Jeremy tēvs Uģis Polis vēlas būt laimīgs.

Dalīties Dalīties E-pasts Drukāt Iesūtiet ziņu Komentāri

Pirms kāda laika par Jāni Poli būtu teikts – Uģa Poļa dēls. Kad finišam tuvojās TV5 realitātes šovs, vairāk dzirdēja sakām Uģis Polis – Jeremy tēvs. Jānis ir Uģa dēls. Jeremy ir šova tēls. Kamēr Jeremy turpina savas gaitas "Talantu fabrikā", Uģis bija šaipus ekrānam. Un tāpēc bija iemesls ar viņu parunāt par tēviem, dēliem un citām šīs pasaules parādībām.

"Talantu fabrika" ir realitātes šovs. Bet realitāte, ko saucam par dzīvi, ir nesalīdzināmi plašāka. (Intervijas dienā Jeremy sēž uz strīpas.) -Ja tev pašam par sevi būtu jāpasaka, kas ir Uģis Polis? - Esmu viens no sešiem miljardiem šīs planētas iedzīvotāju, kas vēlas būt laimīgs. Un ar to es esmu tieši tāds pats kā citi. Viss pārējais – profesija, ādas krāsa, ikdienas ieradumi – ir pakārtots. Tie jau ir sīkumi, kuriem es nepievēršu uzmanību, jo man tas vairs nav svarīgi. Kādreiz bija gan - kāds ir cilvēka amats, ar kādu auto viņš brauc, cik daudz viņam naudas. Šodien es vērtēju cilvēkus pēc tā, vai viņi var dot atbildes uz man svarīgajiem lielajiem jautājumiem. -Kas ir laimīgs cilvēks? - Mēs visi vēlamies un tiecamies būt laimīgi. Laime ir savu vēlmju piepildījums. Un katram no mums ir savas vēlmes. Vienam tā būs vēlme nopelnīt mežonīgu naudu, citam – pārgulēt ar tūkstoš sievietēm, citam – kļūt par olimpisko čempionu. Mēs laiku pa laikam sakām, ka esam laimīgi. Bērns beidzis skolu – laime! Izdevies noslēgt izdevīgu līgumu – atkal laime! Maniem vecākiem ir laba veselība – es esmu laimīgs! -Vai atceries, kas tev laimei bija nepieciešams pirms gadiem desmit? - Pirms desmit gadiem man bija svarīgi apliecināt sevi citu acīs, lai mans redzējums, kas pašam likās skaists un pozitīvs, būtu saprotams arī citiem. Ja man patika kāda dziesma, tad man kā dīdžejam bija svarīgi to pasniegt tā, lai arī citiem dziesma iepatiktos. Kad pēc padsmit valsts radio nostrādātiem gadiem šajā darbā biju sevi izsmēlis, man bija svarīgi nodibināt savu radiostaciju. Bija svarīgi redzēt sava darba rezultātus un baudīt sava darba augļus. -Ar ko viss sākās? - Savulaik klasē biju atzīts kā vadošais daiļlasītājs. Man neviens neko nebija mācījis, tas nāca no dabas. Biju liels muldētājs ar skaļu balsi. Tagad jau arī es mīlu daudz runāt, bet toreiz bija vēl trakāk. Padomju laikā bija salīdzinoši maz iespēju būt citādākam. Visi tikām taisīti vienādi. Spēlēt Pionieru pils tautas teātrī – tas bija kaut kas īpašs, lemts izredzētajiem. Vismaz tā domāja citi bērni, kas sēdēja zālē. Tie bērni, kas brauca uz Arteku, bija vai pusdievi. -Tad vajadzēja būt kārtīgos amatos – brauca pionieru padomes priekšsēdētāji, pēc tam mazāki gariņi. - Nu netiku es uz Arteku. Un tad tika izsludināts konkurss par uzņemšanu Radio bērnu drāmas ansamblī. Pa kluso no vecākiem aizbraucu pieteikties. Ansambli vadīja režisore Herta Naudiņa. Viņu uzskatu par savu pirmo skolotāju. Herta man iemācīja runā likt loģiskos akcentus, iemācīja lasīt tekstu