18. novembra lāpu gājiens – patriotisma zenīts vai “pūļa psiholoģija”?

Latvijas proklamēšanas 95.gadadienai veltītais lāpu gājiens.

FOTO: Evija Trifanova/LETA

Lieki atgādināt, ka jau pavisam drīz, 18. novembrī, Latvijas valsts svinēs savu simto dzimšanas dienu. Lai pārāk neatkārtotos un negarlaikotu cilvēkus ar visiem sen zināmiem vēstures faktiem un notikumu atstāstiem, šoreiz piedāvāju paskatīties uz šīs dienas galvenā notikuma – lāpu gājiena psiholoģisko pusi.

Kurš gan vairs spēj iedomāties 18. novembra svinības bez vienojošā, patriotismu stiprinošā un maķenīt dionīsiskā lāpu gājiena, kura laikā cilvēku pūļi dodas pie Latvijas diženā diktatora Kārļa Ulmaņa pieminekļa, lai ar uguni un "Līvu" dziesmām parādītu, ka pa īstam jau viņiem Latvija patīk un cauru gadu internetā vemtās ķengas par to, cik viss ir slikti un cik šī valsts ir vainīga pie personīgajām likstām, ir, kā saka, pa jokam, pa jokam domātas.

Arī pats esmu bijis lāpu gājienā un, liekot roku uz sirds, varu apliecināt, ka saviļņojumu es manīju pat granītā cirstajos Ulmaņa pieminekļa vaibstos. Apbrīnojama ir vienotības sajūta, kad tūkstošiem ļaužu vienā balsī dzied patriotiskas dziesmas, vēzē lāpas un tad dodas gājienā, kas atgādina platu uguns upi, kurai ceļā nestāsies neviens Vecrīgā ieklīdis tūrists. Tomēr vai šīs emocijas patiesi ir patriotisma augstākā izpausme? Vai šīs emocijas ir izraisījis tieši tas, ka mēs dzīvojam Latvijā, ka mēs mīlam šo valsti un ka esam gatavi atdot dzīvību par to?

Vai tomēr šo emociju pamatā ir tā saucamā pūļa psiholoģija un, emocijām noplokot un lāpām nodziestot, cilvēks vairs nemaz nejūtas tik vienots un patriotisku jūtu piepildīts – gluži kā Jona kādā Albēra Kamī stāstā viņš varbūt attopas šausminošā “Solitaire et Solidaire” (vientuļš vai vienots) priekšā.

Vispirms būtu vērtīgi teikt, ka šādu pārdomu iemesls nav dusmas pret Latviju, latviešiem, lāpu gājienu vai kultūru, bet gan tīri zinātniska interese par pūļa psiholoģiju un loģiska neizpratne par to, kur gan pazūd visi šie patriotiskie, saviļņotie cilvēki, kuru tūkstoši iznāk Rīgas ielās 18. novembrī. Es patiešām nesaprotu, kāpēc ikdienā lasu un dzirdu neskaitāmas gaudas par to, cik viss Latvijā ir slikti, kāds nelietis bija Ulmanis, cik nodzēries ir Ainars Virga, kādi liekuļi ir tie paši politiķi, kas rīko lāpu gājienu, kā šajā valstī nav jēgas nedz strādāt, nedz mācīties, nedz dzīvot. Tajā pašā laikā, pienākot 18. novembra vakaram, tak jau šie paši cilvēki Ulmaņa pieminekļa pakājē šūpojas "Līvu" dziesmas “Dzimtā valoda” ritmos, dodas gājienā, un izskatās, ka pat spāņu inkvizīcijas nagos viņi labāk mocītos nekā nodotu savu valsti.

Patriotisms, nacionālisms vai tomēr kas cits?

Tātad jāsāk būtu ar paša patriotisma definīciju. Patriotisms, kā īsi teikts interneta skaidrojošajā vārdnīcā Tēzaurs, ir “savas dzimtenes, tautas mīlestība, uzticība savai dzimtenei, tautai, gatavība pašaizliedzīgi darboties to labā.”

Ņemot vērā, kas tiek svinēts 18. novembrī, visus lāpu gājiena dalībniekus pašsaprotami uzskatīšu par patriotiem, kas pie Ulmaņa pieminekļa ieradušies, lai publiski parādītu to, ka visu cauru gadu ir no tīras sirds bijuši gatavi pašaizliedzīgi kalpot savai dzimtenei un tautai, mīlējuši to un bijuši tai uzticīgi, nepametot un nenonievājot to. Šie cilvēki pārzina Latvijas mākslu, kultūru un literatūru, ir bez kļūdām uzrakstījuši ikgadējo pasaules diktātu latviešu valodā un spēj kritiski spriest un diskutēt par teju jebkuru Latvijas vēstures aspektu. Lai arī pēdējos priekšnoteikumus es izdomāju pats, tomēr uzskatu, ka tie ir svarīgi priekšnoteikumi, lai cilvēks ar tīru sirdsapziņu varētu nodoties dionīsiskajām izpriecām un emocijām, kas valda lāpu gājienā un īsi pirms tā.

Skaidra lieta, ka vairums no pasākuma dalībniekiem kritiku neiztur un par patriotiem teorētiski dēvēt viņus nevar.

Arī es neizturu kritiku, tomēr lāpu gājienā dodos ik gadu. Lūk, tieši tāpēc rodas aizdomas, ka šā saviļņojuma, emociju uzjundījuma un katarses pamatā slēpjas kaut kas vairāk par patriotismu, nacionālismu vai dzimtenes mīlestību.

