"Sātans no manis baidās,” saka viens no slavenākajiem eksorcistiem, 80 gadu vecais meksikānis, tēvs Francisko Lopezs Sedano, kurš savas četrdesmit gadus ilgās karjeras laikā novadījis vismaz 6000 eksorcisma seansus. Masu kultūrā tiražēta tēma, kuras pieminēšana izraisa plašu rezonansi - eksorcisms no mūsdienu eiropieša dzīves skatuves nav nozudis. Dēmonu izdzīšanas pakalpojums Eiropā ir ļoti pieprasīts. Arī Latvijā.

Eksorcisma jēdziens asociējas ar viduslaiku tumsonību, negantiem dēmoniem, raganu dedzināšanu, ekscentriskām sektām un Holivudas radīto Sātana apsēstas meitenītes tēlu. Tomēr nelabā izdzīšanu mūsdienās praktizē ne vien totalitārās sektas, okultā biznesa pārstāvji un aizdomas raisoši ceļojoši evaņģēlisti, bet arī tradicionālās reliģiskās konfesijas - pareizticīgo un katoļu baznīcas; ļoti reti luterāņi un anglikāņi. Tiesa, pakalpojums ir ekskluzīvs, un, ja tā var teikt, augsta līmeņa profesionāļu šajā jomā ir gaužām maz. Dēmonu izdzīšanas rituāls ir sarežģīts, ilgstošs un, galvenais, bīstams - gan pašam dēmonu apsēstajam, gan procesa dalībniekiem. Ar eksorcismu nedrīkst nodarboties ikviens priesteris - viņam jābūt īpaši apmācītam un sagatavotam, jo, kā mēdz teikt, “Sātans nav mazais bērns”.

Romas Katoļu baznīcas Latvijā Rīgas arhidiecēze var lepoties tikai ar vienu oficiālu vietējo eksorcistu - Cēsu draudzes emeritēto prāvestu dekānu Bernardu Kublinski, kurš dzimis 1931. gadā, 1953. ordinēts par priesteri, tātad kalpo jau 65 gadus.

Lai mēģinātu saprast senā un mistiskā rituāla būtību un lietojumu mūsdienās, tiekos ar Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes docentu, katoļu priesteri Andri Priedi - vienu no retajiem, kurš ne vien pētījis eksorcismu, bet arī piedalījies eksorcisma rituālos - studējot Itālijā, kur eksorcisms ir īpaši populārs.

Kurš palīdzēs nelaimīgajiem?

“Eksorcisms būtībā ir lūgšana - vēršanās pie Dieva ar lūgumu atbrīvot kādu cilvēku, teologu valodā, no ļaunā gara uzbrukumiem vai apsēstības, mūsdienu psihologu valodā, no uzmācīgām un suicidālām domām,“ iesāk Andris Priede. “Centrā ir nelaimīgs cilvēks, kurš bieži vien nesaprot, kas ar viņu notiek.

Šis rits ir tikpat sens kā kristietība, vēl vairāk - prakse cīnīties ar nedraudzīgiem gariem pastāv lielākajā daļā pasaules reliģiju. Vēl pirms Kristus senebreju jeb senā Izraēļa reliģijā eksistēja pārliecība, ka Dievs ir spējīgs palīdzēt cilvēkiem, kurus pārņēmusi neizskaidrojama, sveša vara, kas ierobežo šā cilvēka gribas brīvību. Jaunajā Derībā ir ne mazums precedentu, kad Jēzus pats palīdz cilvēkiem vai pilnvaro to darīt mācekļus. Modernā ekseģēze - mācība par svēto rakstu zinātnisku interpretāciju - dažos gadījumos norāda, ka, iespējams, tiek runāts par epilepsijas lēkmēm vai mēnessērdzību.

Agrīnais cilvēks nezināmas slimības interpretēja kā nelabā iejaukšanos, bet teologu skatījumā jebkura slimība var būt iedzimtā grēka sekas.

Respektīvi, viss, kas cilvēci piemeklē pēc Ādama un Ievas grēkā krišanas, attālinātā veidā varētu būt interpretējams ar labā un ļaunā cīņu. Tomēr kristietība nav duālistiska reliģija, kā zoroastrisms, kas uzskata, ka ir divi spēkos gandrīz vienlīdzīgi labā un ļaunā principi jeb substances. Augustīns (Sv. Augustīns - viens no rietumu kristietības tēviem) ļaunumu interpretē kā labā trūkumu.”

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Lielo vai mazo?

