Trakajiem pieder pasaule. Tā vismaz runā. Tāpēc Viktorija šodien turēja doto solījumu un devās dzestrā peldē Baikāla ūdenī. Naktī termometra stabiņš bija noslīdējis līdz -10. Brīdī, kad Vika iegāja ūdenī, gaisa temperatūra bija aptuveni -1. Ūdens temperatūra - ap pieciem grādiem. Stāsta morāle - sapņus vajag piepildīt, varbūt pa druskai, bet tiem jātiecas pretī, nevis jāatstāj pieraudātā spilvendrānā.
Viktorija:
Nevar tā vienkārši neizpeldēties Baikāla ezerā. Pat tad, ja naktī ir -10 grādi, bet dienā - tikai -1. Tas bija kaut kas, ko noteikti gribēju izdarīt Baikālā, Oļhonas salā. Kāds komentāru sadaļā rakstīja, ka viņam esot interesanti, vai sadūšosimies un izpildīsim vakardienas rakstā solīto.
No rīta izdomājām, ka ar velosipēdu no viesnīcas līdz Baikālam nokļūt būs ātrāk nekā kājām. Bija tikai viens «bet» - es neprotu braukt ar velosipēdu. Jā, mans stāžs pie auto stūres ir astoņi gadi, bet es joprojām atceros, kā braukšanas instruktors uzjautrinājās, ka «tas jau kā braukt ar riteni, tikai ar trešo pedāli». Es atbildēju, ka nekad neesmu braukusi ar velosipēdu, ja neskaita trīsriteni - un arī tad mani aiz striķīša vilka mamma. Starp citu, čau, mamm! Es visu laiku staigāju ar cepuri galvā!
Un Sibīrijā ēdu saldējumu.
Bet es vienalga paņēmu velosipēdu un visiem klātesošajiem nodemonstrēju savu māku – protu braukt taisni un pat nobremzēt, bet manevrēšanu un pārliecinātu braukšanu vēl neesmu apguvusi. Izdomājām, ka iesim kājām. Esmu jau sen sapratusi, ka māka braukt ar riteni pamatīgi atvieglotu manu dzīvi. Īpaši ceļojumos. Nezinu, kāpēc, bet lēciens ar izpletni no četru kilometru augstuma mani biedēja mazāk nekā kritiens no velosipēda.
Tālāk - Baikāla ezers. Nekad neko skaistāku neesmu redzējusi! Klintis, salas, viļņi, smiltis un akmeņi. Grotā pie paša krasta, kur bango viļņi, es atrodu no konservu bundžas pagatavotu svečturi, kas aprakstīts ar sirsnīgiem vēlējumiem.
«Nu paskaties, sākumā meitene uz bundžas uzlīmēja vēlējumus, bet pēc tam viņas vīrietis paskaidroja, ka tā svece iekšā nedegs un ar ļoti asu nazi sadurstīja caurumus. Kā sapratu par vīrieti? Caurumi sataisīti pēc papīra uzlīmēšanas. Es, protams, neesmu nekāds Šerloks,» saka Mārtiņš. Nopietni, Šerlok?
Neredzu jēgu aprakstīt emocijas, ko sniedz Baikāla ezers, jo tās katram jāpiedzīvo pašam. «Elpu aizraujoši», «brīnišķīgi», «lieliski» un pat visiem zināmie «stiprākie» krievu valodas vārdi nespēj aprakstīt to, ko šodien redzējām.
Sapratu, ka visu mūžu nožēlošu, ja nenopeldēšos Baikālā. -10 naktī, -1 dienā un +5 ūdens temperatūra. Nemelošu, bija bail.
Ceļā no veikala līdz viesnīcai mēs izrunājām veselu stratēģiju - kā vislabāk ieiet ūdenī un kādā kārtībā pēc tam apģērbties. Bet teikšu godīgi - tas viss aizmirsās, tiklīdz nokļuvu aukstajā, bet neticami dzidrajā Baikāla ūdenī.
Varu pateikt vien to, ka tā ir pieredze, par ko droši vien stāstīšu saviem mazbērniem. Ledains ūdens, klintis un saulriets... Es baidījos, ka man būs ļoti auksti, bet, iznākot no ūdens, bija neticami silti. Patīkami silti.
Runā, ka, iedzerot Baikāla ūdeni, cilvēks kļūst par pieciem gadiem jaunāks. Pēc izpeldēšanās tādā aukstumā, kad to nedara pat vietējie, jūtos, it kā būtu kļuvusi par pusdzīvi jaunāka. Mārtiņš joko, ka tagad esmu palikusi tik jauna, ka veikalā vairs nepārdos vīnu. Tas arī viss! Programmas maksimums jau izpildīts. Mums priekšā vairāk nekā trīs diennaktis vilcienā un Vladivostoka.
Mārtiņš:
Kārtējais agrais rīts, tik tikko uzaususi gaisma, bet es jau automātiski ceļos. Apsēžos uz gultas, berzēju acis un nāk apgaismība - šis ir viens no retajiem mūsu rītiem bez modinātāja, var taču pagulēt. Absolūta laime, eiforija, vesela nirvāna. Liekos uz auss un guļu tālāk, tā līdz desmitiem, pusvienpadsmitiem. Nesteidzīgas brokastis viesnīcā, un dodamies ceļā. Šodien plānojam atgriezties Baikāla ezerā.
