Smaciņas, internets, policija un nedaudz filozofijas Transsibīrijas ekspresī
TVNET žurnālistu ceļojums pa Transsibīrijas maģistrāli

FOTO: Mārtiņš Otto, Viktorija Puškele/TVNET

"Cilvēki, kurus jūs interesēsiet, un tādi, kam būs par jums nospļauties. Cilvēki, kas uz noteiktu laiku iekonservējušies vagonā kā šprotes eļļā un, neskatoties uz atšķirībām, ir spiesti sadzīvot cits ar citu." Esam mērojuši 8700 kilometrus vilcienā, autobusā un automašīnās. Mēs braucam vilcienā pa Transsibīrijas maģistrāli. No vienas puses tā ir kā "murkšķa diena", no otras - avantūra un piedzīvojums bez scenārija.

Viktorija:

Vietkaršu vagons mani iedvesmo. Bez jokiem. Jā, šeit ir šauri un drīz pēc vilciena atiešanas ātri pagatavojamo makaronu aromāts vagonā sajaucas ar ceļabiedru sviedru smaku. Jā, šeit nav nekāda milzu komforta, toties ir kas cits.

Ja gribat apskatīt īsto Krieviju, nopērciet vilciena biļeti! Aina aiz loga mainās, braucot cauri dažādiem reģioniem, un cilvēki ir īsti, ar savām problēmām un paradumiem. Cilvēki, kurus jūs interesēsiet, un tādi, kam būs par jums nospļauties. Cilvēki, kam rokas smaržo pēc pīrāgiem un mājās gatavota ēdiena. Cilvēki, kas uz noteiktu laiku iekonservējušies vagonā kā šprotes eļļā un, neskatoties uz atšķirībām, ir spiesti sadzīvot cits ar citu. Cilvēki, kuru problēmas un dzīves apstākļi pilnīgi atšķiras no tā, ko rāda federālajos televīzijas kanālos.

FOTO: Mārtiņš Otto, Viktorija Puškele/TVNET

Satumst. Mēs vārdu pa vārdam sākam pļāpāt ar "saviem ķīniešiem", kuri patiesībā izrādās korejieši. Ko vēl darīt vietkaršu vagonā, kad vairs nevar apbrīnot ainavu aiz loga, jo atspīdumā redzam vien paši sevi? Iekāpj policija.

Būsim godīgi, likumsargiem Krievijā ir ļoti neglaimojoša reputācija. Atliek vien atcerēties jebkuru seriālu "par mentiem" vai ziņu sižetu par uniformās ģērbto cilvēku pilnvaru pārsniegšanu. Taču mēs satikām tikai atbildīgus un pieklājīgus policistus. Sarkanajā laukumā Maskavā ne tikai paskaidroja, kā aiziet uz centrālo universālveikalu, bet arī novēlēja jauku dienu. Policistus satikām vilcienā "Maskava-Ņižņevartovska", kā arī šeit - vilcienā "Maskava-Vladivostoka".

Jauns policists uniformā un firmas ausainē vairākas reizes pie mums pienāk ar ieteikumiem paslēpt visu savu vērtīgo elektrotehniku. "Zādzības katru dienu," viņš skaidro. Ceļojuma sākumā policijas tuvums izsauca vieglu paniku, bet tagad - miera un drošības sajūtu.

Gandrīz divu ceļā pavadīto nedēļu laikā mūsu kaimiņu un sarunu biedru vidū bijuši tikai patīkami cilvēki. Dažādu vecumu un sociālā stāvokļa, ar dažādiem uzskatiem, profesijām un viedokļiem, bet viņiem visiem ir kas kopīgs - gatavība sniegt palīdzīgu roku un iekšējās morāles esamība.

Atceros sarunu ar "mūsu Koļu" pie Baikāla. Kopīgi ēdot omuli, izteicos, ka esmu pārsteigta par to, cik sastaptie cilvēki ir atsaucīgi un inteliģenti. Viņš atbildēja: "Jūs paši esat labi, tāpēc tādus pašus arī satiekat. Tāds tādu atrod." Nezinu, kā, bet laikam tas tiešām darbojas!

