Sv. Bērtuļa nakts: slaktiņš, kam uzgavilēja pats Romas pāvests

FOTO: Wikimedia Commons

Sv. Bērtuļa nakts slaktiņš bija viena no vardarbīgākajām epizodēm Francijas vēsturē. 1572. gadā naktī no 23. uz 24. augustu katoļi uzbruka franču protestantiem (hugenotiem). Slaktiņa naktī tika nogalināti vairāki tūkstoši cilvēku, bet vēlākajos mēnešos upuru skaits sasniedza vairāk nekā 10 tūkstošus.

Tuvojās Karaļa Šarla IX rīkoto Margaritas d'Valuā un Navarras Anrī kāzu svētku nedēļas beigas. Laulības starp katoļu princesi un protestantu princi bija daļa no plāna mazināt plaisu starp Francijas katoļiem un protestantu minoritāti, tomēr naktī uz 24. augustu, vien dažas dienas pēc kāzām (18. augusts), franču kareivji iesoļoja protestantu namu pagalmos, kliedzot: “Nogalināt viņus visus!”

Trauslais miers

Slaktiņa tiešie iemesli ir visai sarežģīti. Pavisam vienkārši sakot, tās bija pirms vairāk nekā pusgadsimta radušās protestantu reformācijas sekas. Pēc Lutera mestā izaicinājuma katoļu baznīcai protestantisms strauji izplatījās visā Rietumeiropā, līdzi nesot vardarbību un haosu, ko izraisīja gadsimtiem ilgo reliģisko normu apdraudējums.

Īpaši smaga bija franču protestantu jeb hugenotu situācija. Hugenoti bija relatīvi nelielā skaitā – aptuveni 10 līdz 15 procenti no visas Francijas populācijas. Protestantisma ticībā lielākoties pārgāja amatnieku un muižnieku kārtas ļaudis, kurus nebija viegli ignorēt vai pakļaut savai gribai un ticībai. Rezultātā atsevišķi slaktiņi un kaujas starp 1562. un 1570. gadu izvērtās trīs vispārīgos karos.

FOTO: Wikimedia Commons

1570. gada vasarā Šarls IX, saskardamies ar pieaugošajiem parādiem, kas radušies minēto karu rezultātā, nolēma noslēgt mieru ar hugenotiem. Miera līgums tika parakstīts 1570. gada augustā un ļāva hugenotiem kontrolēt četras pilsētas Francijā un ieņemt amatus. Miera līgums izbeidza karus, atjaunoja tiesības protestantu minoritātēm, bet pamatīgi sadusmoja radikālākos katoļus, kas rezultātā noveda līdz Sv. Bērtuļa nakts slaktiņam.

Slepkavības mēģinājums

Admirālis Gaspārs de Koloņjī, kurš vadīja hugenotu armiju pēdējā karā, pēc miera noslēgšanas sadraudzējās ar karali Šarlu IX, radot satraukumu karaļa nežēlīgajai mātei Katrīnai Mediči un antihugenotu grupai, ko vadīja ietekmīgā Gīzu ģimene. Šarlam tajā laikā bija tikai 22 gadi, un viņš bija visai viegli manipulējams, tāpēc kāzu laikā 1572. gadā Koloņjī piedāvāja Šarlam vadīt katoļu-hugenotu kopīgos spēkus pret spāņiem un nīderlandiešiem.

FOTO: Wikimedia Commons

Nav īsti skaidrs, kad Katrīna Mediči un Gīzu ģimene izlēma nogalināt Koloņjī, tomēr 22. augustā tika veikts slepkavības mēģinājums. Rīta pusē Koloņjī piedalījās sapulcē Luvrā un ap 11:00 no rīta miesassarga pavadībā devās atpakaļ uz saviem apartamentiem. Īsi pēc tam alejā Koloņjī uzbruka slepkava un sašāva viņu rokā. Lai arī ievainojums nebija nāvējošs, admirālis bija šokēts un pārdzīvoja pamatīgas sāpes.

