Zviedrija, Stokholma
FOTO: AFP/Scanpix
Stokholmas pieteikums olimpisko spēļu rīkošanai otrdien oficiāli iekļauts SOK (Starptautiskās Olimpiskās komitejas) izpildkomitejas fināla kandidātu sarakstā. Tātad Stokholma ir pieteikusies rīkot 2026. gada Ziemas olimpiskās spēles, un šajā procesā tās sabiedrotā būs Sigulda, jo sacensības dārgajos renes sporta veidos zviedri vēlas aizvadīt Siguldas trasē. Stokholmas olimpiskās komitejas pārstāvji jau vasarā tikušies ar Latvijas Olimpiskās komitejas (LOK), Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM), Siguldas novada domes un Siguldas bobsleja un kamaniņu trases pārstāvjiem un vienojušies par sadarbību pasākuma organizēšanā. Latvijas puse jutusies pagodināta. Olimpisko spēļu rīkošana, pēc viņu domām, ir gods. Taču šis gods arī maksās. Siguldas pašvaldība apņemas finansēt pusi, bet 50% pieprasa no valsts. Nupat izskatās, ka šī iecere var izdoties. Latvijas medijos sporta entuziasti neslēpj prieku par šo apņemšanos, taču Zviedrijā šajā virzienā situācija nav tik rožaina. Šķiet, ka būtu vērts iepazīties arī ar zviedru attieksmi pret olimpisko spēļu rīkošanu, jo šis projekts mums ir kopīgs.
Iebildumu vēsture
Nevarētu teikt, ka zviedru tautai nepatiktu sports. Nē, zviedri ir tikpat lieli sporta entuziasti un piekritēji kā citas tautas. Viņi var lepoties ar slaveniem sportistiem - sākot no Salminga, Borga, Foršberga, Kluftas un beidzot ar to pašu Ibrahimoviču. Taču lielu sporta pasākumu rīkošana maksā naudu. Bargu naudu. Tāpēc šo ieceri nedz Stokholma, nedz valsts nevar realizēt bez lielākā sabiedrības vairākuma piekrišanas. Pagaidām šāda atbalsta ziemas olimpisko spēļu rīkošanai visplašākajos zviedru sabiedrības slāņos nav. Pēdējo reizi Stokholmas politiķi un OK centās atvest pie sevis vasaras olimpiskās spēles 1997.gadā.
Kampaņa toreiz tika rīkota ar vērienu un intensīvi, bet fināla uzvaru par 2004. gada spēļu rīkošanu sagrāba Atēnas. Grūti pateikt, kāpēc. Iespējams, grieķi labāk piekukuļoja SOK, kuras korumpētība tikai retajam ir pārsteigums. Par to plaši raksta medijos un diskutē sabiedrībā. Vēl viens būtisks apstāklis - šādu pasākumu rīkošana maksā izcili dārgi. Tāpēc būs jāpiesaista arī valsts jeb nodokļu nauda. Tā pati, kuru nodokļos maksājam mēs visi. Tieši šis apstāklis ir izšķirošs. Ja kāds grib skatīties sportu, lai maksā pats. Iespējams, ka tieši tāpēc 2014. gadā Stokholmas pašvaldības sēdē ideja par OS rīkošanu tika apturēta. Taču Olimpiskā komiteja bija nenogurdināma un apņēmās panākt vēlreiz to pašu. Otrajā piegājienā šo ideju atbalstīja tikai viena galvaspilsētas domes partija - sociāldemokrāti.
Politiķi aprēķināja, ka pasākums izmaksās 13 miljardus kronu. Divus miljardus nāksies investēt jaunas hokeja halles, bobsleja un kamaniņu trases izbūvēšanai Hamarbijas nogāzē galvaspilsētā. SOK projektā piedalītos tikai ar 8 miljardiem kronu.