Teoloģijā ir tādi studiju priekšmeti kā demonoloģija un angeloloģija, tomēr nav daudz garīgo mācību iestāžu, kur tos uztver īpaši nopietni un vēl docē, stāsta Andris Priede, paskaidrojot, ka krietni samazinājies draudžu un diecēžu skaits tradicionālajās konfesijās, kurās eksorcisms eksistē kā viens no rituālajiem piedāvājumiem. Mūsdienās kristietībā eksorcisms kļuvis par marginālu parādību. Aktīvi to praktizē pārsvarā jaunajās reliģiskajās kustībās.

“Nevajadzētu pārāk paštaisni raudzīties uz vēlo antīko un agro viduslaiku neizpratni par slimībām. Kopš cilvēks apzinās, ka pastāv garīgi traucējumi, un ir iemācījies tos diagnosticēt, psihiskas saslimšanas netiek saistītas ar Sātana iejaukšanos,” skaidro Priede. Jau 16. gadsimta sākumā cilvēki saprata, kas ir trakums.

Spilgts piemērs ir Spānijas karaļa un Romas imperatora Kārļa V Hābsburga māte Huanna Trakā (Giovanna La Pazza), kura ar sava vīra Filipa Skaitā līķi karietē braukāja pa Eiropu.

Viņa bija karaļa meita un nākamā imperatora māte, tāpēc pret viņu izturējās ar respektu, saprotot, ka viņas stāvoklis saistīts ar emocionālu sabrukumu. Andris Priede saka, ka nav sastapis literatūrā piemērus, kas liecinātu, ka sieviete būtu dziedināta ar eksorcisma paņēmieniem. Tātad jau 16. gadsimtā bija skaidrs, ka pastāv slimības un, jā, arī apsēstība. Jautājums, kā tās nošķirt?

Priede skaidro, ka Baznīca pielikusi ne mazums pūļu, lai garīdznieki lētticīgi neaizrautos ar eksorcizēšanu gadījumos, kad pie vainas ir slimība, nevis nelabais. “Ar katru desmitgadi rekomendācijas kļūst aizvien uzstājīgākas, ko šodienas nedaudzie eksorcisti uztver ar sarkasmu.

Viņi saka: “Ja man katru reizi būs jāpieprasa ārsta izziņa, ka šis cilvēks nav garīgi slims, darbs tiks paralizēts.” Cilvēki pēc šā pakalpojuma stāv garā rindā!

Viņi saka, ka negrib nonākt garā vājo uzskaitē, tikt stigmatizēti, sabojāt karjeru, jo ja nu tā ir ļaunā gara skaudība? Bet varbūt tās ir ģimenē praktizētas maģijas sekas?

Pat no tā sauktā mazā eksorcisma ierindas mācītājs turas pa gabalu, lai nekļūtu šādā veidā populārs,” stāsta Priede. Savukārt lielais eksorcisms - ohoho, cik apjomīgs rituāls! Evaņģēlija lasījumi, krusta zīmes un tamlīdzīgi. Dēmonu izdzīšanai veltīta speciāla grāmata, tāpat kā kristību un laulību dievkalpojumam. Turklāt eksorcisma rituāla grāmata sarakstīta latīniski. “Eksorcisms ir kuriozs attiecībā uz latviešu tulkojumu. No latīņu valodas latviešu valodā ir iztulkotas kristību, laulību un citu katoļu dievkalpojumu rokasgrāmatas. Ja iztulkos un izdos eksorcisma rokasgrāmatu, cik cilvēku to lietos - trīs, četri?”

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Eksorcisma viesstrādnieki

Eksorcisms starp ticīgajiem ir ļoti populārs – arī Latvijā. Ja vēl ir laba reklāma, jāuzloka piedurknes un ir ko darīt!

Kad Latvijā trīs gadus kalpoja tēvs Maksimiliāns Podvika, polis pēc tautības, viņam neatlika laika mācīties latviešu valodu, nevis tāpēc, ka negribētu, bet tāpēc, ka katru dienu daudzu stundu garumā pie viņa durvīm stāvēja cilvēku rinda.

Pieprasījums milzīgs! Izdzirdējuši par priestera prasmēm, cilvēki metās dzīt laukā no sevis dēmonus. Andris Priede ārzemju priesterus, kas specializējušies eksorcismā un savus pakalpojumus Latvijā piedāvā pēdējos desmit gadus, ar smaidu dēvē par “poļu viesstrādniekiem”. Ne visiem Latvijas bīskapiem gribas aicināt savās draudzēs garīdznieku, kas “aposta Latvijas gaisu”, vienlaikus prātojot, kur Eiropā ir pārtikušas bīskapijas, kas cīnās ar izteiktu garīdznieku kadru trūkumu.

