Žurnāliste Maija Pohodņeva ķīlnieku sagrābšanai Maskavā sekoja ar divtik lielu interesi. Viņa Čečenijā ir nodzīvojusi trīs gadus. "Cilvēku dzīvība, arī pašiem sava, viņiem gandrīz neko nenozīmē. Krietni lielāka vērtība viņu acīs ir godam, draudzībai, uzticībai, tāpēc arī neviens neuzzina par to, ka tiek gatavots kārtējais terora akts. Nodevības viņu starpā nav," par čečeniem saka Maija.
— Uz Krievijas dienvidiem aizbraucu 1992. gada janvārī. Viens iemesls bija topošais vīrs (apprecējos ar krievu), otrs — bēgu no savām problēmām, kas bija šeit. Tolaik man bija 18 gadu, un tajā vecumā cilvēki mēdz bēgt. Mans vīrs ir dzimis un uzaudzis trīsdesmit kilometru no Groznijas. Daļu laika mēs dzīvojām Čečenijā, daļu — blakus pilsētā Stavropolē. Šobrīd šķiet, ka tas periods man ļoti ir nācis par labu — devis spēju uz dzīvi paskatīties citādi. — Kā — citādi? — Nokļuvu vidē, kas man bija absolūti sveša, iemācīja uz dzīvi skatīties nevienpusēji, tas ir, nepieņemt lietas kā tikai baltas vai melnas, bet mēģināt redzēt visas puses. Čečeniem ir pilnīgi cita kultūra. Rietumu pārstāvim ir ļoti grūti saprast slāvu pasauli, bet vēl grūtāk — Austrumu pasauli. Tieši tāpēc jau rodas pārpratumi, jo neesam spējīgi viens otru saprast tīri fiziski, kaut gan vēlēšanās varbūt pat būtu. Muļķīgi ir visus čečenus saukt par teroristiem — terorismam nav nacionalitātes. Tāpat kā ir vienalga, vai tie ir latvieši, čigāni, krievi vai čečeni, kuri tirgo narkotikas, — ja pārkāpj likumu, viņi visi ir noziedznieki. Mani mulsina, ka visus čečenu teroristus Krievijā apšāva. Jo, lai arī kāds būtu noziedznieks, viņam ir tiesības stāties tiesas priekšā. Un visvairāk mulsina, ka apšāva guļošās sievietes, jo viņām taču varēja noņemt tās jostas, iešļircināt papildu devu, bet nenogalināt. Protams, varbūt taisnība ir Amerikai: aci pret aci un karu pret karu, bet, manuprāt, vajadzēja maksimāli censties saglabāt dzīvību gan ķīlniekiem, gan… Bez šaubām, ja teroristi šautu, jāšauj pretī, un var arī teikt, ka tās sievietes bija staigājošās bumbas, bet nogalināšanas brīdī viņas nedarīja neko. "Specnazieši" ir izdarījuši lāča pakalpojumu paši sev, jo tagad iznāk, ka šīs sievietes ir mocekles, aizgājušas Allaha, Čečenijas brīvības vārdā. Tā ir kļūda, ko pieļauj, nogalinot teroristu, — viņš savējiem tiek glorificēts, pasniegts kā svētais. Par šobrīd notiekošo Krievijā man ir divtik liela interese, jo apmēram zinu, kas čečeni ir par cilvēkiem, kādi ir viņu motīvi, dzīves principi. Nē, es neteiktu, ka nogalināto teroristu man ir žēl, man vairāk ir žēl "specnaziešu", kuru uzdevums bija nogalināt. Nogalināt cilvēku nav viegli, turklāt viens no "specnaziešiem" nogalināja četras sievietes! Nedomāju, ka viņš jūtas labi. Protams, šo rīcību viņš sev pamatoja, bet pie slepkavībām pierast nevar, tāpat kā es nevaru kļūt bezemocionāla, rakstot kriminālās ziņas. Kad nesen nobrauca dvīnītes, es rakstīju un raudāju. Ko man iemācīja kontakti ar čečeniem? Viņi cits citu aizsargā. Gods, bezbailība, drosme — tas viņiem ir kults. Cilvēkiem, kas dzīvojuši viduslaikos, attiecības mūsu sabiedrībā būtu nesaprotamas, un viduslaiku goda kodekss, klana savstarpējās attiecības čečeniem aizvien ir ļoti spēcīgas. Tāpēc jau viņiem pastāv uzskats, ka ir gandrīz vai normāli nolaupīt cilvēkus, pārvērst tos par vergiem, ka brāļa nāve un sievietes gods jāatriebj ar asinīm. Cilvēku dzīvība, arī pašiem sava, viņiem gandrīz neko nenozīmē. Krietni lielāka vērtība viņu acīs ir godam, cieņai, draudzībai, uzticībai, spēcīgām dzimtas attiecībām, tāpēc arī neviens neuzzina