Viena nedēļa Krievijā. "Kurš tad ar kartupeļiem brauc uz Maskavu?!"
TVNET žurnālistu ceļojums pa Transsibīrijas maģistrāli

FOTO: Mārtiņš Otto, Viktorija Puškele/TVNET

Pirmā Mārtiņa bagāžas pārbaude dzelzceļa stacijā, kārtējais brauciens autobusā, kas no pasažieru sēžamvietām izklapē "karbonādi Krievijas ceļu mērcē", restorānvagona pārdevējas, kuras apspriež savas mīlas lietas. Krievijā esam jau veselu nedēļu. Šodien sēžamies vilcienā "Maskava-Pekina", kas mūs no Omskas aizvedīs uz Irkutsku. Ceļojums pa Transsibīrijas maģistrāli turpinās.

Mārtiņš:

Jāsāk ar to, ka šodien no manis nebūs nevienas pašas bildes. Visu dienu esam ceļā, pārkrāvušies ar mantām un pārguruši. Pāris kadrus ar Viktorijas telefonu uztaisījām pa ceļam, nāksies iztikt ar tiem.

Vakar pēc Augšbebru jeb Bobrovkas ciema apmeklējuma patīkami saviļņoti un pārguruši ieradāmies "mājās". Jā, mēs esam iesākuši katru viesnīcas numuriņu saukt par mājām - iespējams, ka šeit, tālienē, prasās laiku pa laikam tādu vārdu pateikt vai dzirdēt. Tas ir oficiāli - Krievijā esam pavadījuši veselu nedēļu.

Šobrīd mums vēl ir trīs stundu starpība ar Latviju. Jau drīz tās būs četras, un mūsu nākamajā pieturā Irkutskā būs jau veselu piecu stundu starpība. Šodien pasmējāmies, ka pēc Rīgas laika ir tikai 14.00, bet esam jau paguvuši pa "karbonādes štrāsi" nobraukt nepilnus 400 kilometrus un taksim norādīt nepareizu virzienu uz staciju, tādējādi zaudējot vismaz 40 minūtes.

Vēlreiz par ceļu pieredzi autobusā nerunāšu. Taču šodienas "priekus" papildināja arī sniega segums, līdz ar to pie katra palēciena klusi cerēju, ka tas neaizies sānslīdē. 

FOTO: Mārtiņš Otto, Viktorija Puškele/TVNET

Krievijā ir ļoti zemas cenas, pēc šeit aizvadītas nedēļas uz cenām veikalā īsti pat vairs neskatāmies. Vakar vakarā pirmo reizi savā dzīvē desmit minūtes pavadīju veikalā, mēģinot atrastu pašu dārgāko desu vismazākajā iepakojumā, lai būtu, ko uzkost viesnīcā. Sapratu, ka pirmā izmēra fontā lasīt uzrakstus kirilicā ar manu redzi ir bezjēdzīgi.

Kad atgriezāmies Omskā, pamanīju kādu ar trim palielām somām apbruņojušos kungu. Vēloties palīdzēt, vienu satvēru, bet uzreiz sapratu, ka tā sver vismaz divdesmit kilogramus. Vai litrus. To apstiprināja īsā saruna:

- Kartupeļi, vai?

- Jā, kartupeļi! Kurš tad ar kartupeļiem brauc uz Maskavu?! Kandža!

Draudzīgi pasmējām, apmainījāmies ardieviem un mūsu ceļi šķīrās. Nudien, kurš uz Maskavu kartupeļus ved, pie sevis atkārtoju. Domāju, ka onkam somās aptuveni litri sešdesmit. Ieskrējām Omskas autoostā.

FOTO: Mārtiņš Otto, Viktorija Puškele/TVNET

Jau labu laiku centos saprast, kāpēc visur ir tādas kā drošības pārbaudes, bet cilvēku plūsma  netiek traucēta, apturēta. Aparāts pīkst kā traks, bet policista kungs vai kundze pat aci nepaceļ. Šodien bija mana diena - parādi, kas tajā somā, kas šajā somā! Nazis līdzi ir? Naža nav! Ir statīvs un pagarinātājs. Labi, labi - dodies tālāk! Ar to arī manu somu pārbaude beidzās. Gaidot Viktoriju, vēroju, kā apsargs visus pīkstošos laiž iekšā un neliekas ne zinis, bet, tikko kā parādījās kungs ar interesantākām sejas iezīmēm, viņš bez visas pīkstēšanas tika pielikts pie sienas, iztaustīts ar metāla detektoru, un viņam vēl nācās pie ieejas uzrādīt biļeti. 

Sniegs putina, traucamies Irkutskas virzienā. Šajā vilcienā pavadīsim divas naktis no vietas. Ko mums nesīs rītdiena, to tikai Putins, tpu, dievs vien zina.

