Ek, pēkšņi satrūkstos – cik tad pulkstenis? Man taču šodien no rīta pieraksts pie zobu daktera! Alise