Sūra tā Krievija, bet skaista un patiesa! Projekts "Koferis. Stacija. Krievija" noslēdzies Ceļojums pa Transsibīrijas maģistrāli ir galā!

Dalīties Dalīties E-pasts Drukāt Iesūtiet ziņu Komentāri

FOTO: Mārtiņš Otto, Viktorija Puškele/TVNET

"Krievijas Federācijas valdība ar saviem ierēdņiem, ārpolitiku un iekšpolitiku, tāmēm un valsts pasūtījumiem, un Krievija kā valsts - ar atvērtiem cilvēkiem, kultūru un brīnišķīgu dabu - ir divas dažādas pasaules. Ikdienas dzīvē šīs divas pasaules nesatiekas vispār. Izskatās, ka tām pat nerūp vienai otras eksistence." Mēs pa Transsibīrijas maģistrāli esam šķērsojuši visu Krieviju. Redzējām to, ko nerāda televīzijā, un to, ko paši necerējām piedzīvot. Sveicieni no Vladivostokas! Jau rīt mēs būsim Rīgā.

Esam Vladivostokā. Pieveikti 10 606 kilometri pa Krieviju, mēs rakstām sešpadsmito un pēdējo pārdomu gabalu. Vēl jāsapako dāvaniņas, mantas un mūsu ceļojuma somas. Ir jau viens naktī, bet mēs rosāmies. Pēc garākām pārrunām sapratām, ka gribam kārtējo "paldies" ne tikai uzrakstīt, bet pateikt visiem mūsu lasītājiem personīgi, tāpēc priecāsimies jūs satikt piektdien, 2. novembrī, kafejnīcā "Leningrad" no plkst.19.00 līdz 21.00. Piesakies un nāc ciemos! Runu un prezentāciju nebūs, bet būsim mēs un centīsimies atbildēt uz visiem taviem jautājumiem!

Viktorija:

Sēžam muzikālajā bārā "Mumij Troļļ" Vladivostokā. Pie griestiem karājas zvejošanas troses un IKEA lampiņas, bārmenis gatavo kokteiļus, Mārtiņš smēķē "Dunhill" cigaretes, un es vienkārši izjūtu milzīgu prieku par to, kas ar mani notiek.

Ja mēs uzņemtu filmu par šo ceļojumu, šajā brīdī parādītos titri. "Koferis. Stacija. Krievija. Galvenajās lomās: Mārtiņš Otto, Viktorija Puškele, Transsibīrijas maģistrāle." 

Skaņu celiņš - grupas "Mumij Troļļ" dziesma "Vladivostok 2000".

Rītdien lidmašīnā dosimies atpakaļ uz Rīgu. Grūti noticēt, ka mūsu lielais ceļojums, kas kādreiz šķita neaizsniedzams sapnis un milzu avantūra, tuvojas noslēgumam. Dienu Vladivostokā pavadījām kā īsti tūristi. Aizgājām uz okeanāriju, es pavizinājos panorāmas ratā, pastaigājāmies pa promenādi, palūkojāmies uz okeānu un paklausījāmies kaijās. Paēdām ķīniešu restorānā.

FOTO: Mārtiņš Otto, Viktorija Puškele/TVNET

Starp citu, šeit viss ir vairāk japānisks un ķīnietisks nekā krievisks. Tas ir loģiski, jo no Vladivostokas ir tikai 941 kilometrs līdz Japānai, bet līdz Ķīnas robežai ir vien 200 kilometri. Līdz Maskavai, kas, kā zināms, arī "nav Krievija", pa Transsibīrijas maģistrāli jāmēro 9288 kilometri.

Kopumā Vladivostoka ir ļoti skaista, pievilcīga un mūsdienīga pilsēta. Daudz jaunu cilvēku, 99% mašīnu stūre ir labajā pusē, kalnains reljefs, pārsteidzošs urbāno un dabas ainavu sajaukums, okeāns un lētie jūras produkti iedvesmo. Vladivostoka - tas ir kā amerikāniskās Bostonas un Lietuvas Palangas mikslis ar Bruklinas tiltu pār Zolotojroga līci uz ziemeļiem no Bosfora Japānas jūrā.

