/nginx/o/2018/09/03/11371793t1h0291.jpg)
Parunāsim par kādu romantisku tikšanās un atpūtas vietu. Daudzu sirdīs Siguldai ir savs sentiments, šķiet vietā, kur mitusi Turaidas Roze, mīlestība kļūst smeldzīgāka, un rudens lapas tur ir viskošākās, īpaši raugoties no gaisa tramvajiņa. Romatiskais vagoniņš rubrikā “Nāk un aiziet...”
Agnese Vārpiņa: “Klāt rudens un tas ir Siguldas tranvajiņa laiks.” Kopš 1969. gada janvāra trosē iekārtais vagoniņš čakli braukā no viena Gaujas krasta uz otru. Attālums nav mazs - vairāk nekā kilometrs. Gruzijas speciālistu būvētais omulīgais tramvajiņš ir retums, tāds vēl ir Gruzijā, tāpēc nav brīnums, ka padomju gados autobusi ar tūristiem šup brauca no visas Krievijas- laukumā rindā stāvēja autobusi divdesmit. Bet paši siguldieši, lai tiktu uz darbu vai skolu Gaujas otrā krastā, pirkuši mēnešbiļetes.
Šogad vagoniņu savā aprūpē paņēmušais gumijlēcēju klubs to atjaunojis, kompjuterizējis un uz pusi pagarinājis brauciena ilgumu - tagad brauciens 42 metru augstumā virs Gaujas ir gandrīz desmit minūtes. Cilvēki gan palikuši vecie, un viņi zina stāstīt, ka pirmajā reizē, lai gan vagoniņš ik gadu iziet tehnisko apskati, esot bijis nedaudz bail - nu profesija jau ar līdzinoties stjuartes darbam. Un atbildību vagoniņā nākas uzņemties gan par bērniem, gan augstiem viesiem un tūristiem, kuri aizvien savā maršrutā iekļauj arī Siguldas trošu ceļu. Kā atzīst pavadoņi, darbs esot skaists, reizēm pat nogurdinošs jo interesentu un braukt gribētāju nekad netrūkst.
Vija Ķibermane, gaisa trosu ceļa kasiere, pavadone: “Vasarā ārzemnieki, lietuvieši igauņi, rudenī bērni, sestdienās svētdienās vietējie. “
Un arī šajā, kā jau katru gadu, rudenī tramvajiņam ir visvairāk darba, tas kursē šurpu turpu dienā pārvadājot vairākus simtus pasažieru- bērnus un mīlniekus, kas alkst zelta lapu rotas un romantiskus brīžus. Un kurš gan nepiekrīt, ka latvieša sirdī īpaši Siguldai piemīt savs sentiments.