Viktorija nekad neesot īpaši draudzējusies ar velosipēdu, bet, kamēr es lasu pēdējās līdzi ņemamās mantas, viņa jau veiksmīgi ripinās pa viesnīcas pagalmu. Mēs ar Koļu skatāmies un nesaprotam, ko īsti viņa neprot, - sāc tik mīties, un viss ies «uz Ūsiņu», kā saka.
Velosipēdus tomēr atstājam «mājās». Dodamies uz Baikāla ezeru, ko sasniedzam vietējo suņu pavadībā. Skaists un dzidrs kā jaunavas asara tas ezers.
Lai runā galerija un bildes. Bet, kā jau vakar minēju, īsteno dabas skaistumu un varenību jau nemaz nobildēt nevar. Esmu neticīgais ar lielo N, bet šīs klintis, Baikāla varenība, vēja šņākoņa drusku noliek pie vietas un pat negribot Šamaņu pieturās nometu pa kapeikai, nolieku kādu aizpīpētu, aizlauztu cigareti, kā mūsu viesnīcas pavadonis Koļa mums mācīja, man nav žēl. Tas senajiem gariem.
GALERIJA: Pastaiga un ledainā pelde Oļhonas salā, Baikāla ezera viducī
Izstaigājām jūras malu, no skaistuma acis vai iztecēja. Viktorija paspēja no akmeņiem izveidot uzrakstu TVNET un atstāt to Baikāla krastā.
Atradām nelielu lagūnu, kur, saprotot, ka akmeņi nav pārāk slideni, aizlēkājos līdz smukākajam bilžu akmenim arī es. Nepadomā, ka sausām kājām, bet tikai tāpēc, ka lecot noķēru visaugstākos viļņus, un, godīgi sakot, es pat gaidīju, ka iemaukšos ūdenī. Laikam jau tie gari pasargāja.
Bez mums vienīgais sastaptais tūrists bija kāda dāma, kura atceļojusi no pašas Dienvidkorejas. Teica, ka sapņojot kādu dienu apceļot arī Baltijas valstis.
Izstaigājuši Baikāla ezera apkārtni, devāmies veikala virzienā, lai iegādātos dažus suvenīrus un kaut ko uzkožamu vakaram. Pa ceļam redzējām neskaitāmas ēstuves, kas slēgtas kopš tūrisma sezonas beigām, bet, joka pēc paraustot dažas durvis, vienas no tām atvērās.
Lai arī bijām vienīgie apmeklētāji, tomēr saņēmām visgardāko maltīti, ko esam ēduši pēdējās nedēļas laikā. Borščs, pelmeņi, lielākais čebureks manā dzīvē, divas kafijas un otrais, kura nosaukumu neatceros, bet pēc garšas - olu nūdeles ar dārzeņiem sojas un zivju mērcē, kopā nepilni 12 eiro. Garša - burvīga.
Ak jā, vēl netīšām pamanījām, ka pārdošanā ir siera saldējums, un joka pēc paņēmām. Izcili! Garšo nevis pēc siera kūkas vai kā tamlīdzīga, bet tiešām pēc siera, un tas bija super! Kāpēc pie mums tāda nav?
Trakajiem pieder pasaule. Tā vismaz runā. Tāpēc Viktorija šodien turēja doto solījumu un devās dzestrā peldē Baikāla ūdenī. Naktī termometra stabiņš bija noslīdējis līdz -10. Brīdī, kad Vika iegāja ūdenī, gaisa temperatūra bija aptuveni -1. Ūdens temperatūra - ap pieciem grādiem. Stāsta morāle - sapņus vajag piepildīt, varbūt pa druskai, bet tiem jātiecas pretī, nevis jāatstāj pieraudātā spilvendrānā.
Ir vakars, esam jau viesnīcā. Piegājām pie viesnīcas īpašnieka, mana «Kuzmiča», mūsu pavadoņa Nikolaja. Viktorija saka, ka nebrauks prom no šejienes, kamēr nebūs pagaršojusi Baikāla omuli (Coregonus autumnalis migratorius), zivi no Baikāla ezera. Latvijā 1957.gadā šī zivs esot ielaista Rušonā un Lielajā Stropu ezerā, bet tālākā attīstība nav zināma. Kā runā, Baikāls ir vienīgā vieta, kur šī zivs sastopama. «Kuzmičs» mierīgi saka - atnesiet šņabi. Pēc minūtes esmu atpakaļ ar dzidru puslitru, pēc trijām viņš ar jēlu sagrieztu Baikāla omuli. «Nedaudz citrona, nedaudz sāls un piparu, un būs labi arī jēlā veidā,» viņš nosaka.
Es nemaz neēdu zivis, bet Baikāla omulis iet iekšā uz urrā. Atcerējos, ko man iemācīja viens no ceļabiedriem vilcienā. Latvijā tādas lietas nav, bet Krievijā, lai par ko dzertu, - trešais tosts ir par mīlestību. Paceļam glāzītes par mīlestību pret dabu. Tādas mums netrūkst. Daba mūs vieno, un daba mūs stiprina.
Rīt izgulēsimies, dosimies piecas stundas garajā braucienā atpakaļ uz Irkutsku un sēdīsimies atkal vilcienā, jo pienācis mūsu ceļojuma grūtākais posms - trīs diennaktis vilcienā, kamēr sasniegsim Vladivostoku.
TVNET turpina ceļojumu pa Transsibīrijas maģistrāli. Iepriekšējās daļas atradīsi šeit.
/nginx/o/2018/07/17/10867403t1hafe1.jpg)