no lapas. Ar laiku kā žurnālists sāku gatavot raidījumus bērnu raidījumiem. Pēc tam pārgāju uz jaunatnes raidījumu redakciju, kur par manu skolotāju kļuva Raitis Kalniņš. Viņa vadībā strādāju “Dzirkstelē” kā ārštata korespondents. Tur es iemācījos pilnīgi visu, ko vien tā laika radio varēja iemācīt. Izņemot rakstīt uz rakstāmmašīnas. Tas nebija svarīgi, jo parasti ārštatnieku ierakstus klausījās un uz papīra lika radio štata šifrētājas. -Kurā gadā startēja tavas “Radiodejas”? - 1993. gadā. Kad 1991. gadā notika augusta pučs, tika paralizēts valsts vienīgais radio. Ekstrēmā situācijā neatkarīga valsts palika bez neatkarīgiem raidīšanas līdzekļiem. Tad sākām runāt par licencēm. Tagadējais Saeimas deputāts Aldis Kušķis toreiz bija žurnāla “Pilsēta” redaktors. Viņa statuss bija ļoti svarīgs, jo toreiz apraides licences deva tikai juridiskām personām. Kopā bijām trīs – es, Aldis un Jānis Krauklis. Mēs saņēmām licenci Nr. 1. Radiostacija tik izveidota komunālajā dzīvoklī. Uz jumta uzlikām antenu un raidījām. Tajā laikā nebija ne satelītu, ne FM radio diapazona. Mēs raidījām ultraīsviļņos. Tas ir tas, ko šodien neviens vairs neatkārtos. Jo vide ir radikāli mainījusies. -Tas nebija komercprojekts. Ar ko jūs pelnījāt maizi? - Strādājām par dīdžejiem klubiņos. Radio bija veids, kā sevi izpauzt, prieka darbs. Mēs gribējām darīt to, ko gribas. Un filozofija bija tāda – ja kādam patīk, lai klausās. Kad parādījās satelītprogrammas, mēs ņēmām holandiešu radiostacijas. Un Rīgas veikalos skanēja radio holandiešu valodā! Kaut kāds sirreālisms! Ideja bija nevis demonstrēt, cik mēs esam gudri, bet ļaut klausīties to, kas skan pasaulē. Mēs bijām tie, kas Latvijā translēja Luksemburgas radio aiziešanu no ētera – viņu pēdējo dienu. Pieļauju, ka jaunākiem cilvēkiem tas neko neizsaka. To sapratīs tie, kam šodien ir 40 un vairāk. Mēs nevarējām labāk par britiem nospēlēt britu mūziku, bet mēs zinājām, kur viņus atrast uz satelīta, lai dotu citiem iespēju, kā strādā radio citviet pasaulē. -Tavs tagadējais radio ir citādāks. - European Super Hit radio ir ļoti pārdomāts, izsvērts un kvalitatīvs bizness. Mē raidām trīs Baltijas valstī. Šomēnes sāksim raidīt Ungārijā pie Budapeštas. Šobrīd mūsu auditorija ir kādi 700 000 Baltijā. Drīz būs arī miljons. -Saka, ka lielas laimes nevar būt. Ir tikai tās mazas laimītes. - Tam es nepiekrītu. Laime ir prāta stāvoklis. Un tajā brīdī mūsu kā tumsonīgo cilvēku problēma iepretim apskaidrotajiem ir tāda, ka viņi spēj regulēt šo prāta stāvokli, spēj pakļaut savu domāšanu, bet mēs nesaprotam, no kurienes mūsu domas nāk un kur tās aiziet. Mūsu domas valda pār mums. Mēs pār tām nevaldām. -Arī tu nevaldi? - Protams, ka nē! -Bet kas tad to prot? - Piemēram, Dalailama. Tie cilvēki, kas saprot, ka nav nekāda vērtība tavām rūpēm par citiem, kamēr tu pats neesi sakārtojis sevi. Jo nesakārtots cilvēks nevar sakārtot citus cilvēkus. -Dalailama ļoti bieži smejas. - Ne tikai Dalailama. Esmu regulāri klausījies dažādu Skolotāju lekcijas – viņi visi smejas. Mums tas brīžiem var šķist dīvaini un nesaprotami, bet tas ir ļoti dabisks stāvoklis. Arī mēs, kad esam laimīgi, priecājamies, smejamies, starojam. -Savulaik iznāca grāmata “Dejas ar suņiem”. Par tevi. - Jā, Lolita Roze rakstīja. Godīgi pateikšu, ka es to grāmatu neesmu lasījis. -Pat manuskriptu nē? - Manuskriptu lasīju. Bet tagad no tā neko neatceros. Man pat mājās nav šīs grāmatas eksemplāra. Vienīgo, kas man bija, uzdāvināju Jānim Krauklim. Nezinu, vai cilvēki to sapratīs, bet es negribu aiztikt to, kas palicis pagātnē. Tas bija vakar. -Tavs lielais dēls šo grāmatu ir lasījis? - Nezinu. -Vai vismaz esi ar viņu par to runājis? - Nē! -Tavs vecākais dēls vēl ir "Talantu fabrikā". Tu skaties šovu? - Jā, bet et ne kā tēvs. No tēva viedokļa es tur neko jaunu neesmu ieraudzījis. "Fabrika" savā ziņā man šķiet vērtīgs pasākums, tā dēļ pat esmu ļāvis mājās izmainīt ierasto ikdienas režīmu. Es ļauju bērniem to skatīties. Tur no malas varam redzēt, kā, saduroties dažādiem uzskatiem, veidojas dažādi pavērsieni. Tur katram ir sava taisnību. Katram no viņiem, tur iekšā esot, "Fabrika" ir ļoti vērtīga mācību stunda. Nesen runāju ar LNT šefu Andreju Ēķi. Viņš teica, ka fabrikanti no šova iznāks par trīs gadiem vecāki. Vide "Fabrikā" ir nedabīga. Bet tā ir unikāla, jo neviens scenārists savam seriālam neuzrakstīs tādus tekstus un aktieri neizspēlēs tādas situācijas, kādas rodas Fabrikā. It kā ne no kā. Man kā cilvēkam, kurš beidzis Teātra fakultāti, ir ārkārtīgi interesanti to visu skatīties. Biju uz Eimunta Ņekrošus “Otello”. Noskatījos pirmo daļu, visu cieņu meistaram, taču mani tas neskāra. Bet, redzot kādu dialogu starp Donu un Zix, sapratu, ka tur ir daudz īstāki Jago un Otello dialogi. Ar pāris replikām Zix uzspridzināja Donu. Lai to panāktu uz skatuves, būtu nepieciešami pāris cēlieni. Lai kā daudzi izturētos pret realitātes šoviem, tur tomēr notiek dzīve. -Kā tu raugies uz Jeremy – kā dēlu vai tēlu? - Kā tēlu. Tur jau visi laiž lomas. Kāds apzināti, kāds neapzināti. Tie, kas to nedarīja, jau ir ārā. -Bet Soho laiku pa laikam saka – es esmu tāda, kāda esmu. - Oi, Soho ir malacis! Un viņi visi tā saka. Es nesaku, ka viņi izliekas. Bet šovā ir Jeremy nevis Jānis Polis. Ar pārējiem ir tāpat. Iespējams, ka Jānis Polis šovā ir tāpēc, ka viņš nav gluži apmierināts ar sevi kā Jāni Poli. Bet šovā viņš parādās kā Jeremy, parādīties tāds, kāds viņš vēlētos būt. Domāju, ka katrs no fabrikantiem saprot, ka viņos ir īpašības, kas traucē. Un ir tādas, ar kurām viņi citiem ir interesanti. Ideja ir sekojoša – izcelies ar atšķirīgo! Un notušē to, kas tevi padara līdzīgu citiem. Jeremy ir viena tipa spēlētājs, Dons – pavisam cita. Nedomāju, ka Indrras sarkanais ikdienā ir tik spilgts, bet viņa to akcentē. Un pareizi dara. Fabrikanti kopumā ir viens veselums. Atšķirīgie. Līdzīgos pa vienam met laukā. Izbalsoja Angy, palika Astra. Izbalsoja Reketu, palika Jeremy. Viņi abi spieda uz to, ka ir daudz lasījuši, daudz zina. Rekets vairāk