Fotogrāfs Ulvis Alberts sāka fotografēt, kad Latvijā vēl bija padomju vara, dziedāja PSRS himnu un plīvoja sarkanie karogi. Ulvis tajā laikā dzīvoja Amerikā un tikās ar dažādām slavenībām, ko iemūžināja fotogrāfijās. Toreiz viņš vēl nezināja, ka liktenis viņu aizvedīs atpakaļ uz dzimteni, ko kopā ar vecākiem atstāja trīs gadu vecumā.
Ulvis Alberts un Igo vienojas mūzikā un fotogrāfijās.
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Ulvis pirmo reizi Latvijā ieradās laikā, kad vēl nekas neliecināja par gaidāmām pārmaiņām, bet bija dzirdēta dziesma "Meitenei kafejnīcā", un Ulvim radās vēlme iepazīties ar dziesmas izpildītāju. Ulvis un Igo iepazinās tajā tālajā 1986. gadā, un kopš tā brīža viņi kļuva par labiem draugiem. Sarunu laikā radās daudz ideju, ko viņi diemžēl varēja realizēt tikai pēc daudziem gadiem. Un tāds kopprojekts bija Ulvja Alberta personālizstāde "The Hollywooda Years", kas bija veltīta viņa tēva piemiņai, un "Riga Young" — veltījums Jurim Podniekam. Tagad tapis jauns projekts, kur savienota fotogrāfija un mūzika, — izstādes nosaukums ir "Mūziķi". Tā ceļos pa visu Latviju: 5. decembrī Liepājā, "Latvijas pirmajā rokkafejnīcā", 19. decembrī Tukumā, klubā "Grands", 11. janvārī Jelgavā, klubā "Tonuss", un fināls — 24. janvārī klubā "Cita opera". VZ: Pagājušajā gadā Latvijā viena izstāde bija veltīta tavam tēvam, bet otra — operatoram un režisoram Jurim Podniekam. Vai tu esi ticies ar Juri? UA: Tas bija ļoti sen. Juris bija tikko pabeidzis filmu "Vai viegli būt jaunam?", un tā bija pirmā fotokopija. Bija padomju laiks, un es devos uz Kinostudiju noskatīties viņa jauno filmu. Toreiz Juris gan teica, ka nezinot, vai šai filmai būs vēl kāda kopija, jo tas bija pirms brauciena uz Maskavu, kur filma bija jāatrāda. Jā, viena videokopija tika arī man, es to aizvedu uz Ameriku un centos ar to iepazīstināt pēc iespējas vairāk cilvēku, ja vajadzēja, es filmu tulkoju. VZ: Vai atceries pirmo tikšanos ar Latviju? UA: Jā, tas bija garš ceļojums. Vispirms ar kuģi tiku līdz Helsinkiem, tad braucu ar vilcienu no Tallinas vienpadsmit stundas. Protams, tas bija emocionāls brīdis — ieraudzīt Latviju pēc tik daudziem gadiem. Uzbraucu Pēterbaznīcas tornī, un man likās, ka Rīga ir tik liela. Žēl, ka manam tēvam tā arī vairs neizdevās redzēt Latviju. Viņš pat baidījās atgriezties, jo bija ļoti emocionāls cilvēks un saprata, ka, ieraugot padomju Latviju, pateiks visu, ko par to domā. Kad 1983. gadā pirmo reizi ierados Rīgā, Losandželosā jau biju nodzīvojis desmit gadus un atvedu savu Holivudas cikla fotoizstādi. VZ: Tavs tēvs bija gleznotājs? UA: Gleznotājs un arhitekts Uga Alberts, un, lai arī lielu mūža daļu nodzīvoja Amerikā, Latviju viņš tā arī nekad neaizmirsa. Tēvs bija liels patriots, un latviskie motīvi bija visās viņa gleznās, viņa tēli bija ietērpti tautastērpos, un tēmas — Rīga, dejotāji, Līgosvētki. Žēl, ka Latvijā viņš nebija pazīstams kā gleznotājs. Tēvs bija mācījies tikai privātās gleznošanas studijās, bet viņam bija liels talants. Viņš prata gleznot ar brīvu roku, brīvās krāsās, visi cilvēki bija it kā apstājušies kustībā. VZ: Vai, uzaugot mākslas pasaulē, tu pievērsies mākslas fotogrāfijai? UA: Varbūt. Es uzaugu vidē, kur tēvs bija apgleznojis visus griestus. Tolaik man kā bērnam tas likās normāli, jo domāju, ka visi tēvi tā dara. Tajos gados mīlēju kino un stundām skatījos savu mīļo režisoru — Žana Lika Godāra, Antonioni, Bergmaņa — filmas. 