Zelta laikmets pagājis? 

2006.gadu laikam var uzskatīt par vienu no netikumīgākajiem gadiem Latvijas galvaspilsētas Rīgas vēsturē – lidojumus no Rīgas sāka Īrijas zemo cenu aviokompānija “Ryanair”, kas katru nedēļu uz Rīgu “piegādāja” bariem ārzemnieku, kuri lielākoties Rīgā meklēja ne jau muzejus un arhitektūras pieminekļus. Zināma visatļautība Vecrīgas ielās, masāžas saloni, kur masēja ne tikai muguru, zvaigžņu stunda striptīza klubiem un konsumācijas bāriem, kuros pēc dažu šampanieša pudeļu iztukšošanas vietējo daiļavu sabiedrībā klientam tiek izsniegts rēķins ar trīs nullēm. 

Vairāki ārvalstu mediji un organizācijas Rīgu paspēja nodēvēt par Eiropas seksa galvaspilsētu, savukārt Kanādas, Vācijas, Lielbritānijas un citu valstu vēstniecības pat oficiāli brīdināja savus pilsoņus, ka Rīgā ir desmitiem tādu vietu, kur tūristus burtiski piedzirda un aplaupa. 

Kamēr valsts institūcijas cīnījās par “piedauzīgās Rīgas” tēla uzlabošanu, gandrīz visi Rīgas nakts dzīves industrijā strādājošie “peldējās” naudā, kas izvilināta no apmānīto vai vienkārši pārmērīgi dāsno ārzemnieku kabatām.

Šobrīd šādas iestādes, tostarp tās, kuros eksperimenta gaitā pastrādāju arī es, neatrodas aktivitātes virsotnē. Daļa iestādījumu ir slēgta, daļa – nomainījusi īpašniekus un nosaukumus. To laiku konsumācijas meitenes ir nomainījusi jaunā paaudze, tomēr vairākās vietās vēl joprojām var sastapt personas, kas ir iestrēgušas “zelta laikos”. 

Šie “zelta laiki” gan noslēdzās ar dažādām pārbaudēm – 2009.gadā policijas reidā pa izklaides vietām Vecrīgā piedalījās arī Rīgas mērs.

Tomēr pēc tos laikus piedzīvojošo cilvēku stāstītā, reidos piespriestās soda naudas iestāde atpelnīja dažu stundu laikā, savukārt attiecībā uz visiem aizliegumiem – attapīgās iestāžu administrācijas vienmēr izdomāja veidus, kā tos apiet. 

“Kad pirms pieciem sešiem gadiem vienam bāram atņēma alkohola tirdzniecības licenci, mēs tur pārdevām bezalkoholisko alu un bezalkoholisko šampanieti. Par alkoholisko dzērienu cenām, saprotams. Daļa klientu atbira, tomēr meitenēm joprojām bija iespēja nopelnīt,” man stāsta sieviete no konsumācijas bāra, kurā es nedaudz pastrādāju. Viņai ir liela pieredze šāda veida darbā. 

Bāra administratore uz manu jautājumu par iespējamajām problēmām ar likumu atbild, ka viņiem viss esot nokārtots. Ja es ar “viss ir nokārtots” saprotu darba līguma noslēgšanu un nodokļu nomaksu, tad konsumācijas bāru darbinieces ar to saprot sekojošo: 

“Līguma nekāda mums nav, tāpēc, ja atnāks darba inspekcija vai policija, viņiem nekādu pretenziju nebūs – mēs vienkārši esam šīs iestādes apmeklētājas, kuras atnākušas iedzert kafiju vai kokteili un satikties ar draugiem.” 

Nakts izklaides vietu īpašnieki arī ir izdomājuši veidus, kā “atrisināt” konfliktsituācijas, kas šādos bāros ir gandrīz neizbēgama parādība. 

Gadījumā, ja klients pēc iespaidīgā rēķina saņemšanas saprot, ka ticis “piečakarēts” un sāk protestēt un uzvesties agresīvi, iestādes administrācija paziņo, ka tūlīt izsauks policiju.  

Saskaņā ar to, ko man izdevās uzzināt, lielākā daļa iereibušo ārzemnieku piekāpjas jau šajā gadījumā - piekritīsiet, iekulties nepatikšanās ar likumsargiem svešā valstī, tādējādi sabojājot sev brīvdienas vai komandējumu, neviens pārāk nevēlas. 

