Laime neseko naudai (36)

Socioloģiskie pētījumi liecina, ka cilvēki Amerikā, Eiropā un Japānā nejūtas laimīgāki kā pirms 50 gadiem. Patiesībā ir vēl sliktāk — šie paši pētījumi liecina, ka vislaimīgākie cilvēki jutušies 1957. gadā un kopš tā laika laimes sajūta attīstītajās sabiedrībās nemitīgi mazinājusies. Tas ir dīvaini, jo jebkura aptauja liecina, ka bagātie cilvēki vienmēr šķiet laimīgāki nekā nabadzīgie. Piemēram, 37% no bagātākajiem amerikāņiem apgalvo, ka esot ļoti laimīgi, un tikai 16% no nabadzīgākajiem amerikāņiem ir gatavi pievienoties šim apgalvojumam. Šādai proporcijai vajadzētu nozīmēt arī to, ka, pilsoņu ienākumiem augot un pieaugot valstī labklājībai, proporcionāli laimīgākiem vajadzētu kļūt visiem sabiedrības slāņiem. Tomēr tā nav — personas, kas kļūst bagātākas, tiešām kļūst laimīgākas, bet visai sabiedrībai kopumā laimes sajūta tāpēc nepalielinās. Kāpēc tā? Nevajag salīdzināt Šai parādībai ir divi izskaidrojumi. Pirmais, vienkāršākais, ir pieradums. Proti, mēs ātri pielāgojamies un pierodam pie dzīves līmeņa uzlabošanās, līdz ar to laimes efekts ātri zūd. Piemēram, pirms 30–40 gadiem centrālapkure tika uzskatīta par luksusu, bet šodien to uzskata par normu. To pašu var teikt par mobilajiem telefoniem un automātiskajām veļas mašīnām pirms gadiem desmit un tagad. Otrs un daudz svarīgāks iemesls tam, kāpēc nauda nedara laimīgāku, ir mūsu tendence salīdzināt. Kādā eksperimentā Hārvarda universitātes studentiem pajautāja, vai viņi vēlētos 50 000 dolāru ienākumus gadā, ja visiem pārējiem maksātu tikai pusi no šīs summas, vai arī 100 000 dolāru gadā, bet ar noteikumu, ka pārējie saņem divreiz vairāk. Divas trešdaļas aptaujāto izvēlējās pirmo variantu — viņi jutās labāk ar mazāku naudas daudzumu, ja vien tas bija lielāks nekā citiem. Arī citi pētījumi apstiprina, ka cilvēkiem vairāk rūp savi relatīvie ienākumi, tas, kādi tie ir, salīdzinot ar citiem, nevis absolūtie skaitļi. Tas arī izskaidro, kāpēc cilvēki nekļūst laimīgāki, jo prieks par to, ka pašam labi klājas, izdziest, uzzinot, ka citam klājas vēl labāk. Otrs — bēdīgāks secinājums, kas izriet no šīs atziņas, ir tas, ka, strādājot vairāk, pelnot vairāk un tērējot vairāk, mēs nekļūsim īpaši laimīgāki, ja ar apkārtējiem notiks tāpat. Brīvā laika nozīme Patiesībā notiek pretējais — vairāk strādājot, lai iegūtu iespēju atļauties vairāk materiālo labumu, mēs kļūstam arvien nelaimīgāki, jo brīvā laika kļūst arvien mazāk. Lai gan cilvēki salīdzina savus ienākumus ar citiem, viņi nedara to pašu attiecībā uz brīvo laiku, kas ir otrs svarīgs dzīves līmeņa faktors. Tajā pašā Hārvarda universitātes eksperimentā studentiem tika jautāts — vai viņi izvēlētos divu nedēļu atvaļinājumu, ja pārējie dabūtu tikai vienu nedēļu, vai arī četras nedēļas, bet ar noteikumu, ka pārējie saņem astoņas. Šoreiz gan izteikts vairākums izvēlējās otro variantu. Un arī ekonomikas zinātne grēko, vērtējot dzīves līmeni tikai pēc viena kritērija — ienākumiem uz vienu iedzīvotāju. Pēc šī kritērija vidējais amerikānis dzīvo gandrīz par trešdaļu labāk nekā vidējais eiropietis. Taču aina mainās, ja vērtējam brīvo laiku — vidējam eiropietim ir par 15% vairāk brīvā laika nekā vidējam amerikānim. Pārsvars kļūst vēl lielāks, ja no vidējiem eiropiešiem atdala britus, kas izteikti seko amerikāņu darbaholisma paraugam un pašlaik strādā visgarākās darbadienas Eiropā. Impulsīvā iepirkšanās Garo darbadienu un darbaholisma biznesa kultūra, kuru Amerikai pēdējos piecdesmit gados izdevies eksportēt uz visu pasauli, ir sasniegusi to, ka amerikāņi tagad gadā strādā veselu mēnesi ilgāk nekā 70. gados — tikai uz pagarināto darbadienu rēķina. Latvijā, vismaz pilsētās, šis pieaugums pēdējos desmit gados, liekas, ir vēl lielāks. Garo darbadienu kultūra ne tikai negatīvi ietekmē ģimenes dzīvi un veselību, bet liek cilvēkiem arī tērēt vairāk. Amerikāņu un britu pētnieki apgalvo, ka tad, ja mazāk tiekamies ar ģimenes locekļiem un savstarpējo attiecību saites irst, mēs esam tendēti tērēt vairāk, lai ar īslaicīgo prieku no jauniem pirkumiem kompensētu to, ka zaudējam savu laiku — zaudējam