FOTO: Wikimedia Commons

Pēc slepkavības mēģinājuma Katrīna Mediči ar saviem sabiedrotajiem izdarīja spiedienu uz Šarlu, lai tas veic darbības, kas novērstu hugenotus no sacelšanās, jo radās bažas, ka uzbrukumam gatavojas 4000 vīru liela hugenotu armija. Katrīna Mediči stundām ilgi pavadīja sarunās ar dēļu, lai piespiestu viņu uzbrukt hugenotiem. Nespēdams izturēt spiedienu, Šarls beidzot pavēlēja nogalināt hugenotu augstmaņus. Uzbrukums, ko vadīja Gīzu hercogs ar šveiciešu armiju, norisinājās Sv. Bērtuļa naktī.

Slaktiņš

Koloņjī bija viens no pirmajiem, kurš tika nogalināts. Šveiciešu vīri izvilka viņu no gultas un sacirta gabalos ar cirvjiem. Koloņjī līķis pēc tam tika izmests pa logu lejā esošajā laukumā. Viņa galva tika nogriezta un aiznesta uz Luvru, lai pierādītu, ka viņš ir nogalināts.

Tomēr slepkavības neapstājās. “Kareivji devās no mājas uz māju un, nešķirojot dzimumu vai vecumu, nogalināja katru, kurš tiem šķita hugenots,” rakstīja protestantu ministrs Simons Gulārts, kurš īsi pēc uzbrukuma uzklausīja izdzīvojušos.

FOTO: Wikimedia Commons

Drīz slaktiņā iesaistījās arī Parīzes katoļi, terorizējot bēgošos hugenotus, kas no pilsētas nevarēja izkļūt, jo tās vārti bija aizslēgti.

Slaktiņš norisinājās trīs dienas un apstājās tikai tad, kad lielākā daļa hugenotu pilsētā bija iznīcināti. “Rati pildījās ar vīriešu, sieviešu un bērnu līķu kaudzēm, kas vēlāk tika izgāztas tuvējā upē,” rakstīja Gulārts.

FOTO: Wikimedia Commons

Vardarbība turpinās

Ziņas par slaktiņu izplatījās pa visu Franciju, radot arvien jaunus agresijas un vardarbības viļņus. No augusta līdz oktobrim katoļi veica pret hugenotiem vērstus slaktiņus visās lielākajās Francijas pilsētās.

Nav īsti skaidrs, cik daudz cilvēku tika nogalināti, bet lielākā daļa vēsturnieku uzskata, ka Parīzē mira aptuveni 3 tūkstoši cilvēku, bet visā valstī – aptuveni desmit tūkstoši. Citi uzskata, ka upuru bijis krietni vairāk – no 20 līdz 30 tūkstošiem.

Liela daļa izdzīvojušo hugenotu pēc slaktiņa pārkonvertējās par katoļiem, lai glābtu savu dzīvību, bet citi emigrēja uz protestantu mītnes vietām ārpus Francijas.

Sekas

Lai cik šaušalīga un spontāna bija šī epizode, katoļu baznīca visā Eiropā Sv. Bērtuļa nakts slaktiņu uzskatīja par diženu uzvaru. Vatikānā šo “uzvaru” svinēja pat pāvests Gregors XIII, bet Spānijas karalis Filips II, izdzirdot par slaktiņu, esot pirmo reizi dzīvē smējies līdz asarām.

Ceturtais ticības karš izcēlās 1572. gada novembrī un beidzās nākamā gada vasarā. Rezultātā hugenotiem tika sniegta amnestija par pagātnes grēkiem, kā arī ticības brīvība. Tomēr šis karš neitralizēja gandrīz visas iepriekšējā miera līguma sniegtās hugenotu tiesības un aizliedza protestantiem savu reliģiju praktizēt. Rezultātā cīņas starp protestantiem un katoļiem turpinājās līdz pat 1598. gadam, kad tika pieņemts Nantes edikts.

Uz augšu