„No vienas puses, olimpiskās spēles normālā līmenī ir lieliska lieta. Apsveicama. Mēs varētu rādīt priekšzīmi, ka šo pasākumu var realizēt bez korumpētu būvnieku un kukuļņēmēju politiķu klātbūtnes, kas mēdz šādu pasākumu izmaksas dubultot, pusi iebāžot privātajā kabatā. Taču no otras puses mums jārūpējas, lai stokholmiešu nodokļu nauda netiek iesaistīta šajā projektā, nevajadzīgu un dārgu objektu būvniecībā, kas pilsētas infrastruktūrai nav vajadzīgi," konstatēja medijiem toreiz liberāļu deputāte Lota Edholma. Noliedzoši pret šo ieceri izturējās kreisā un feministu partija. Liberāļi un centra partija - aizdomīgi. Zaļie jeb vides partija pierādīja, ka šādi apjomīgi sporta objekti sagandēs vidi un atņems līdzekļus ikdienas nepieciešamībām.
Pirms dažiem mēnešiem tika izjautāti arī Stokholmas iedzīvotāji. Uz jautājumu, vai Stokholmā vajadzētu rīkot 2026. gada ziemas olimpiskās spēles, tika saņemtas šādas atbildes: nē - 53%, jā - 34%, nezinu - 14%. Taču zviedru olimpiskās komitejas aktīvisti neliekas mierā un meklē risinājumus, lai panāktu lētākas izmaksas. Viens no šiem risinājumiem ir dārgos renes sporta veidus novirzīt uz Latviju - Siguldu.
Komiskie argumenti?
Zviedru mediji uzskata, ka argumenti par labu spēļu rīkošanai Stokholmā ir komiski. Piemēram, 2004. gada kampaņā tika apgalvots, ka olimpiskās spēles samazināšot rasismu. Tagad uzsver, ka tās uzlabošot zviedru veselības stāvokli, jo būšot vairāk sporta centru. Taču to dārdzība ir pamats skepsei. Nevienam nav noslēpums, ka olimpisko objektu celtniecība ir ļoti dārgs prieks un vairumā gadījumu izraisa milzu zaudējumus. Protams, sporta entuziasti naudu neskaita un mēdz apelēt pie politiķu un sabiedrības patriotisma trūkuma.
„Ja reiz viena daļa cilvēku tik ļoti atbalsta sportu, ka vēlas šādus pasākumus realizēt, tad ieviesīsim noteikumu, ka viņu pašu nodokļi tiks paaugstināti tieši par tik procentiem, cik olimpisko spēļu budžets pārsniedza plānoto?“ - jautā Dagens Nyheter ievadrakstā. Avīzes komentētājam šķiet, ka „tik viegli un ērti ir spēlēt kazino ar citu cilvēku naudu. Taču, ja jāliek uz galda nauda no paša maciņa, tad šāds spēlmanis pārdomās uzmanīgāk, ko un kā investē, un nenosvilinās pāris miljardus nezināmā virzienā.“
Vai mēs aizmirsām gigantiskās skatītāju un tūristu kolonas, kas plūdīs Stokholmas virzienā? Tūristi un viesi. Visi atbrauks, maksās un slavinās. Diemžēl nav īsti droši, ka šis projekts nostrādās un notērētā nauda „atnāks maciņā atpakaļ“, konstatē autors. Kas tad atliek? Vienīgi patriotisma piesaukšana. Taču šī pozīcija maksā ļoti dārgi. Tikai Putins var atļauties rīkot ziemas olimpiskās spēles kā patriotisma projektu subtropu pilsētā, lai pēc tam zibenīgi okupētu Krimu. Zviedriem vai latviešiem šādu patriotisma uvertīru nevajag.
Siguldas sadaļa
Jau tagad zinām, ka Siguldā šādas pretestības pret šo ziemas olimpisko spēļu projektu nav. Sports pie mums ir patriotisks projekts. Nauda atradīsies, un visi būs apmierināti. Tas, ka 2026. gada ziemas sporta spēļu dārgākā posma rīkošana norisināsies Siguldā, mums nav problēma, un aptaujas Rīgā vai Līgatnē par šo tēmu neviens nerīkos. Trase šeit uzbūvēta PSRS laikā 1986. gadā, un tajā tiek rīkotas bobsleja, kamaniņu un skeletona sacensības. Atliek gaidīt, vai skopie zviedri projektu nenobremzēs.