bija tas, kas viņš ir. Jeremy sevi precīzāk pozicionēja. -Un tad pienāca diena, kad tu iegāji "Fabrikā". Kā īsti tur bija – pats izteici vēlēšanos vai tevi uzaicināja "Talantu fabrikas" administrācija? - Man šķiet, ka tā bija kaut kāda administrācijas provokācija. Man piezvanīja un teica, ka Jeremy vēlas ar mani tikties. It kā jau arī bija loģiski meklēt kaut kādu skaidrojumu, kā tajā situācijā rīkoties – balss ciet, padziedāt nevari. Ja paliksi, sanāks, ka tevi jāžēlo. Tavai esamībai bez dziedāšanas "Fabrikā" it kā nav jēgas. Ja viņš nedzied koncertā un viņu to vai citu iemeslu dēļ pažēlo, ja skatītāji ņem un sabalso, tad rodas iekšējais konflikts starp spēlētajiem. Tad ko darīt? Ir dilemma - mēģināt dziedāt ar sāpošu kaklu vai nedziedāt un iet ārā pašam. Bet varbūt nedziedāt, tomēr palikt iekšā? Vai izdarīt pavisam ko citu. Tajā brīdī bija četras iespējas, bija jāpieņem stratēģisks lēmums. Iespējams, lielākā fabrikantu problēma ir tā, ka viņi paši sevi no malas neredz. Un tā bija situācija, kas atgādināja spēli Gribi kļūt miljonārs ar iespēju izvēlēties – zvans draugam vai zāles palīdzība. Situācija bija sarežģīta. Man saka – Jeremy grib tikties. Taču pēc Jeremy izbrīnītā skatiena, ieraugot mani, nopratu, ka tā tomēr bijusi administrācijas provokācija. Viņi jau gandrīz visiem deva iespēju satikties ar savējiem. Nu nav jau tur nekāda moku nometne. -Pēc tavas sarunas ar dēlu vērotāji no malas sprieda, ka tā ir bijusi visai dīvaina tēva un dēla saruna. It kā despotiskais Uģis Polis būtu atnācis pamācīt savu atvasi. - Kad lasīju internetā par šo tikšanos, pirmajās sešdesmit atsauksmēs nebija neviena slikta vārda par notikumu kā tādu. Un tas interneta čatam ir pat ļoti neraksturīgi. Tas liecina tikai par to, ka mana attieksme un mans prāta stāvoklis, tur ieejot, ir bijis pietiekami pareizs pēc būtības. Šajā gadījumā Jeremy bija vajadzīgs izrunāt konkrēto situāciju. Viņš negaidīja, lai kāds atnāktu no malas, uzsistu uz pleca un teiktu: “Vecais, turies! Tu esi baigi krutais!” Es tur negāju kā Jeremy tēvs. Es gāju kā skatītājs, kā cilvēks, kā Jeremy atbalstītājs. Cik nu spēju, abstrahējos. Pirmajā "Talantu fabrikas" nedēļā Jeremy arī mani izbesīja. -Arī tevi? - Protams! Skatījos un domāju – ārprāts, ko tas cilvēks dara! Nu īsts pašnāvnieks! Bija jau interesanti skatīties, kā viņš tur visiem uzsita baigās asinis. Taču tas varēja bēdīgi beigties. Un tad Jeremy pārkārtojās. Paliekot tas, kas viņš ir, Jeremy novāca tikai to, kam citi nepiekrita. Nezaudējot savu būtību, nevienam nepielabinoties, nelišķējot, viņš pieņēma analītisku lēmumu par tām lietām, kuras sevī, vismaz savā rīcībā un izteikumos, jāpieklusina. Viņš pārkārtojās. Un man kā skatītājam šis tēls kļuva simpātisks. -Vai tu esi balsojis par Džeremiju? - Jā, bet ne kā tēvs. Esmu balsoji arī par Čilli un Soho. Es balsoju, ja cilvēki tur – "Talantu fabrikā" – izdara tādu darbību, kuru es kā cilvēks, kā Uģis Polis, akceptēju, kas man šķiet simpātiska un cilvēciska. Es tajā