kontroli pār savu dzīvi. Gandrīz katram, pēkšņa impulsa vadītam, ir gadījies nopirkt kādu lietu, par kuru pēc tam mājās brīnāmies — kāda velna pēc es to nopirku? Tomēr Britu Saseksas universitātes pētījumi liecina, ka no regulāras impulsīvas un nekontrolējamas iepirkšanās cieš 2 līdz 5% pieaugušo ASV un Eiropā. Tie ir desmiti miljonu cilvēku, 92% no tiem ir sievietes — lielākoties vecumā no 17 līdz 37 gadiem. Tiem, kas cieš no impulsīvās iepirkšanās, veikali šķiet vienkāršs un pieejams veids, kā risināt psiholoģiskās problēmas. Citas atkarības, piemēram, no alkohola vai narkotikām, ir grūti noslēpjamas, bet iepirkšanās atkarību viegli maskēt kā normālu, sociāli akceptējamu dzīvesveidu. Tomēr iepirkšanās un jaunu lietu radītā pacilātība un prieks nav ilgs. Lai to uzturētu patstāvīgi, nepieciešams pirkt vēl un vēl, un daudzi to nespēj. Tādēļ impulsīvie pircēji jūtas nelaimīgi un bieži meklē ārstu un psihologu palīdzību. Pat jau tik tālu, ka kāda medikamentu ražošanas kompānija sākusi ražot zāles, kas nomāc vēlmi iepirkties. Starp citu, veikali ne vienmēr ir ieguvēji no impulsīvās iepirkšanās, kā to varētu domāt. Vismaz viens pētījums liecina, ka attīstītajās sabiedrībās ir plaši izplatīta tendence, kuru dēvē par de-shopping. Tā ir dārgu lietu pirkšana, skaidri apzinoties, ka tās tiks atdotas atpakaļ pēc tam, kad būs pārgājis prieks par pirkumu. Šajā pētījumā, aptaujājot 530 sievietes Lielbritānijā, tika noskaidrots, ka vairāk nekā puse no tām ir pirkusi lietas, labi zinādamas, ka tās atdos atpakaļ. Dažas ir pirkušas drēbes kāzām, ballītei vai darba intervijai, lai tūlīt pēc pasākuma tās atdotu atpakaļ. Turklāt tās sievietes, kurām bija vērojamas iepirkšanās atkarības pazīmes, atzina, ka viņas gūst patīkamu satraukumu gan no pirkuma, gan no tā, ka var nesodīti atdot nopirkto atpakaļ. Mārketinga mašinērija Kurā brīdī nesteidzīgu nedēļas nogali dārzā ar tējas tasi un grāmatu vai draugiem mēs apmainām pret drudžainu skriešanu pa milzīgu lielveikalu? Par šīs transformācijas pionieri laikam jāuzskata Henrijs Fords, kura ražotais Ford T modelis pagājušā gadsimta 20. gados iezvanīja masu patēriņa ēras sākumu. Jau XX gadsimta pirmajā pusē rūpnieku aprindās dzima plānotā nolietojuma ideja, kas no ASV atceļoja uz Eiropu. Lietas vairs netika ražotas maksimāli ilgai kalpošanai, bet gan noteiktam, iepriekš plānotam gadu skaitam. Tika izstrādātas arvien sarežģītākas un smalkākas mārketinga kampaņas, lai pārliecinātu pircējus, ka tiem jāpērk pēdējais, vislabākā dizaina veļasmašīna, radioaparāts vai plīts un jāizmet ārā tās lietas, kas pirktas agrāk. Tā tika radīta, ja tā var teikt, izmešanas mentalitāte. 50. un 60. gadu patēriņa bumu veicināja kredītkarte un patēriņa kredīti, kas veicināja «pērc tagad, maksā vēlāk» domāšanas veidu. 70. gadu sākuma ekonomikas attīstības tempa pazemināšanās sākumā radīja lielas grūtības, taču tad ražotāji, veikalnieki un mārketinga aģentūras izdomāja jaunu metodi pircēju pievilināšanai — brendu. Pircējiem tika iestāstīts, ka lieta, kurai nav pareizā firmas zīme, ir sliktāka un pēc sociālā statusa zemāk vērtējama par tādu, kurai tā ir. Uz brenda ideju balstītais mārketings ir atbildīgs par pēdējo pārdesmit gadu patēriņa vilni, un mūsdienu ražošana un tirdzniecība bez brenda idejas izmantošanas ir grūti iedomājama. Tas viss kopā ar milzīgajām investīcijām gigantiskos iepirkšanās centros, kur blakus veikaliem izvietotas kafejnīcas, kinoteātri, veselības centri, frizētavas un automašīnu novietošanas laukumi pārvērta parastu iepirkšanos par brīvā laika pavadīšanas veidu. Bet kur tad īsti meklējama laime? Psihologi un sociologi uzskata, ka atbilde meklējama, koncentrējoties uz dzīves svarīgajām lietām. «Cilvēkiem, kas pārāk daudz domā par to, cik viņi nopelnīs un ko iegūs, ir vājākas sociālās saites un mazāk vitalitātes,» saka Hārvarda universitātes profesore Džuljeta Šora. «Dzīšanās pakaļ bagātībai neļauj mums tiekties pēc lietām, kas dara mūs laimīgus. Mums vairāk vajadzētu rūpēties par draudzību, savstarpējām attiecībām un veselību. Tikai šīs kvalitātes spēj radīt cilvēkos laimes sajūtu.»