Savukārt gadījumā, ja klients ir pārliecināts par savu taisnību un atsakās apmaksāt “astronomisko” rēķinu, bārmenis nospiež trauksmes pogu. Drīz vien notikuma vietā ierodas pārstāvji no apsardzes uzņēmuma, ar kuru attiecīgajam bāram ir noslēgts līgums. Apsargu uniformā iereibušie klienti viegli var noturēt par tiesībsargājošo institūciju pārstāvi. Protams, neviens apsardzes uzņēmums nenodarbosies ar parāda piespiedu atgūšanu, tomēr šādu cilvēku ierašanās vien var mudināt klientu piekrist apmaksāt rēķinu pat tad, ja viņš saprot, ka ir ticis piemānīts. 

Kā skaidro Rīgas pašvaldības policija, juridiska termina “konsumācija” Latvijas likumos nav, savukārt prostitūcija ir Valsts policijas, nevis pašvaldības policijas kompetencē. 

Šeit gan jāuzsver, ka konsumācijai ar prostitūciju nav nekāda sakara. Ja klients vietējai skaistulei nopērk kokteili par 50 eiro vai šampanieti par 500 eiro, bet šī sieviete ar viņu sarunājas un dejo, tad formāli viņa ir tāda pati attiecīgās iestādes apmeklētāja kā ārzemnieks, no kura tiek mēģināts izvilināt pēc iespējas vairāk naudas. 

Policijas redzeslokā šāda veida iestādes nonāk vien atsevišķos gadījumos - piemēram, šā gada jūnijā pa Kaļķu ielu skraidīja asinīm notraipīts ārzemnieks. Policistiem viņš vēlāk stāstīja, ka iepazinies ar kādu jaunu sievieti, kura viņam apsolīja seksu, ja viņš tai bārā, kur abi iepazinušies, nopirks pudeli šampanieša par 200 eiro. Šis notikums fiksēts Vecrīgas bārā, kas jau iepriekš vairākkārt nonācis Rīgas nakts izklaides vietu “melnajā sarakstā”. 

Kad pudele dārgā dzēriena bijusi izdzerta, sieviete pieprasījusi vēl dzērienus. Ārzemnieks atteicies, bet gandrīz nekavējoties viņam pa seju iesitis kāds vīrietis, kurš pēc tam ātri pazudis. 

Pateicoties novērošanas kameru veiktajiem ierakstiem, policistiem ātri izdevās jauno sievieti atrast, bet par notikušo tika sākta administratīvā lietvedība. 

Pat šādās situācijās konsumāciju praktizējošie bāri parasti izvairās no nopietnām sekām, jo kā lai citādi izskaidro situāciju, ka, piemēram, Vecrīgā, vienā adresē Kaļķu ielā jau gadiem ilgi darbojas dažādi bāri un naktsklubi, kas tikai laiku pa laikam nomaina nosaukumu. 

Šo iestāžu darbiniecēm tiek maksātas aplokšņu algas, kas nozīmē, ka valsts katru gadu nodokļos neiekasē tūkstošiem eiro, - tā ir Finanšu policijas kompetence. 

Tikmēr tas, ka, kontaktējoties ar ārzemnieku, konsumācijas meitene viņam liek manīt, ka viņa dāsnuma gadījumā sieviete būs gatava doties ārzemju viesim līdzi uz viesnīcu, lai turpinātu pazīšanos erotiskā gaisotnē, ir katras šīs sievietes brīva izvēle. Lai, kas arī šo cilvēku starpā notiktu, nav iespējams regulēt divu pieaugušu cilvēku brīvprātīgas vienošanās. 

Erotisks priekšnesums uz izlaižama dīvāna 

Otra vieta, kur es nostrādāju nepilnu maiņu, bija tīmekļa studija, kurā jaunas sievietes kameras priekšā pelna naudu, kontaktējoties, izģērbjoties un izpildot citas ekrāna otrā pusē esošu ārzemnieku vēlmes. Šā darba galvenais mērķis ir ievilināt klientus privātos tīmekļa seansos, kas, protams, ir par maksu. 

“Zelta laiki” ir aiz muguras arī interneta studijām, kas galvenokārt darbojas kā starpnieki attiecīga pakalpojuma nodrošinātājiem. 