piedalos. Piezvanīt un atdot savu balsi – tas ir vienīgais veids, kā es varu izteikt savu attieksmi. Bet es to nedaru, lai kaut ko bīdītu. Katram no skatītājiem ir sava taisnība. Gan tiem, kas atbalsta Donu, gan Jeremy, gan Čilli atbalstītājiem, katram. Caur katru no "Talantu fabrikas" tēliem viņi redz noteiktu modeli konkrētai attieksmei pret lietām un parādībām. Mēs visi esam tik dažādi. Tāpēc arī katram ir savas simpātijas. Man ir nepieņemami cilvēki, kas noliedz cita taisnību. Man patīk, ka Jeremy uzskata par normālu to, ka katrs var būt tāds, kāds viņš ir. Viņš nenoliedz citus, bet ļoti asi reaģē, ja kāds mēģina noliegt viņu. Kā piemērs varētu būt attiecības ar Šonu (kustību pasniedzēju). -Šova pirmajās nedēļās viens no Jeremy kolēģiem - Flame – vārdu Jeremy sāka lietot gluži kā lamuvārdu. - Jā, bet paskatīsimies paši uz sevi, kādi bijām savos tīņu gados. Tas ir tas laiks, kad mēs visizteiktāk visai pasaulei vēlamies pierādīt savu redzējumu. Un citādāks skatījums uz lietām šķiet pilnīgi nepareizs. -Jeremy "Talantu fabrikā" tiek uzskatīts par visinformētāko cilvēku. Citi spriež, ka viņam ir īpaši informācijas avoti, kas nav pieejami citiem spēlētājiem. - Tie, kas uzmanīgi seko visām šova norisēm, iespējams, redz, ka tur nav nekādas mistikas. Tādiem cilvēkiem kā Jeremy, vienīgā iespēja, lai tur nesaietu sviestā, ir lasīt vai domāt. Tikko tu sāc analizēt, kāpēc “viņš uz mani tā paskatījās”, “diez ko tas nozīmē”, tā tu sāc “gruzīties”. Un tādas situācijas "Fabrikā" piemeklējušas daudzus, arī Macho, kuram ir gan dzīves, gan armijas rūdījums. Arī viņš, tuvojoties šova finālam, sāk runāt par to, ka Dons jau tik un tā vinnēs, ka gala iznākums jau tagad ir skaidrs. Pat viņu ir pārņēmusi tāda kā nolemtības sajūta. Pat Macho ielaižas šajās aprunāšanās, pat neaizdomājoties, ka situācija jau nav atkarīga no Dona, ne jau Dons tur ir pie kaut kā vainīgs. Vienkāŗši laukā gāžas lavīna, kas krājusies astoņas nedēļas. Ir grūti, ļoti grūti. Tad viss ir atkarīgs no prāta stāvokļa, kā tu skaties uz lietām un parādībām. Mēs ar mazajiem bērniem skatāmies šovu. Esmu pievērsis viņu uzmanību balsojumiem. Tur pēdējo no trešās vietas reizēm šķir 100 balsis. Bet cilvēks, kuram tiek uzvilkts oranžais zaudētāja krekls, to nezina. Kā pasaka, ka pēdējā vieta, tā puņķi un asaras. Bet tas, kam trešā vieta, lec debesīs. Lai gan pēc trim sekundēm šie cilvēki varētu būt mainītās lomās. Un tad bērniem saku: “Paskatieties, kā mēs reaģējam, kad nav informācijas. Mums tikai pasaka labu vārdu, uzsit uz pleca, un viņš jau ir sajūsmā. Bet otrs turpat blakus sabrūk. Un viss tikai tāpēc, ka neviens no viņiem neredz, kāda ir uzvaras un zaudējuma izteiksme skaitļos.” Jeremy, tāpat kā visiem citiem, būtu patīkami atrasties virsotnē un nepatīkami – lejā, ar nemitīgo atkārtošanu: “Tā visa ir loterija, nevajag tam pievērst uzmanību, noskaņo sevi, nemēģinot pakļauties emocijām”. Viņi ir tik dažādi. Ir gandrīz neiespējami izvērtēt - kurš labāks, kurš sliktāks. Tur ir neskaitāmas