FOTO: Mārtiņš Otto, Viktorija Puškele/TVNET

Viktorija: 

"Uzmanību, uzmanību! Vilciens "Maskava-Pekina" atiet no trešā ceļa. Vagonu numerācija sākas no vilciena aizmugures. Esiet uzmanīgi un piesardzīgi," paziņo pa skaļruņiem Omskas dzelzceļa stacijā. Esam satikuši Sibīrijas latviešus Omskā, Tarā un Bobrovkas ciemā, redzējuši taigu, Sibīrijas sniegu un sibīriešu viesmīlību. Tagad dodamies tālāk pa Transsibīrijas maģistrāli. Vilciens "Maskava-Pekina" mūs aizvedīs uz Irkutsku, no kurienes dosimies uz Baikāla ezeru.

Iekāpjam vagonā un, ja godīgi, tad priecājamies pamest Omsku. Tā ir bezpersoniska, pelēka un ar bezgaumīgām āra reklāmām. "Deg jumts - zvani 01, nonesa jumtu - zvani 02, aizbrauca jumts - zvani 03, vajag jumtu - zvani mums!" - lūk, tipiska nekustamo īpašumu aģentūras reklāma. Pat vietējie neiesaka vakaros staigāt pa sabiedriskām vietām, un mēs šeit nejūtamies pilnīgi drošībā. Protams, var jau būt, ka pārspīlēju.

Pirms iekāpšanas uz dzelzceļa platformas dzirdu divu pavadoņu sarunu - vilcienā būšot auditors. Godīgi sakot, līdz galam nesaprotu, kādas funkcijas pilda auditors - vienkārši pārbauda biļetes vai arī, izliekoties par parastu pasažieri, pārbauda kārtību vilcienā un to, vai personāls strādā saskaņā ar visām instrukcijām.

Taču pavadoņu vispārējā nervozitāte ir jūtama. Redzams, ka notiks pārbaude. Ja braucienā no Maskavas uz Jekaterinburgu mums pirms iekāpšanas prasīja tikai pases un pirms sēšanās vilcienā no Jekaterinburgas uz Omsku vispār lika tikai nosaukt uzvārdus, tad šeit bija pilna dokumentu un biļešu pārbaude.

FOTO: Mārtiņš Otto, Viktorija Puškele/TVNET

Ceļā nāksies būt apmēram 36 stundas. Tas ir vienīgais brauciens, ko pavadām kupejā, nevis vietkaršu vagonā. Kupeja no vietkaršu  vagona atšķiras vien ar to, ka četras guļamvietas no gaiteņa atdalītas ar durvīm, ar nelielām lampām pie katras gultas un ērtākiem sēdekļiem zemākajā "plauktā". Tas arī viss, bet cena - vismaz divreiz augstāka!

Mums izsniedz gultasveļu, atkal nopērkam čībiņas ar "Krievijas dzelzceļa" logo, paņemam savas alumīnija krūzītes un dodamies uz "karstā ūdens aparātu bez ierobežojumiem", lai pagatavotu kafiju.

FOTO: Mārtiņš Otto, Viktorija Puškele/TVNET

Mūsu ceļabiedrs Dmitrijs - ļoti inteliģents vīrietis. Stāsta, ka braucot komandējumā. Viņš strādā par inženieri ar naftu saistītā uzņēmumā. No somas izņem kasti ar mājās gatavotiem sieriņiem, ko, spriežot pēc gredzena pirkstā, ceļam sarūpējusi sieva. "Paštaisīti, garšīgi," ceļabiedrs piedāvā pamieloties arī mums.

Dmitrijs interesējas, vai ir kādas milzīgas atšķirības starp Krieviju un Latviju. Atbildu, ka, neskatoties uz dažām atšķirībām kultūrā un ikdienā, ikvienā pasaules valstī, kurā esmu bijusi, dzīvo cilvēki - labi vai slikti, bēdīgi vai priecīgi, bet visupirms cilvēki. Pie tā arī paliekam.

Restorānvagonā šodien esam vienīgie. Vēl tur ir tikai tante-pārdevēja un jaunas meitenes-stažieres, kuras sazvanās ar mīļotajiem puišiem, pa visu vagonu apspriež savu pieredzi, kā pavadījušas laiku ar draugiem dagestāņiem, un kādu pasākumu, kam obligāti vajagot nopirkt ļoti skaistu kleitu.

Galvenā pavadone pret viņām ir stingra. "Tā, mazgājam traukus, ātri," viņa komandē. Savukārt mūsu pavadone liek aizpildīt kaut kādas anketas, kurās noteikti vajagot norādīt, ka mums nav pretenziju pret vilciena personālu.

TVNET turpina ceļojumu pa Transsibīrijas maģistrāli. Iepriekšējās daļas atradīsi šeit.

Iepriekšējās pieturvietas attēlos:

GALERIJA: "Sibīrijas mazā Latvija" - Bobrovkas ciemats

GALERIJA: Pastaiga par Taru

GALERIJA: Latvijas iela Urālos

Uz augšu