/nginx/o/2018/09/26/11448299t1hbcd0.jpg)
Hei, autovadītāj, piebremzē! Šajā gadalaikā pāri ceļam gāzelēdamies ķepurojas mazmazītiņi drakoniem līdzīgi zvēri – tie ir tritoni, kas, beiguši vasarot, nu dodas uz ziemošanas vietu. Tritoni ir vieni no nemanāmākajiem dzīvniekiem, par kuru klātbūtni pat nenojaušam. Latvijā mīt divas astaino abinieku sugas – parastais tritons un lielais – reti sastopams un aizsargājams.
Tritons nav ķirzaka! Nezinātājs pa gabalu tritonu var noturēt par ķirzaku, bet abiem līdzība ir tikai ārēja. Tritona āda ir mikla un tumša, bet ķirzaka ir klāta ar zvīņām un sausa.
Slīteres Nacionālā parka zoologs Vilnis Skuja stāsta: tritona dzīves cikls ir nemanāms – mēs gadiem varam nezināt, ka viņš dzīvo mūsu dārzā.
Tritoni ziemo vietās, kas neaizsalst, – māju pagrabos, dabā – pamestās āpšu, lapsu vai bebru alās, kur viņi salien vairāki desmiti.
Pavasarī, apmēram, aprīlī, kad ūdens jau ir samērā silts, tritoni pa taisno dodas uz nelieliem dīķiem vai grāvjiem - ūdenstilpēm, kur nav tekoša ūdens vai arī ir lēni tekošs. Tritoni pēc ziemas miega izskatās sačervelējušies, kā žāvētas plūmes, bet ūdenī burtiski atdzimst. Tritonu tēviņiem ir sekstes un koša aste, ar ko apburt mātīti. Tritoniem patīk vietas, kur nav zivju, un tur tad viņi nārsto. Beidzoties nārsta laikam, mazie paliek ūdenstvertnēs, bet pieaugušie tritoni, kas, starp citu, dzīvo ilgi – septiņus, astoņus gadus brīvībā, bet nebrīvē gandrīz 30, nokļūst mežā. Tritoni ir aktīvi pa nakti, bet dienā guļ. Dzīvnieku āda ir valga, bet tā ātri izžūst.
Jūras dievības vārdā nosauktais dzīvnieks kļūst pamanāms rudenī, kad vasarošana beigusies un jāmeklē vieta, kur pārlaist ziemu. Grieķu mitoloģijā Tritons ir Poseidona un Amfitrītes dēls.
Lai nokļūtu ziemošanas vietā tritoni mēro kilometru un vairāk. Tie parasti ziemu guļ vienā un tajā pašā slēptuvē.
Mazais tritons ir ļoti sīciņš – kopā ar asti cilvēka pirksta garumā, lielais 12 līdz 15 centimetru garš. Tritoni nekož, bet tiem uz ādas ir mazi indes dziedzeri. Ja tritonu paņem rokās, tās savādi ož. Ja ar pirkstiem, kuros turēts tritons, paberž acis, tās asaro un sāp.
Ja tritons nobīstas, tas apveļas uz muguras, briesmu objektam rādot dzeltenas vai oranžas krāsas vēderu ar melniem punktiem.
Vilnis Skuja saka, ka tas ir signāls “es esmu negaršīgs”. Un patiesi – jenotsuns, kas vienreiz baudījis tritonu, otru reizi kaut ko tik negaršīgu ēst negribēs. Pēc vēdera dzīvnieks atpazīst maltīti, kas iepriekšējā reizē izraisījusi vemšanu. Pats tritons pārtiek no sliekām, kāpuriem, kukaiņiem.
/nginx/o/2018/09/26/11448298t1heed3.jpg)