Tomēr arī starp vietējiem garīdzniekiem, ja tā var teikt par šo specifisko jomu, ir nelegālie eksorcisma praktizētāji, kas darbojas bez bīskapa autorizācijas.

Un to, kas mokās ar ļaunā gara ietekmi un burtiski ar asarām acīs lūdz priesterus viņiem palīdzēt, ir ne mazums. “Neviena no vēsturiskajām konfesijām neizslēdz eksorcismu, ka tas teorētiski ir vajadzīgs, bet, piemēram, luterāņiem rituāls nav izstrādāts,” paskaidro augstskolas pasniedzējs.

Aizraujošs sarunu biedrs

Pirms sešiem gadiem apgāds “Zvaigzne” laida klajā Romas katoļu baznīcas galvenā eksorcista Gabriēles Amorta atmiņas “Sātana izdzinēja stāsts”, kas kļuva populāras ar piecām iedarbīgām pretsātana formulām jeb lūgšanām. Jāpiemin, ka 1986. gadā Amortu nominēja par Romas diecēzes eksorcistu, bet 1990. gadā viņš nodibināja Starptautisko Eksorcistu organizāciju. Kad laikā no 1994. līdz 2004. gadam Andris Priede studēja Itālijā, viņš satika Amortu, tolaik vīru krietni gados.

“Dažiem eksorcistiem ir vājība sākt dialogu ar ļauno garu, radoši pieejot procesam.

To, kuriem esmu asistējis dievkalpojumos Itālijā, sirdslieta bija parunāties ar garu, kas runā caur apsēstā muti.

Jāpieņem, ka dažos gadījumos tas ir talantīgs psihopāts, kas ilgojas pēc uzmanības un šādā veidā cenšas piesaistīt apkārtējo uzmanību. Esmu redzējis, ka, piemēram, trausla sieviete runā rupjā vīrieša balsī.”

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Priede stāsta, ka dievkalpojumā parasti piedalās brīvprātīgie, kas sniedz atbalstu gan ar lūgšanām, gan pasargājot garīdznieku no pacienta fiziskajiem uzbrukumiem. Momenti mēdzot būt atraktīvi. “Atceros, kā paslēpos zem krēsla, lai netrāpītos ceļā. Mums - diviem studiju biedriem lūdza pakavēt laiku lūgšanās, kamēr garīdznieks nodarbojas ar eksorcismu. Klienti bija pāris - kafejnīcas īpašnieki, kas domāja, ka pie vainas ir ļaunā acs vai noskaudums.

Ļaunais gars toreiz pārvērstā balsī jautāja: “Es nesapratu, kas te notiek, ko viņi tur lūdzas - viens vienu, otrs kaut ko citu?”

Proti, viens no klātesošajiem garīdzniekiem lasīja Breviāru, bet otrs lūdzās rožukroni. Ļaunie gari ir ļoti interesanti sarunu biedri. Piemēram, kāds cilvēks izrādīja spējas runāt senēģiptiešu valodā. Es par deviņdesmit procentiem esmu pārliecināts, ka viņš simulēja un viņam pat nebija garīgas saslimšanas. Cilvēks apgalvoja, ka viņu apsēduši senēģiptiešu dēmoni.

Tie runāja valodā, kas veidota no populārākajiem eģiptoloģijas muzejā sastopamajiem apzīmējumiem. Turklāt muzejs bija Turīnā, no kurienes nāca pacients.

Es negribu apgalvot, ka apsēstības nav, bet lielākā daļa pacientu tomēr ir neveiksmīgi pašdarbnieki.”

Kopā ar Luciferu

Priede uzskata, ka nepārejošu negatīvu ietekmi uz cilvēka psihoemocionālo stāvokli var atstāt dažādi maģiskie rituāli, svētīšana Sātana vārdā un tamlīdzīgas izdarības. “Es neizslēdzu, ka cilvēki, kas apmeklējuši šādus rituālus, tīši vai nejaušības pēc, vēlāk jūtas nelaimīgi. Reizēm pēc tam nākas strādāt gadiem, lai cilvēku atbrīvotu un viņa gribu neapdraudētu kāda cita realitāte. Gadās, ka cilvēks iegādājies māju vai dzīvokli, bet nevar tur dzīvot - ir trokšņi, nepatīkamas izjūtas. Kā zināms, tautas pasakās un teikās ir nostāsti par vietām, kur “velns naudu žāvējis”. Tas norāda, ka mūsu kolektīvajā apziņā cirkulē šādas parādības. Ko iesākt?"