FOTO: Mārtiņš Otto, Viktorija Puškele/TVNET

No filozofijas jāpāriet uz praktiskākām lietām. Varbūt kļūdos, bet tāda sajūta, ka ar katru piegājienu man arvien ātrāk sanāk uzrāpties uz augšējās lāvas. Varbūt ceļojuma beigās jau būšu īsts Zirnekļcilvēks. 

Bija ļoti aizkustinoši šodien atvērt e-pastu un ieraudzīt, ka pavisam nepazīstami cilvēki raksta vēstules un pārdzīvo par to, kā klājas manai mugurai, kas sāka sāpēt nākamajā dienā pēc nopeldēšanās Baikāla ledainajā ūdenī. Viss lieliski, jūtos jau daudz labāk. Paldies par rūpēm!

Ar personīgo higiēnu arī nav tik traki. Restorānvagonā ir kas līdzīgs sanitārajai telpai. Esmu redzējusi, kā tur iet iekšā sievietes ar spaini, kastroli un dvieli pār plecu. Par dušu to nosaukt nevar - tā ir vienkārši tualete, tāda pati kā pārējos vagonos. Grīdā caurums, kurā notek viss ūdens, ko no spaiņa uzlej sev virsū. Restorānvagona pavadonei pieklājīgi apjautājos, vai var izmantot "dušas telpu", uz ko viņa atbildēja, ka tāda privilēģija esot vien vilciena personālam. Varbūt daži simti rubļu viņu padarītu pielaidīgāku, bet es to nepārbaudīju. Tāpēc - mitrās salvetes, ir jūsu laiks!

Ja neslinko, tad var nomazgāties un iztīrīt zobus vilciena tualetē (jā, mājās tīrā vannasistabā to darīt ir daudz patīkamāk nekā koplietošanas labierīcībās), izmantot mitrās salvetes un dezinficējošo šķīdumu rokām, kā arī pārģērbties - nav nemaz tik traģiski!

Par kārtību vietkaršu vagona gaitenī atbild pavadone. "Tā, kur liec kājas? Kamēr grīda nožūs, visi desmit minūtes paliek savās vietās," viņa komandē. Lai kļūtu par garo distanču vilciena pavadonēm, šīm sievietēm jāpiemīt dažādām īpašībām. Jābūt stingrai, bet asprātīgai. Jābūt uzmanīgai un sabiedriskai, vienlaikus saglabājot līderību un nezaudējot autoritāti. Pavadone ar diviem vārdiem var nolikt pie vietas jebkuru kriminālo autoritāti un tikpat viegli nomierināt raudošu bērnu.

Garie braucieni vilcienā no vienas puses ir kā "murkšķa diena", kas sastāv no pamošanās, kafijas, diendusas, pusdienām, sarunām ar ceļabiedriem, iešanas uz restorānvagonu un kāju izstaipīšanas retajās pieturās. No otras - piedzīvojums bez scenārija, jo nekad nezini, kas ar tevi notiks. Ja vilciens apstājas uz vairāk nekā desmit minūtēm, var paspēt aizskriet līdz kioskam. Mēs braucam cauri mums nezināmām apdzīvotām vietām. Šeit ir sals, un gandrīz visur ir sniegs. Vakar veikalā uz perona  pārdevēja man pajautāja, ko vēlos, izmantojot īso un lakonisko frāzi: "Čo?"

FOTO: Mārtiņš Otto, Viktorija Puškele/TVNET

Skaistums ir vērotāja acīs - viss notiekošais ir atkarīgs no tā, kā mēs to uztveram. Un arī no kompānijas daudz kas ir atkarīgs. Gan ar vienu, gan otru man ir paveicies! Mūsu turpmākos piedzīvojumus lasiet rīt.