Šī nozare savā augstākajā punktā arī atradās ap 2006.gadu, kad par interneta modeļu darba vietām tika pārveidoti neskaitāmi dzīvokļi Latvijas galvaspilsētā, bet Latvijā pieejamās interneta tehnoloģijas jau ļāva vietējām modelēm veiksmīgi konkurēt arī Eiropas un ASV tirgos. Tiek lēsts, ka tajā laikā šajā nozarē Latvijā strādāja aptuveni 4000 cilvēku. Reālais skaitlis gan varētu būt pat krietni lielāks. 

Kā stāstīja jaunās sievietes, kas uz neilgu laiku bija kļuvušas par manām kolēģēm, vēl pirms pieciem gadiem ar šādām interneta studijām bija pilns viss Rīgas centrs. Dažas no tām sevi pozicionēja ka elitāras aģentūras, kas ar savām darbiniecēm slēdza konfidencialitātes līgumus, kā arī labākajām darbiniecēm apmaksāja gan solāriju, gan sporta zāli. Savukārt citas piedāvāja vien istabu, izvelkamu dīvānu un ne to labāko datoru. 

Šādu studiju eksistence nav noslēpums arī tiesībsargājošajām institūcijām. 

Piemēram, kādam vīrietim, kurš vadīja šādu uzņēmumu, kas bija bāzēts Dzirnavu ielā, kriminālprocesā piesprieda nosacītu divu gadu cietumsodu. 

Vīrietis tika atzīts par vainīgu nodokļu nemaksāšanā un autortiesību pārkāpšanā. 

Ja tiek ievēroti vairāki noteikumi, erotisko studiju aktivitātes no likuma viedokļa nav uzskatāmas nedz par prostitūciju, nedz striptīzu, nedz pornogrāfiju.  

Šādu iestādījumu vadība faktiski nodrošina tikai telpas un tehnisko aprīkojumu, par ko iekasē pusi no darbinieču privātajos seansos nopelnītā. Administrācijai un uzņēmumu īpašniekiem formāli nav nekāda sakara ar erotiskajām ainām, kas risinās aiz aizvērtām durvīm un tiek translētas internetā visā pasaulē. 

Internetā netrūkst pieredzes stāstu no konsumācijas meitenēm, kuras “tikai runājas par 1000 eiro”, gan par “ārzemniekiem, kuri var nopirkt ikvienu”, gan par laimīgiem gadījumiem, kad jauno sievieti bārā noskatījis kāds turīgs ārzemnieks, kurš viņu vēlāk aizvedis uz ārzemēm un nodrošinājis laimīgu dzīvošanu. 

Šādi stāsti plaši tiek stāstīti gan bāros, gan internetā, tomēr gandrīz vienmēr tie ir notikuši ar “manas draudzenes draudzenes draudzeni”. 

Līdzīgus stāstus mēdz stāstīt arī par erotisko čatu darbiniecēm. 

“Pirmos mēnešus var iet ne visai, bet pēc tam iegūsi savus pastāvīgos klientus, kas katru dienu “nāks” uz privātajiem seansiem un vēl tev pa pastu dāvanas sūtīs,” šīs profesijas perspektīvas man skaidroja tīmekļa čata studijā, kurā es pastrādāju. 

“Mūsu modeles var atļauties uz darbu un no darba braukt ar taksometru, pelna vairākus tūkstošus mēnesī,” man stāsta studijas administratore brīdī, kad es sēžu izgulētā izvelkamajā dīvānā.

Tev ir 18 gadi? Tu vēlies savienot darbu ar mācībām, tātad esi gatava strādāt vakara vai nakts stundās un darīt darbu, kas ir zināmā pretrunā ar sabiedrības morāles normām? 

Pat ja tu tikai plāno nedaudz izklaidēties kopā ar lētticīgiem ārzemniekiem no mācībām brīvajā laikā vai vēlies nedaudz nopelnīt, reizēm tīmekļa kameras priekšā dejojot striptīzu kādam Džeimsam no Bostonas, atceries, ka tev nāksies izdomāt kādu stāstu, jo par šiem darbiem tu savai mammai, visticamāk, negribēsi stāstīt. 

Tāpat tev jāatceras, ka iereibuši ārzemnieki, kas pavadījuši laiku kopā ar simpātiskām vietējām daiļavām, šīm izklaidēm iztērējot pieklājīgas summas, var uzstājīgi vēlēties turpināt vakaru ar tevi privātākā un daudz intīmākā gaisotnē. 

Neaizmirsti arī laiku pa laikam ielūkoties dažādās video koplietošanās vietnēs - ļoti iespējams, ka tavs “privātais” erotiskais priekšnesums ir jau pieejams arī tur.