sakritības, falšie balsotāji pa vidu… -Nesen Donam un Zix bija plāns, iesaistot "Fabrikas" administrāciju un melnos vīriņus, kādu nakti pārmeklēt visu fabrikantu mantas, lai pārliecinātos, vai Jeremy informācijas iegūšanai neizmanto diktofonu. - Mēģināšu paskaidrot, kā es raugos uz notiekošo šovā. Kā uz datorspēli. Un tur darbojas noteikti varoņi. Es laiku pa laikam atpūtai pēdējos piecus sešus gadus spēlēju vienu stratēģisko spēli “Heroes” (“Varoņi”). Katram varonim ir savas prasmes. Viens ātrāk skrien, citam piemīt burvju spēks… "Talantu fabrikā" ir tieši tas pats. Katram ir savi trumpji un savi vājie punkti. Ja es spēlētu ar varoni Džeremiju, man ir jādomā, ko viņam vajadzētu vai nevajadzētu darīt. Kad Dons un Zix pastāstīja par savu plānu, es nodomāju: “O! Forši! Šovam tas nāks tikai par labu, bet jūs paši zaudēsiet balsis un kapitāli ar to iegāzīsieties.” Viņi tur "Fabrikā" daudz ko neredz kopskatā, bet no malas ar lielu ticamības pakāpi var pateikt, ko katram no viņiem vajadzētu vai nevajadzētu darīt. Paskatieties, kā Soho pēdējās pāris nedēļās atguvusi cilvēku simpātijas. Pirms tam pirmo nedēļu favorīte Soho bija nolīdzināta līdz ar zemi – viņai balss esot ne tāda, bija sarežģījušās Soho attiecības ar pārējiem fabrikantiem, dīvainie zvanītāji, kas vairākas nedēļas nodrošināja Soho līderpozīcijas… Tagad Soho ir nomierinājusies, pārkārtojusies. Personīgi es uzskatu, ka šajā šovā vajadzētu uzvarēt Soho. -Bet vai viņa vinnēs? - Pēc manām prognozēm vinnēs Soho. -Kāpēc? - Ja vinnētu viņa, visiem būtu mierīgāk. Ja vinnēs Dons, viņam tas varētu sāpīgi atsaukties reālajā pasaulē, jo tur viņš nebūs ne Dons, ne karalis, par kādu viņš pašsludinājies. Indrrai un Flame ir sava grupas, viņiem "Fabrika" ir kā pašreklāmas pasākums. Viņi grib panākt publicitāti un tālāk darīt savas lietas. Ierakstu kompānijai, kurai ir savi komerciālie mērķi, ar viņiem tālāk strādāt varētu būt ļoti problemātiski. Chilly ir potenciāls nākotnē, reiz tā būs izcila balss, bet pagaidām viņas balss psiholoģiski vēl nav tik noturīga. Mēģinājumos viņa dzied fantastiski, bet uz skatuves tik labu rezultātu panākt nevar. Ar Chilly balsi producentiem vismaz pagaidām varētu rasties problēmas, tur vēl būtu jāiegulda liels darbs. Soho ir visizlīdzinātākā balss. Kvalitatīva. Viņai jau ir pietiekami liela pieredze un salīdzinoši maz štampu, kurus var novērst. Manuprāt, Donam, Indrrai un Flame štampu ir daudz vairāk, viņi jau spēlē tikai noteiktus tēlus. Soho arī uzvaru un tās solītās iespējas spētu vislabāk novērtēt. Viņai, lauku meitenei no Jēkabpils, kas augusi vecmāmiņas paspārnē, tas būtu patiesi vērtīgi. Soho vislabāk pētu apzināties šīs uzvaras patieso vērtību. Es domāju, ka viņas vēlme strādāt ir pārāka par visu pārējo fabrikantu vēlmi kopā ņemtu. -Arī par Džeremiju? - Jeremy ir slaists, viņš ir normāls dīkdienis, kuram daba ir devusi dažādus talantus. Viņš varētu būt ne tikai dziedātājs. Viņam dzīvošana "Fabrikā" būs tikai viena dzīves pieredze. Tas būtu ļoti neprātīgi, ja