Radio SWH dīdžejs Horens Stalbe turpina rakstīt grāmatu par saviem piedzīvojumiem Nepālā. Taču ne vienatnē. Viņa noslēpumainā sadarbības partnere ir radio Skonto jaunā ziņu balss Dzintra Kalniņa.
Dzintra Kalniņa palīdz Horenam Stalbem rakstīt grāmatu
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
- "Skonto" nokļuvu absolūtas nejaušības pēc. Strādāju izdevniecībā "Avots", kad vienu vakaru man piezvanīja Rita Paula un aicināja ciemos. Tovakar pie Ritas bija arī viņas kolēģe Gita Rudaka – viņai ātri vien bija jādodas uz Angliju, un ziņu redaktores vieta "Skonto" palika brīva. Man piedāvāja pamēģināt Gitas vietā, un es piedāvājumu pieņēmu. Vispirms, protams, viss bija jāapgūst. Kad pirmo reizi iegāju studijā kaut ko mēģināt, jau pēc mirkļa abi ar "Skonto" programmu direktoru Valdi Melderi sapratām, ka es neko nemāku. Tad kādu mēnesi gāju un trenējos – tiešajā ēterā man atļāva runāt tikai sešos no rīta, kad ir mazāka auditorija. Tagad lasu ziņas no pusvieniem dienā līdz sešiem vakarā – ik pēc stundas, - stāsta Dzintra un piebilst, ka tomēr tikai pirms pāris nedēļām, vadot kādu labdarības pasākumu, sapratusi, kā jālasa ziņas, lai cilvēks justu, ka tu tās stāsti viņam, nevis vienkārši nolasi. Vispār Dzintra mainoties kosmiskos ātrumos un pat vairs neatminoties, kāda bijusi agrāk, bet – tas jau esot tas skaistākais. Savukārt brīvajā laikā Dzintra kopā ar Horenu Stalbi raksta grāmatu. Ceļojumi brauc pie manis Horens uz Nepālu aizceļoja pērn – oktobra beigās. - Jau iepriekš Horena sieva, SWH reklāmas projektu menedžere Gunita Jansone, man stāstīja, ka viņi plāno braukt uz Himalajiem un pēc tam par to rakstīt grāmatu. Toreiz teicu – baigi foršā ideja! Vēlāk savu ieceri man izstāstīja Horens un piedāvāja kļūt par grāmatas līdzautori. Un mēs ķērāmies pie darba. Mēnešiem ilgi augām dienām kopā skatoties safilmēto materiālu un visu pārrunājot, lielāko daļu nu jau esam uzrakstījuši. Tagad pieslīpēju tekstu, tiekos ar Horenu, lai vēlreiz visu pārlasītu, pārrunātu. Pati kalnos neesmu bijusi ne reizi. Bet par Nepālu ir daudz video materiālu, un kopumā informācijas ir tik daudz, ka man pat rodas sajūta it kā es tos kalnus būtu jau trīsreiz izstaigājusi, tāpēc vairs pat nejūtu vēlēšanos turp doties. Ielas bez nosaukumiem Man ļoti patika Natālijas Jansones frāze, ko lasīju kādā intervijā: – Ja tev nav jautājumu, ko uzdot Austrumiem, turp braukt nav jēgas. Pēc ceļojuma Horens nonācis pie līdzīgas atklāsmes – nevajag turp braukt, lai risinātu kaut kādas muļķīgas problēmas darbā, mājās, personīgajā dzīvē. Ja tu sev uzdod jautājumu, atbildi vari iegūt jebkur, jo informācija ir visur. – Pats interesantākais, ka Horens, atgriežoties no kalniem, bija nonācis pie tām pašām atklāsmēm, pie kādām es nonācu šeit, Latvijā. Tā būs atklāsmju grāmata, un ir grūti izcelt konkrētas idejas, jo jebkura atklāsme, kuru tu piedzīvo, tevi iespaido tik dziļi, ka tā sāk izpausties darbos, nevis vārdos. Dažām Horena domām un uzskatiem tomēr gribētu oponēt, taču - tā ir grāmata par viņu. Tāpēc viņa domas nelaboju. Brīžiem man šķiet, ka kāds darbu maķenīt bremzē. Piemēram, Horenam saslimst bērni. Un iestājas dīkstāve. Tāpēc arī grāmatas pabeigšanas datums vēl tīts miglā. Tomēr nosaukums jau ir izdomāts, pat divi. Grāmata sauksies "Pusceļš", bet nosaukuma angliskais variants ir rindiņa no grupas U2 dziesmas "Where The Streets Have No Name" (Kur ielām nav nosaukumu). Un tā arī ir – kalnos ielām nosaukumu nav, tur ir tikai takas. Safilmētajā materiālā bija daži kadri no viesu mājiņas kalnos. Vienā no tiem pie sienas bija redzams pulkstenis, kas rādīja pusseši pēcpusdienā. Tobrīd nejauši ieskatījos Horena virtuves pulkstenī - tas rādīja tieši to pašu laiku... Varbūt tā bija zīme, ka viss notiek pareizajā vietā un pareizajā laikā.