 Reizēm vieglāk nomainīt dzīvokli nekā tērēt naudu šamanim vai garīdzniekam, kas arī negribēs nākt gluži par pliku paldies. 

Andris Priede atceras, kā vienā no ASV militārajām bāzēm Eiropā, kur bruņoto spēku kapelāni uzturēja koleģiālas attiecības, kapelu izmantoja arī sātanistu kopienas militārais personāls. “Amerikas Savienotajās Valstīs reliģiskā brīvība ir tik visaptveroša, ka arī Lucifera godinātāji lūdza atļauju novadīt tur savus dievkalpojumos. Vietējais katoļu prāvests nedaudz pārsteigts atstāstīja, ka protestantu kapelāne pēc kārtējā sātanistu dievkalpojuma aizelsusies atskrējusi uz katoļu baznīcu pakaļ svētītajam ūdenim, lai telpās varētu ienākt nākamā draudze.”

Lai kādas būtu pacienta apsēstības izpausmes, garīdznieks nedrīkst būt brutāls un pieļaut iespēju, ka kādam tiek nodarīts pāri.

Pat negribot kaitējumu cietējam var nodarīt gan garīdznieks diletants, gan pieredzējis un autorizēts eksorcists.

Turklāt jāievēro maksimāla diskrēcija, lai neatklātu sabiedrībai uz eksorcismu atnākuša pacienta situāciju.

“Labs psihiatrs vai psihoterapeits neatsakās no sadarbības ar garīdznieku, vēl vairāk, pats atsūta pie garīdznieka pacientu,” turpina Andris Priede.

“Viena lieta ir placebo efekts, ja cilvēks ir ticīgs kopš bērnības un viņā mājo pārliecība, ka svētības un atbrīvošanas lūgšanas viņam palīdzēs - tad kāpēc viņam to liegt? Otra - vai var izslēgt lietas, kas pagaidām nav zinātniski izskaidrotas?”

Tāpēc šķietami arhaiskais rituāls, kurā sastopamies gan ar cilvēka psihes noslēpumiem, gan noslēpumainas un vārdos grūti definējamas realitātes klātbūtni, tuvākajā nākotnē turpinās raisīt sabiedrības ziņkārību.

Cik maksā diskusija ar ļauno garu?

Tomēr paliek jautājums: kurienes cilvēkā ļaunums? “Jēzus saka, ka cilvēku apgāna nevis tas, kas ienāk viņā, bet tas, kas nāk no viņa paša, – ļaunas domas, slepkavības, noziedzība, laulības pārkāpšana. 16. gadsimta svētā - Terēze no Alvilas, iedvesmojusies no bruņinieku literatūras, lietoja poētisku salīdzinājumu ar pili, ko apjož septiņi aizsardzības mūri.

Pat tad, ja tavi ārējie aizsardzības vaļņi ir novājināti - griba, zināšanas, pieredze - un ienaidniekam ir izdevies ielauzties dvēseles perifērijā, lai tas iekļūtu dvēseles svētnīcā, tev pašam ir jāatver vārti un jāpaceļ tilti, jo Dieva mājoklis ir dziļi tevī.

Tātad bez cilvēka paša piekrišanas ļaunums viņā nevar iemājot. Simboliski Ādama un Ievas grēkā krišana saistīta ar ielaišanos diskusijās ar ļauno garu - kārdinātāju. Dievs nav radījis nāvi un nepriecājas par mirstīgo bojāeju. Tā pasaulē ienāk ļaunā gara skaudības dēļ, atzīst jau Vecās Derības deiterokanoniskie raksti.

Ļaunums ir cilvēka paša izvēle, taču bieži vien, tai skaitā ticīgie, neņem nopietni rotaļāšanos ar maģiju vai ļaunām domām, tāpēc nereti cilvēks nesaprot, kas notiek, kāpēc ļaunais gars sāk viņu komandēt, un tad ir runa par nopietnu eksorcismu. Turpretim, ja cilvēks ir pieļāvis ļaunprātību, bijis atriebīgs, bet pēc tam grēksūdzē to nožēlojis un apņēmies laboties, un izlabojis savas kļūdas pret tuvākā mīlestību, šādā gadījumā nodarījums ir vērsts par labu un cilvēks bez liekas piepūles ir atbrīvojies no grēka varas pār sevi.”