tagad, deviņpadsmit gadu vecumā, viņš nolemtu kļūt par dziedātāju. Man ir sajūta, ka Soho vēlme kļūt par dziedātāju ir jau sen apzināta, viņa uz to iet mērķtiecīgi. Dziedāt ir Soho būtība. Un, ja kādam pirmā vieta Talantu fabrikā varētu palīdzēt, tad tā būtu Soho. Viņa uzvaru spētu pieņemt kā balvu. Citiem tas būtu plezīrs, kāds varbūt to uztvertu kā pašsaprotamu lietu, sāktos strīdi ar mūzikas producentiem… Soho, manuprāt, būtu no sirds pateicīga, uztverot to kā Dieva dāvanu, kā apliecinājumu, ka viņa ir uz pareizā ceļa. -Jānis jeb "Talantu fabrikas" Jeremy ir tavs vecākais dēls. Vai jaunākie arī skatās, kā brālim klājas šovā? - Skatāmies kopā. Pirmajā nedēļā, kad Jeremy bija oranžais krekls un nācās sēdēt uz strīpas, visi pārdzīvojām. Cik varējām piezvanīt, balsojām. Uz tiem 7000 balsojumu kādi 50 zvani bija mūsējie. Tie nebija izšķirošie. Galvenais jau ir process. Mana mamma "Fabriku" skatīties nespēj. Viņa uztraucas, pārdzīvo un slēdz televizoru laukā. -Cik lieli ir tavi jaunākie bērni? - Aijai ir 17, Elzai – 14, Uģim – 13. -Nav grūti diviem vīriem vienās mājās ar vienādu vārdu? - Pagaidām nē. Tas varbūt var atsaukties vēlāk. Reizēm domāju, kāpēc pazīstamu vecāku bērni reizēm pat izmisīgi meklē iespēju apliecināt tikai un vienīgi savus spēkus. Man šķiet, ka iemesli, kāpēc "Fabrikā" ir Jeremy un Madeira, varētu būt līdzīgi. (Fabrikante Madeira ir Ministru Prezidenta Eināra Repšes meita no pirmās laulības.) Viņi grib apliecināt un publiski parādīt, ka nav savu vecāku kopijas vai protežē. Lai gan zinu, ka tik un tā daļa cilvēku runās, ka tas Polis sabalsojis par savu dēliņu. Runājot ar Jeremy, viņam teicu, ka nav itin nekādas problēmas sabalsot. Tam var nolīgt pāris jauniešus, lai viņi zvana no rīta līdz vakaram. Bet, pirmkārt, tas būtu pilnīgi stulbi no ekonomiskās puses. Par to naudu, par kuru es varētu mēģnāt pirkt uzvaru spēlē, labāk aizsūtu dēlu uz Ameriku gadu mācīties. Otrkārt, vērtīgākais jau ir tas, ka notiek tas, kam jānotiek. Ja tu ar savām kvalitātēm esi guvis citu cilvēku simpātijas, tad tā ir īsta un vērtīga uzvara. Tad cilvēks var nonākt pie atziņas par to, kas viņam sevī jākopj un kas jānīdē, lai spētu sadzīvot ar citiem. -Kāpēc Jānis izvēlējās niku Jeremy? - Nezinu. Bet tas ir vienkāŗši perfekts. Tas ir skatuvisks un stilīgs. Pirms šova Jānis atnāca pie manis un bez ievada teica: “Es būšu Jeremy.” No viņa sapratu, ka tas ir kādas dziesmas personāža vārds. -Jānis ir patstāvīgs cilvēks? - Ja viņš jau pāris gadus dzīvo atsevišķi no ģimenes un vēl nav atskrējis atpakaļ, tad laikam jau ir pietiekami patstāvīgs. -Kā izveidojās tā situācija, ka Jānis septiņpadsmit gadu vecumā izlēma dzīvot atsevišķi.? - Sāksim ar to, ka vecākiem ir jārūpējas par saviem bērniem. Tas ir viņu pienākums. Lai kādi arī tie bērni būtu, viņi ir mūsu darbības sekas. Mums par tām ir jāatbild. Taču reiz pienāk laiks, kad bērns kļūst par pieaugušu cilvēku. Viņam nav problēmu dzīvot kopā ar mani. Taču vieta, kur es dzīvoju, ir mana vide un mana