Pārciest vēlēšanas bez stresa.

Neatkarīgi no tā, vai priekšvēlēšanu kampaņu veido un virza pašmāju vai ārzemju speciālisti vai pat absolūti nemākuļi, politiskā reklāma pašos pamatos ir visai vienveidīga, jo tā “spēlē” uz vienkāršākajām un svarīgākajām cilvēka sajūtām. Spekulācijai pakļauj mīlestību un bailes, atbildību vecāku un bērnu priekšā, patriotismu kā dabas, tā valsts mērogā, utt. Bieži vien vēlētāju nostāda nepatīkamas izvēles priekšā, kad primitīvais dalījums “ja tu neesi ar mums, tad tu esi pret visu labo” krāso pasauli melnu vai baltu. Lai elektorāts “būtu ar mums”, deputāta kandidāts ir gatavs kļūt gluži vai par pašpuiku, “godīgi skatoties katram tramvaju gaidošam pasažierim acīs”, glāstot svešu mazuļu galviņas vai cērtot malku. Politiķis spēlē “parastu cilvēku”, kuram tāpat kā visiem ir savas problēmas, viņš velk mugurā nez no kurienes aizlienētu svīteri vai brien pļavā. Tādi sīkumi kā augstpapēžu kurpes lauka vidū vai krekls un šlipse, jūrā oļus mētājot, nešķiet svarīgi, jo vēlētāju pārsvarā uzskata par pamuļķi, kurš tik un tā uzķersies uz “čomiskā” āķa. Netrūkst arī tīri tehnisku paņēmienu, kā iedarboties uz potenciālo vēlētāju. Tā radio un televīzijas reklāmās ritmiski atkārto kādu vajadzīgu vārdu vai frāzi, bieži vien tas sakrīt ar klausītāja sirds ritmu vai elpošanas biežumu. Uzmācīgais ritms ne vien pakļauj klausītāju, bet arī atņem tam spēju domāt pašam. Visur, kur vien paskaties, atkritumu urnas un balonus bērnu rokās ieskaitot, ņirb politiskie saukļi un apgalvojumi, ka tikai pilsonis X vai pilsone Y ir visgodīgākais(-ā) un spējīgākais(-ā). Tā visa rezultātā smadzenes darbina tikai informācijas uzņemšanas funkciju, nespējot to jēdzīgi apstrādāt. Pat apstākļos, kad pārlieku liela vēlētāju daļa līdz urnām tā arī neaiziet, viņu rīcības noteicējs var tikpat labi būt nevis vienaldzība, bet tieši priekšvēlēšanu kampaņas radītais stress. Katrs no tā vairās, kā mācēdams. Enerģiju speciālisti būvē ap sevi nepieejamības mūri, ticīgie skaita Tēvreizi vai mantru, pagāni velk ap sevi krīta apļus vai ugunskrustus. Citi vienkārši mierina sevi ar to, ka nekas briesmīgs jau nav noticis un nenotiks, tomēr nedzirdēt simttūkstošo reizi atskaņoto lipīgo patriotisma odu pa radio, atrodoties sabiedriskā vietā, nav nemaz tik viegli. Daudzi meklē glābiņu no malas, visbiežāk alkoholā. Šķiet, cinisma kalngalus sasniedza Krievijas rūpnieki 1999. gadā, laižot apritē kandžu “Predvibornaja gonka” (Priekšvēlēšanu skrējiens). Taču pastāv arī krietni vienkāršāki un efektīgāki paņēmieni, kaut vai klasiskais iedomāties stresa vaininieku, omītes kleitā ģērbtu, lēkājam uz vienas kājas utt. Nopietnāki ļaudis raksta ļaundariem vēstules, bieži vien tās pat nenosūtot, taču iepriekš sakrājies ļaunums ir “izlikts uz papīra”. Taču bieži vien vienkārši jātur acis vaļā, jo paši politiķi un viņu PR speciālisti uzvedas vēl smieklīgāk par minēto lēkātāju, un, kā zināms, smiekli ārstē visu.