Latvijas oficiālā nostāja pret ASV un Irākas iespējamo militāro konfliktu vēl tiks saskaņota starp valsts atbildīgajām amatpersonām. Tikmēr Latvijas inteliģences pārstāvji jau pauž uzskatu, ka ASV iebrukšana Irākā nav nepieciešama. Iespējamais karš Irākā un Latvijas nostāja šajā jautājumā bija viens no galvenajiem apspriežamajiem jautājumiem vakar pēcpusdienā notikušajā Nacionālās drošības padomes sēdē.
Sēdē piedalījās Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, premjers Einars Repše, vairāki ministri un atbildīgas parlamenta amatpersonas. Kā RB informēja Valsts prezidentes preses centrs, padomes sēdē uzsvērta līdzšinējā ārpolitikas kursa nemainība, uzskatot, ka Irākai ir pilnībā jāizpilda ANO rezolūcija un jāatbrīvojas no ķīmiskajiem, bioloģiskajiem un masu iznīcināšanas ieročiem, kas ilgstoši ir nestabilitātes un briesmu avots Tuvajos Austrumos un pasaulē kopumā. Latvija atbalstīs savus NATO sabiedrotos Irākas atbruņošanas jautājumā. Nacionālās drošības padomes locekļi no plašākiem komentāriem par sēdē pārrunāto atturējās. Vien parlamenta Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētājs Vilis Krištopans sarunā ar RB paziņoja: «Valstī viss ir mierīgi. Var gatavoties pavasara sējai!» Pirms Nacionālās drošības padomes sēdes gan valsts augstākās amatpersonas bija runīgākas. Pēc prezidentes un premjera tikšanās Einars Repše pauda, ka Latvijai jāapzinās: tā nesaraujami saistīta ar globālajiem notikumiem. Neapšaubāmi, iespējamā ASV un Irākas konflikta gadījumā Latvija būs saistīta ar ASV un Eiropas sabiedrotajiem. Pēc premjera teiktā, Latvijā notiekot viedokļu saskaņošana, lai formulētu oficiālu Latvijas nostāju jautājumā par iespējamām militārām operācijām Irākā. Premjers izteica cerību, ka ASV un Irākas konflikta atrisinājumu vēl iespējams panākt diplomātiskā ceļā. Prezidente uzsvēra, ka Latvijai ir ļoti būtiski, lai arī turpmāk pastāvētu transatlantiskās saites, kas vieno ASV un Eiropu. Pēc Vīķes-Freibergas teiktā, šobrīd jāgaida ANO Drošības padomes sēdes rezultāti, kam būs liela nozīme Latvijas viedokļa formulēšanā. Bijušais ārlietu ministrs, «Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā» Saeimas frakcijas deputāts Jānis Jurkāns arī piekrita, ka Latvijai īstenībā pirms ANO Drošības padomes rezolūcijas, kura gaidāma februāra vidū, nav pat ko domāt pieņemt oficiālo valsts viedokli. Viņš atzina, ka mūsu valstij tomēr vairāk vajadzētu raudzīties, kāds konkrētajā situācijā, ja tie atšķirsies, būs Eiropas Savienības valstu, nevis ASV viedoklis. Lai ko arī nolems Latvijas valdība iespējamā ASV un Irākas kara sakarā, Latvijas jaunieši un inteliģence jau aktivizējušies, lai protestētu pret karu. Studentu radio «Naba» uzsācis plašu akciju, ko atbalsta daudzi radošās inteliģences pārstāvji - savu viedokli pret karu pauduši Baiba Strautmane, Ingus Baušķenieks, Kaspars Dimiters, Nils Īle, Roberts Gobziņš, sportists Raimonds Bergmanis un citi. Radikālākie jaunieši no apvienības «Visu Latvijai!» solās pat rīkot protesta akcijas. Un tas nemaz nav slikti, jo kurš gan apgalvos, ka visiem jādomā vienādi? Savulaik, kad Latvija vēl atradās PSRS sastāvā, arī toreizējiem radošās inteliģences pārstāvjiem un jauniešiem bija savs, no valdības atšķirīgs viedoklis, tikai viņu iespējas toreiz paust savu viedokli, ja tas nesakrita ar oficiālo, bija minimālas. Juris Zvirgzdiņš, rakstnieks: - Nu jā, mēs tolaik – visa «Kazas» kompānija - bijām tādi pacifistiski, bet... bija arī kas cits. Ja PSRS par kaut ko bija par, mēs bijām pret, un otrādi. Viennozīmīgi. Tā kā PSRS bija pret karu Vjetnamā, tad mēs bijām par. Nu nebija mums īstas līdzjūtības pret tiem rīsu ēdājiem, jo tolaik kāds lietuviešu emigrants bija publicējis tādu kā saukli, ka ceļš uz Viļņu ved caur Hanoju. Tā mēs arī uz to skatījāmies – jo labāk ASV veiksies tur, jo lielākas būs mūsu izredzes. Bet cilvēki jau bija visādi – atceros, 1968. gadā mūsu vidū parādījās kāda sieviete, kuras draugs bija nosūtīts uz Čehoslovākiju. Viņa briesmīgi pārdzīvoja, ka sliktie čehi var nošaut viņas draugu, bet, kad mēs ierosinājām, lai tak viņš dezertē un bēg uz Austriju, viņa bija ļoti sašutusi, ka tā nevarot, jo tas esot viņa pienākums. Mums gan tā nešķita. Afganistāna – tur gan visiem viss bija skaidrs. Nu nezinu nevienu latvieti (izņemot tos dažus virsniekus, kas joprojām lielās ar savu pieredzi un negrib apzināties, ka faktiski viņi ir kara noziedznieki), kurš tolaik būtu atbalstījis karu Afganistānā. Un atkal vispirms jau tāpēc, ka tas bija padomijas karš. Tātad mēs bijām pret to, nemaz nerunājot par to, ka tur sūtīja arī mūsu puišus. Maija Tabaka, gleznotāja: - Tas vispār bija tāds pacifistu laiks visā pasaulē, un mēs bijām tādi paši. Man toreiz šķita tā dīvaini, kas amerikāņiem meklējams tik tālu no mājām. Vecākajai paaudzei vēl pārāk tuvu bija 2. pasaules karš, un tā bija realitāte, bet mēs skatījāmies vjetnamiešu dokumentālās filmas par napalma sadedzinātiem bērniem un nomocītām sievietēm. Tas bija šausmīgi, un to otru šausmu pusi jau mēs nezinājām, un par kara politiskajiem iemesliem īstas skaidrības nebija. Padomju invāzija Afganistānā vispār bija šausmīga, turklāt reāla un pavisam tuva – man tolaik dēls nāca tajā vecumā, kad vajadzēja sākt domāt par armiju. Un daudzus puišus uz turieni arī nosūtīja. Kad sāka nākt atpakaļ tie cinka zārki, kāds vairs cits viedoklis varēja būt. Šausmīgi! Bet bija jau arī tādi, kas pieteicās karot brīvprātīgi. Arī padomju pusē. Un no mūsu emigrācijas bija cilvēki pretējā pusē... Tagad ir citi laiki un citi kari. Un es tiešām vairs nezinu – ja nu tur tiešām ir visas tās briesmīgās lietas, bakterioloģiskie ieroči un pārējais, tad varbūt... Nezinu. Es tomēr esmu pacifiste.