1972. gadā mani uzņēma Amerikas filmu institūtā un sāku filmēt īsās filmas. Studēju arī operatora darbu un iemācījos filmu montāžu. Uzturoties Beverlihilsā, sāku tikties ar slaveniem cilvēkiem. Tur viņus varēja sastapt bieži. Džeks Nikolsons, Džeina Fonda, Kristofers Rīvs, Silvestrs Stallone un citas zvaigznes. Tas Amerikā bija laiks, kad šķita, ka viss dzīvē ir iespējams. Tagad, kad padomāju, varu teikt, ka manam tēvam bija nozīmīga loma, kāpēc sāku strādāt par fotogrāfu. Kādā dzimšanas dienā viņš man uzdāvināja fotokameru un teica: "Ej ar šo kameru pasaulē un pelni naudu!" Es palēnām sāku fotografēt, kamēr par manām fotogrāfijām sāka interesēties. VZ: Un tā tu pateici sveikas kino un pievērsies fotogrāfijai? UA: Kad sāku bildēt, vēl nezināju, ka tā būs mana profesija. Cilvēki sāka zvanīt, un tad es atvēru aģentūras Parīzē, Ņujorkā, Losandželosā, kur tajā laikā arī dzīvoju. Sapratu, ka naudu vieglāk ir nopelnīt fotografējot, nevis meklējot sponsorus filmai un rakstot scenārijus. VZ: Tu esi fotografējis daudz kino un mūzikas slavenību? UA: Jā, man ir izdevies iemūžināt daudzus, kuru fotogrāfijas jau tagad ir ieguvušas vēsturisku vērtību. Ar pirmo kameru es 1968. gadā fotografēju Džimiju Hendriksu, kad viņš tikko bija atbraucis uz Londonu ar jauno albumu "Are You Experiencend". Toreiz tapa daudz bilžu ar Džimiju un viņa tuviniekiem, pirms dažiem gadiem es šo fotogrāfiju tiesības pārdevu Polam Allenam, kas veidoja Hendriksa muzeju. Daudzas fotogrāfijas savas muļķības pēc esmu iznīcinājis, jo šķita, ka tās nebija pietiekami labas. Toreiz vēl nezināju, ka ar jauno tehniku varēs paveikt brīnumus un tās visas varētu kvalitatīvi restaurēt. VZ: Kinocilvēki un mūziķi, bet ir vēl viena cilvēku kategorija, ko tu fotografē… UA: Tie ir pokera spēlētāji. VZ: Vai tev patīk uztvert viņu emocijas pie pokera galda? UA: Ko tu! Kādas emocijas? Viņi nedrīkst nodot sevi ne ar kādām emocijām, jo tās no viņu acīm var nolasīt pretinieks. Tur apgrozās milzīgas naudas summas, bet, ja tu domā par naudu, tu nevari šo spēli spēlēt. Tās ir fantastiskas naudas summas — vari zaudēt 10 000 dolāru vienā mirklī, bet vari arī laimēt. VZ: Cik par fotogrāfiju maksā pokera spēlētājs? UA: Jā, sākumā kāds pokera spēlētājs man jautāja, par cik es pārdodot bildi. Es viņam teicu: "75 dolāri." Bet mums radās sarežģījumi: viņš izvilka naudas kaudzīti ar simt dolāru banknotēm un viņam bija grūti naudu izmainīt. Tad es fotogrāfiju cenu paaugstināju par 25 dolāriem — uzliku 100 dolāru. Un galu galā visi bija laimīgi, jo mums vairs nebija problēmu. Tā cena gan bija pirms divdesmit pieciem gadiem. VZ: Vai pokera spēlētāji grib iegādāties savas bildes? UA: Viņus vairāk interesē izcilas pokera pasaules personības, tad viņi ir gatavi maksāt, cik prasa. Viņiem galvenais ir izvietot šo izcilo pokera spēlētāju oriģinālbildes privātajos pokera klubos un parādīt draugiem, ka viņi ar šiem spēlmaņiem ir kopā spēlējuši vai arī blakus viņiem ir zaudējuši lielas naudas summas. Pokera spēle Amerikā pašlaik ir liels bizness. Katrai manai bildei ir savs stāsts. VZ: Vai Latvijā drīzumā sāksies jaunais projekts "Mūziķi"? UA: Nezinu, kādus vēl pārsteigumus Igo ir sagatavojis, bet manas mūziķu bildes jau gaida, kad tās nāks skatīties Latvijas publika. Igo: Šīs nelielās Latvijas turnejas laikā Ulvim pievienosimies mēs — mūziķi Arnis Mednis, Rolands Ūdris, Ivars Jercums un es. Mēs mēģināsim Ulvja bildes papildināt ar to mūziķu skaņdarbiem, kas ir redzami fotogrāfijās, — izpildīsim Boba Dilana, Džo Kokera, Pola Makartnija un citu slavenību dziesmas.