kārtība. Un tev būs jāpakļaujas manai kārtībai. Es negrasos pakļauties tavai. Ja tu gribi dzīvot pa savam, esmu gatavs nodrošināt tev iespēju dzīvot atsevišķi. Jo agrāk cilvēkam ir iespēja pārliecināties par savas dzīves uztveres dzīvotspēju, jo tas ir vērtīgāk. -Viņam ir ilgāks laiks un vairāk iespēju to realizēt. - Es devu iespēju Jānim pamēģināt. Dzīves dialektika ir tajā, ka es neesmu piekritis savam tēvam, mans tēvs noteikti nav piekritis savējam. -Mūžīgās tēvu un dēlu attiecības? - Katram ir sava taisnība. Mums sanāca tā, ka es ar sievu un pārējiem bērniem pārcēlos uz citu dzīvokli, bet Jānis palika vecajā. -Vai Vita nepārdzīvoja? - Tas jāprasa viņai. Mātes jau vienmēr pārdzīvo vairāk. Bet Jānis zina, ka es būšu pirmais, kas viņam pienāks klāt un paspiedīs roku, ja viņš pierādīs, ka viņa piegājiens dzīvei ir dzīvotspējīgs. -Kā tēvs būsi gandarīts, ja dēlam izdosies pierādīt savu taisnību? - Es nevaru būt laimīgs, ja mani bērni ir nelaimīgi. Taču par to, kas ir laime, ir dažādi viedokļi. Es nepiešķiru nekādu nozīmi tam, vai cilvēks ir vai nav beidzis skolu, viņam ir vai nav darbs. Es piešķiru nozīmi tikai tam, kāda ir viņa attieksme pret to, ko viņš dara. Mēs ar Jeremy tikšanās reizē spriedām, kas ir primārais – darbība vai gudrība. Nav jēga darbībai, ja tā nāk no neapskaidrota prāta. Es domāju, ka "Fabrikas" vidē katram, ja vien viņi to būs vēlējušies, būs bijusi iespēja pārdomāt virkni lietu, savu attieksmi pret lietām un parādībām. Viņi tur ir izspēlējuši tādas situācijas un kombinācijas, kas reālajā dzīvē būtu gadiem jāgaida. No otras puses, mēs kā pieauguši cilvēki spriežam, cik lielas iespējas viņiem dotas. Bet vai tad mēs tīņu gados arī nedarījām visādas lietas?! Mācījos Tautas kinoaktieru studijā. Ērikas Ferdas nodarbībā pie mums atnāca Gunārs Cilinskis. Viņš ieteicās: “Ja es būt mazliet jaunāks, man būtu tādas iespējas mācīties!…” Mēs tur sēdējām un domājām: “Nu ko tu tur muldi!” Mums taču ir plezīrs! Mēs esam studijā tāpēc, ka te kaut kas notiek, mēs atšķiramies no klasesbiedriem. Tagad klausos, ko saka Fabrikas tā sauktie eksperti. Aigars Krēsla un Arnis Mednis gudri spriež, ka fabrikanti neizmanto savas iespējas. Pagaidiet, atcerieties to laiku, kad pašiem bija septiņpadsmit vai divdesmit gadu. Tad pie kājas jums bija tās iespējas. Tad bija svarīgi parādīt, “cik kruts es esmu”. Reiz viens gudrais ir teicis, ka pusaudža gados viņa vienīgā vēlme bijusi mainīt visu pasauli. Kad viņš apprecējies un bijuši gadi trīsdesmit, viņam nākusi atziņa, ka pasauli laikam mainīt neizdosies. Varētu vismaz ģimeni, savus tuvinieku mainīt. Septiņdesmit gados viņš beidzot sapratis – ak, Dievs, kaut es visu šo enerģiju būtu izmantojis, lai mainītu pats sevi. Taču šādu domāšanu nevar prasīt no padsmitgadīgiem jauniešiem. Tā nekad nav noticis un arī nenotiks. Es savos gados jau esmu sapratis, ka svarīgi ir vispirms strādāt ar sevi, nevis tērēt enerģiju, lai mainītu citus. Tu citam nevari neko iemācīt, ja pats esi nesakārtots.

Uz augšu