Vēl viens spilgts novērojums - Krievijā viss ir "labs". Piemēram, vakar Vlaģikā (tā krievi sauc Vladivostoku) veikalā "Horošij", kas atrodas tirdzniecības centrā "Družba", nopirkām sulu "Dobrij". Pretī veikalam - alkohola autlets "Solniško".

Taču apkalpošana gan šeit ir gaužām bēdīga. Nedomājiet, ka esam īgņas, bet tā vien šķiet, ka Latvijas iedzīvotāji pieraduši pie nevainojama servisa un pircējiem draudzīgas pieejas. Es jau rakstīju par dzelzceļa veikala pārdevējas jautājumu "Čo?" tā vietā, lai pajautātu: "Kā jums palīdzēt?" Šodien ko līdzīgu pieredzējām ne reizi vien. Taču to pilnībā atsvēra ikkatru ceļojuma dienu satikto cilvēku sirsnība, atvērtība un patiesums.

No brauciena pa Transsibīrijas maģistrāli es mājās atvedīšu ciedru riekstus, dažus akmeņus no Baikāla, krūzīti un "podstakaņņiku" ar "Krievijas dzelzceļa" logo un... neiedomājamu pieredzi.

FOTO: Mārtiņš Otto, Viktorija Puškele/TVNET

Šis ceļojums man daudz iemācīja. Pateicoties personīgajai pieredzei, pa īstam sapratu no pirmā acu uzmetiena pašsaprotamas patiesības.

Jāizbauda katrs mirklis. ("Vagonā smird pēc sviedriem un netīrām zeķēm? Gribas dušā? Nekā, Vika! Tu taču brauc pa savu sapņu maršrutu!") Nav jēgas pārdzīvot par to, ko nevar mainīt. ("Nav interneta, bet jāatbild uz svarīgu e-pastu? Iedzer tēju un paskaties pa logu.") Dažreiz "pazust laikā un telpā" ir labākā lieta, kas var notikt. ("Nezini, kas šodien par nedēļas dienu? Nezini, cik drīz un kāda būs nākamā pietura? Atslābinies un izbaudi.") Sevis šaustīšana ne pie kā laba nenoved, katru dienu vajag dzīvot tā, kā gribi to nodzīvot. ("Vai pareizi izdarīju, kad rīkojos tādā vai citādā veidā? Vai uz Marsa ir dzīvība? Kāda, pie velna, starpība, ja šajā brīdī man vienkārši jāaiziet pie pavadones pēc čībām un karstā ūdens?")

Es izdarīju viennozīmīgu secinājumu. Krievijas Federācijas valdība ar saviem ierēdņiem, ārpolitiku un iekšpolitiku, tāmēm un valsts pasūtījumiem, un Krievija kā valsts - ar atvērtiem cilvēkiem, kultūru un brīnišķīgu dabu - ir divas dažādas pasaules. Ikdienas dzīvē šīs divas pasaules nesatiekas vispār. Izskatās, ka tām pat nerūp vienai otras eksistence.

Ja kādreiz sagribas "kļūt vecākiem uz mūžu", kā dziedāja Zemfira, dodieties ceļojumā pa Transsibīrijas maģistrāli. Lūdzu, nepārstājiet sapņot. Un nebaidieties no tā brīža, kad jūsu sapņi kļūst par realitāti.

Rītdien mēs nolaidīsimies Rīgā. Es noteikti uzrakstīšu rakstu par šāda ceļojuma plānošanu (daudzi lūdza), aprakstīšu galvenos secinājumus un došu noderīgus padomus. Gribas izelpot. Mēs to izdarījām! Eiforijas sajūta.

Mārtiņš:

Par Vladivostoku uzrakstīja Viktorija, piekrītu katram viņas vārdam, tāpēc atkārtoties nemaz negrasos. Vēlos savilkt kopsavilkumu par visu mūsu ceļojumu.