Mārtiņš:

Traucamies cauri Krievijai, bēdu nezinām. Tas ir tik tiešām interesanti, cik ātri pie visa var pierast. Ja Irkutskā vilciena stacijā, pirmo reizi ieraugot jaunos ceļabiedrus, instinktīvi pārliku maku, telefonu un vērtīgākus sīkumus uz kabatām ar rāvējslēdzējiem, tad pāris dienas vēlāk jau šķiet pilnīgi normāli čaļi. Pieturās viens otram atņemam sveicienu, ja vajag, aizdodam šķiltavas.

Iekāpjot vilcienā, pirmajā mirklī šķita, ka gaisā, kā letiņi saka, "cirvi var pakārt", tagad esmu jau pieradis. Man pat grūti aprakstīt to "aromātu buķeti", kura man šobrīd valda fonā, bet es  neliekos ne zinis.

FOTO: Mārtiņš Otto, Viktorija Puškele/TVNET

Gaisa kvalitāte vilcienā salīdzināma ar mūzikas kvalitāti Eirovīzijā - stipra, bet slikta. Dominē skābi lēto vistas buljonu aromāti, un šeit valda viegls gariņš, ko atskaņai par godu varētu nodēvēt par "peregariņu". Fonā mums ir arī viegls sporta gars, ar ko es, saprotams, domāju sportistu ģērbtuves aromātu pēc kārtīgi nospēlēta mača. Ir mirkļi, kad drusku uzpeld svaigi ceptu pīrāgu un kafijas aromāts, bet tie pazūd, tikko pamana kādu spalvaināku padusi.

Vēdināšana nav īpaši modē, bet es palaikam logu atveru. Īpašas pretenzijas neviens nav izrādījis. Secināju, ka slinkums visiem varenāks par degunu.

Miegs joprojām labs un paliek tikai labāks. Šķiet, ka šonakt nokrācām vismaz 12 stundas. Lai arī ir dienas vidus, Viktorija turpina šņākuļot.

Interneta joprojām nav. Laikam nāksies nedaudz pastāstīt par internetu Krievijā. Pirmkārt, vilcienā tāda nav. Ja uzrodas, tad tā ir laime pilnīga, ja sanāk pieslēgties Skype. Nākamā lieta, Krievijā nestrādā hot-spot iespēja. Nekur. Izmet kļūdas, paziņojumus, kuri liek noprast, ka internets nav nekāds pīrādziņš, ar kuru var dalīties, kā katram labpatīk. Ne viesnīcās, ne vilcienā, nekur un nekādi nav iespējams izveidot hot-spot savienojumu.

Nākamā lieta, kura kaitina ne pa jokam, ir wi-fi savienojumi. Viesnīcās un kafejnīcās tie ir, reizēm pat labi, bet nesaprotamu iemeslu dēļ nepieciešama reģistrācija. Proti, ievadi telefona numuru, atnāk īsziņa ar trīsciparu kodu, ievadi un sēdi internetā, kamēr vecs paliec. Protams, šeit ir Krievija un Krievijā vienmēr un visam ir savs "bet"... Reģistrācijai nepieciešams Krievijas telefona numurs, un reizēm telefonam nav zonas un ienākošo īsziņu saņemsi tikai nākamajā dienā, kad jau sen esi viesnīcu pametis. Esam palikuši viesnīcās, kur personāls atnāk un ar savu telefonu aktivizē divus datorus, divus telefonus un viss strādā brīnišķīgi, bet pēdējā wi-fi pieturā Irkutskā no viena numura varēja aktivizēt tikai vienu iekārtu.

Ar Latviju laika starpība mums šobrīd, ja nemaldos, ir jau septiņas stundas. Priekšā vēl divas naktis un vesela diena vilcienā. Pašsajūta laba, noskaņojums lielisks.

TVNET turpina ceļojumu pa Transsibīrijas maģistrāli. Iepriekšējās daļas atradīsi šeit. 

Uz augšu