Pūļa psiholoģija

Gustava le Bonas grāmatā “Pūļa psiholoģija” (2002) rakstīts tā: “Vienas un tās pašas rases indivīdu iedzimtās kopējās īpašības ir šīs rases dvēsele. Bet, ja zināms šo indivīdu skaits kļūst par aktīvu pūli, tad novērojumi rāda, ka šādas vienas rases indivīdu kopības rezultāts ir jaunas psiholoģiskas īpašības, pretējas rases rakstura īpašībām un ļoti bieži pavisam citādas. Organizētam pūlim tautu dzīvē vienmēr bijusi liela nozīme, bet nekad vēl šī nozīme un pūļa loma nav bijusi tik liela kā tagadējā laikā. Mūsu laikmeta galvenā raksturīgā pazīme ir tieši tā, ka indivīda apzinīgās darbības vietā stājusies pūļa neapzinīgā darbība. Pūlis intelektuālā ziņā atrodas uz ļoti zemas attīstības pakāpes, neizslēdzot pat sevišķi izmeklētu ļaužu saietus, un tomēr es saku, ka būtu bīstami aizskart šādu saietu organizāciju.”

Šķiet, viens no bēdīgi slavenākajiem "pūļa psiholoģijas" piemēriem Latvijā bija 13. janvāra grautiņi, kuru laikā vienotas idejas spēcināts cilvēku pūlis pamanījās visai bezjēdzīgi papostīt Vecrīgu. Protams, salīdzināt šo akciju ar miermīlīgo lāpu gājienu nav prāta darbs, tomēr psiholoģijas ziņā paralēles vilkt ir iespējams. 13. janvāra grautiņos viens otrs no indivīdiem pat īsti nesaprata, par ko tik dūšīgi cīnās. "Visi bļauj, bļaušu es arī. Sviež ar akmeni, sviedīšu es arī. Izplēsa veikalam logu? Skaidrs, ka jāskrien sazagties šņabji." Un, lūk, 18. novembris:

- Ko svinam?

- Latvijas dzimšanas dienu.

- Kad tika pasludināta Latvijas valsts?

- Ēeem... ā, nu, 1918. gada 18. novembrī taču.

- Kādas bija nianses? Kas norisinājās pēc tam? Sekas?

- Nav laika! “Dzimtāaa vāalodāaa!”

Protams, nav jau runa tagad par dažu visai garlaicīgu un ikdienā nevajadzīgu faktu zināšanu vai nezināšanu. Runa ir par to, ka cilvēks, kurš nejauši nokļuvis līdzīgi domājošu cilvēku vidū, kas, piemēram, dejo, ļoti iespējams, arī pats agri vai vēlu sāks dejot. Vai cilvēks, kurš nokļuvis milzīga pūļa vidū, kas dzied nostalģisku, melodisku un pūļa nacionalitātei nozīmīgu dziesmu, arī pats sajutīs visai grūti slāpējamu vēlmi dziedāt līdzi, ar noteikumu, ja šo cilvēku kaut kas vienos gan ar pārējiem, gan dziesmu. Lūk, un tālākais jau ir inerces jautājums. Tu dziedi un apzinies: “Sasodīts, es esmu latvietis! Unikālas un netaisni šaustītas tautas pārstāvis! Pavei, visapkārt mani brāļi un māsas! Tā ir mana ģimene! Liela ģimene! Viss taču ir labi un vareni! Šurp lāpu, tirgotāj! Aiziet, brālīši, šķiļam klāt un dodamies uz priekšu! Urā!”

Piekritīsiet, ka, emocijām noplokot, sāk mocīt domas:

“Tā, tā, tas gan bija vareni, taisni vai sirds no sajūsmas izlēca pa muti ārā. Tomēr vai tik es nedziedāju par skaļu? Apraudājos jau arī, heh, kā mazais. Tramvajā vēl tā nejauki uzbrēcu tām krievu pensionārēm, lai kravā pekeles. Eh, tas jau gan nesmuki bija, bet varens pasākums. Jā, nu jā, esmu latvietis, kaut gan vairs īsti neprasās izkliegt to pa visu ielu. Nav jau brālīšu; nav pulka. Ko tad es te viens māžošos.” Utt.

Līdzīgas sajūtas var piedzīvot arī, piemēram, hokeja vai futbola mačā, kad, atrodoties cilvēku pulkā, kas jūt līdzi tai pašai komanda, kurai tu, tevi pārņem spēcīga vienotības sajūta, īsta mīlestība gan pret labajiem cilvēkiem tev apkārt, gan komandu, kas tiecas uz tev un taviem tuvajiem svarīga mērķa realizēšanu. Pat ja tu mūžā neesi interesējies par sportu, šajā mirklī kļūsti par kvēlāko sporta fanu, par skaļāko līdzjutēju un esi gatavs uz dūru cīņu izaicināt katru, kurš atbalsta pretējo komandu.

Īsumā, 18. novembra spējo patriotisma vilni, kas savu kulmināciju sasniedz lāpu gājienā, es skaidroju drīzāk ar “pūļa psiholoģijas” terminu, tāpēc esmu visai veiksmīgi atbildējis uz savu augstākminēto izbrīnu. Tiesa, tas man netraucēs arī šogad doties ielās, iegādāties brangāko lāpu un izbaudīt spējo emociju uzplūdu tautiešu vidū. Sajust, kā tevī mostas nacionāl... tfu, tas ir, dzīvnie... sasodīts, es domāju latvietis, tomēr ir sasodīti patīkama sajūta.

Uz augšu