Pirmkārt, pamanīju komentāros, kā arī personīgi saņēmu vairākus jautājumus par bilžu daudzumu. Jā, pats biju plānojis vairāk, bet to ietekmēja vairāki apstākļi. Manas prioritātes bija šādas:

- Mūsu veselība un drošība;

- Dokumentu, naudas un bankas karšu drošība;

- Tehnikas drošība;

- Pārējie sīkumi.

Proti, tikko sajutu, ka nav īstā vieta, kur pievērst lieku uzmanību ar dārgu kameru, es to nedarīju. Vēl jau smagās somas un pat slavenajā "karbonāžu" autobusā - logi aizlīmēti, netīri, soma uz somas. Pat telefonu no kabatas izcelt nebija īsti iespējams, kur nu vēl kameru, turklāt tas tāpat būtu bijis bezjēdzīgi. Protams, mums ir vēl ļoti daudz sataisīta, bet nepublicēta materiāla, kurš lēnā garā tiks publicēts pēc mūsu atgriešanās, jo Viktorijai jāatšifrē intervijas un jānoslīpē raksti. Es pat nezinu, kura nasta smagāka - bagāžas vai radošā, kad katru dienu jāuzraksta kaut kas interesants.

FOTO: Mārtiņš Otto, Viktorija Puškele/TVNET

Runājot par Krieviju, kāds tad ir tas mūsu kaimiņš?

Kā jau solīju, politiku es atstāju mājās. Šoreiz runājām ar īstiem cilvēkiem īstā ceļojumā un izlaižot visu to, par ko parasti iedomājamies, izdzirdot lielās kaimiņvalsts nosaukumu vai ieraugot tās karogu. 

Es teiktu, ka krievs ir nedaudz sūrs, bet skaists un no sirds patiess. Krievs ir skaļāks par citiem, bet tikai tāpēc, ka netur emocijas sevī. Ja kaut kas nepatiks - viņš to uzreiz pateiks skaļi. Ja viņam kas patiks, arī to neslēps. Vienmēr cienīs tos, kuri ciena viņu, un ieraus vienu graķīti kopā, apskausies un dosies tālāk savā dzīvē, kura ne vienmēr ir tik viegla kā pie mums. Jā, pareizi izlasīji - neesmu manījis, ka letiņi regulāri baros dotos piecu dienu ceļā uz darbu, lai divas, trīs nedēļas smagi pastrādātu kādā rūpnīcā un tad dotos uz nedēļu atpakaļ pie savas ģimenes. Un tad visu to pašu sāktu no jauna, jo tā ir ikdiena.

Cilvēki šeit jau ir tikai pielāgojušies esošajai dabai. Klimats var mainīties ik pēc simts kilometriem, citur vējš, sniegs un mīnusi, dažas stundas tālāk ar vilcienu un jau saulīte un +7. Sākām savu ceļojumu ar +18 Maskavā. Šeit Vladivostokā - mierīgi, silti, bet +4. Ceļā pieredzējām sniegus, vējus, vismaz -12 grādus. Manuprāt, laika apstākļi izcili raksturo cilvēku.

GALERIJA: Viena diena Vladivostokā

Esmu ļoti priecīgs par šo ceļojumu, par iespēju redzēt Krieviju un parunāt ar cilvēkiem "parastajiem". Pirms sākām ceļu, minēju, ka šis varētu būt tas "viens ceļojums - vienreiz dzīvē". Nekļūdījos.

Paldies mūsu redakcijas un mārketinga kolēģiem, kuri gaidīja bildes par spīti mūsu briesmīgajam internetam. Tulkoja, laboja mūsu pārdomas - mums ir vislabākie kolēģi pasaulē! Paldies visiem lasītājiem un atbalstītājiem. Vislielākais paldies manai kolēģei Viktorijai, kura savu bērnības sapni spēja novadīt līdz īstam projektam un realizācijai! Īpašie paldies jāsaka arī Harijam Grundmanim, Andžejam, Ksenijai un "Bufetei Nr 9".

Ceļojums pa Transsibīrijas maģistrāli ir noslēdzies. Iepriekšējos rakstus par ceļojumu atradīsi šeit. 

Uz augšu