par to, ka tiek gatavots kārtējais terora akts. Nodevības viņu starpā nav. — Vai brīžiem nelikās baisi, ka kādā mirklī čečens var pārprast un domāt, ka esi aizskārusi viņa godu? — Saskarsmē ar tādiem cilvēkiem jau laikus jāpadomā, ka viņi ir citādi. Es iemācījos ar viņiem saprasties diezgan normāli. Ir jāuzvedas mierīgi, ar pašcieņu, jāizrāda cieņa viņam, un, ja jums nav ko dalīt, spēsiet saprasties labi. — Vai trīs gadu laikā Čečenijā bieži nācās dzirdēt par gadījumiem, kad, piemēram, kaimiņš nogalinājis kaimiņu? — Regulāri. Un ne tikai par kaimiņiem — manam vīram paziņas aizgāja bojā, bija pārgrieztas rīkles, dedzinātas automašīnas. Tie jau bija kara apstākļi, kā dēļ atbraucām uz Latviju. Pirmo pusgadu šeit man pat bija grūti gulēt, jo biju pieradusi, ka visu laiku šauj. Visgrūtāk man bija saprast, kāpēc te viss ir pa draugam (kaut gan visi dara nelietības) un nav vairs "mūsējo" un "jūsējo". — Kā čečeni tevi uzņēma? — Es jau neiegāju viņu klanā, apprecējos ar krievu. Čečeni bija mani kaimiņi, draugi. Interesanta lieta, ko, iespējams, varēja novērot arī terorismā Krievijā: ja sieviete parāda, ka vīrietim ir līdzīga, vienalga, vai karotāja vai uzņēmēja, viņu arī uztver kā līdzīgu. Tādēļ teroristi tās sievietes uztvēra kā māsas. Tieši tāpat viņi spēj izturēties pret citu tautību sievietēm. Tiklīdz parādīsi, ka esi vāja, bailīga, tad kā pret m***u arī izturēsies. Čečenijā sapratu, ka nevar kontaktēties ar cilvēkiem, ja tu izrādi bailes vai samākslotu pārākumu — tad esi pazudis, sekas var būt ļoti smagas. Man ir bail no daudzām lietām, bet vairs ne no cilvēkiem un situācijām. Čečeni dzīvo savā pasaulē un vērtē savus uzskatus kā pareizus, nereti necenšoties saprast citus. Viņiem ir sava dzīve, mērķi, plāni; viņiem nav arī jāpielien un jānosauc ielas viņu varoņu vārdos. Vienkārši ir jāsaprot, ka viņi ir tādi, kādi ir, un arī vēlas brīvību tāpat kā mēs Latvijā. — Vai kriminālziņu rakstīšanai pievērsies Čečenijas pieredzes iespaidā? — Nē. Gribēju kļūt par policisti, bet tas 18 gados man nesanāca, tāpēc iespītējos un aizbraucu. Pieredze tur man deva spēju orientēties un saprast kriminālo pasauli. Un pārāk nesatuvināties ar to, nekļūt par bandītu vai policistu draugu, bet ieturēt distanci, lai saglabātu objektivitāti. Es dievinu ieročus, labi šauju. — Vai šaut iemācījies Čečenijā? — Jā, tur pirmo reizi rokās paņēmu ieroci. Tagad zinu, kādas mēdz būt attiecības cilvēkiem ar ieročiem. — Kādas? — Iedod cilvēkam varu, un tu uzzināsi, kāds ir cilvēks. Ierocis sniedz neierobežotu varu, varu atņemt otram dzīvību. Vardarbība, ko redzēju Čečenijā un ko redzu tagad, bez sekām nepaliek. Ir situācijas, kad rakstu un skaļā balsī bļauju. Kamēr intervēju, tikmēr turos, kā apsēžos rakstīt, tā nereti raudu. — Ko tu ikdienā Čečenijā darīji? — Ja es iepriekš teicu, ka guvu tur milzīgu pieredzi, tad arī guvu (smejas). — Sīkumos neieslīgsi? — Es darīju lietas, kas deva man izpratni par to, kas ir biznesa pasaule, kas ir kriminālā pasaule, draudzība, nodevība, ko nozīmē bēgt no mafijas, ko nozīmē, ja tevi draud nogalināt. Draudēja ne man vienai, arī vīram. Reiz atbrauca ciemos draugi, un es aizmirsu aizslēgt durvis. Vīrs nāca mājās un gandrīz zaudēja samaņu, jo domāja: durvis vaļā, tātad mājinieki nogalināti. personas kartīte Maija Pohodņeva Dzimusi: 1973. gada 18. jūnijā Jūrmalā Darbs: laikraksta "Rīgas Balss" kriminālistikas nodaļas redaktore Ģimene: precējusies, divi dēli Sasniegumi: 2000. gadā uzrakstīja grāmatu "Aklās mājas gūstekņi"; BBC pēc viņas projekta uzņēma filmu par cilvēku tirdzniecību