Viņi lieto tehnoloģijas, lai gan vēl nav sasnieguši divu gadu vecumu. Digitālie mazuļi ir fenomens, ar ko līdz šim neviens vēl nav saskāries. Vecākiem nav padoma, kā rīkoties, jo pieredzi viņi nevar aizgūt no iepriekšējām paaudzēm, bet zinātniski ieteikumi vēl nav izstrādāti. Viens ir skaidrs: tie, kas no agras mazotnes sāk izmantot tehnoloģijas, būtisi atšķirsies no mums. Par to kā digitālizācijas laikmets maina cilvēci, stāsta Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes profesore Zanda Rubene.

Paaudžu teorija, ko mūsdienās plaši izmanto, lai pētītu dažāda vecuma posmu cilvēku vērtības, vēlmes, uztveri, motivāciju, finanšu uzvedību un tā tālāk, 20.gadsimta 90. gados radīja divi vēsturnieki - Viljams Strauss un Neils Hovs. Tomēr tā ir tikai populārzinātniska teorija, ko nevajadzētu uzlūkot nekritiski, iesāk Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes profesore Zanda Rubene. “Klusā”,“Baby boomers”, “X”, “Y” jeb milenāļi, “Z” ir tikai sociālas konstrukcijas, kas nosauktas par paaudzēm.

Laikmeta spēle

Ja 20.gadsimta sākumā – starpkaru periodā cilvēku vidējais mūža garums bija 50 -60 gadi, mūsdienu eiropieša vidējais dzīves ilgums sasniedz 80 , bet, piemēram, Itālijā – 90 gadu vecumu. Līdz ar to sadzīvot un saprasties nākas dažādu paaudžu cilvēkiem ar atšķirīgiem ideāliem, komunikācijas ieradumiem, interesēm, attieksmi pret notikumiem. Strauss un Hovs uzskatīja, ka paaudžu sociāli kulturālā uzvedība veidojas vēsturiskā ciklā ietvaros, kura sākumā un beigās ir krīze.

Nākamo lielo krīzi pēc Otrā pasaules kara iezīmēja 2001. gada 11. septembris, kas noteica izmaiņas sociālajā uzvedībā .

Ja pirms tam pasaule baidījās no kodolkara, pēc 9/11 kļuva skaidrs, ka mūs apdraud ne tikai karš klasiskā izpratnē.

Vecāki sāka mazāk uzticēties ārpasaulei un vairāk rūpējās par bērniem nekā paaudze, kas bērnus audzināja Aukstā kara apstākļos.Tas atspoguļojas arī likumdošanā: līdz septiņu gadu vecumam bērnu nedrīkst atstāt vienu, bērnu pieskatīt drīkst persona, vecāka par 13 gadiem.

Turklāt “Z” paaudze jeb tā sauktie houmlenderi (homeland generation) paši labprātāk uzturas medijcentrētā telpā, nevis iet ārā. Pētījumos parādās tēze, ka šāda uzvedība tradicionāli nav raksturīga bērniem - it īpaši zēnu uzvedības kultūra vairāk vērsta uz ārtelpu.

Gadsimtiem ilgi puikas pēc brokastīm skrēja pagalmā, kāpa kokos, gāja ābolos, makšķerēja, būvēja štābiņus.

Savukārt meiteņu uzvedība vienmēr bijusi saistīta ar iekštelpām – to pat dēvē par bedroom culture. Meitenes rotaļājas ar lellēm un to, ko var atrast mammas skapī, savu pasauli būvējot zem galda.

Tātad 9/11 izraisītās krīzes rezultātā bērnības kultūra ir mainījusies – kopš tā laika priekšstatus par bērna uzvedību mēs konstruējam atšķirīgi. Līdz ar to transformējas arī priekšstati par pārējām paaudzēm.

20. gadsimta 70., 80. gadu grāmatās par attīstības psiholoģiju minēts, ka jaunība ir līdz 25 gadiem.

Šobrīd medicīnas sasniegumi, tehnoloģijas globalizācija ļauj saglabāt jaunību ilgāk. Ja 80.gadu sākumā cilvēks sevi 28 gadu vecumā par jaunu vairs neuzskatīja, tad tagad šajā vecumā dodas uz klubiem. Tātad klasiskie pieauguša cilvēka dzīves standarti ir pārcelti - ja kādreiz precējās un bērni dzima ap 20 gadu vecumu, tad tagad pirmais bērns nāk pasaulē ap 30 gadu vecumu. 1985. gadā nebija pieņemts dzīvot kopā, ja cilvēki nebija precējušies. Šobrīd tas ir pieņemami, bet sabiedrībā diskutē par kopdzīves likumu, kas attiecas arī uz viendzimuma pāriem. Laikmeta spēles noteikumus veidojam mēs paši, jo sociālais konstrukts veidojas no tā, ko ieraugām, izlasām, pieņemam, ka daži rīkojas tā un turpinām šādi izturēties.

Tas, ko vēl neviens nav redzējis

Teiciens par samaitāto mūsdienu jaunatni ir ļoti sens. Tendence ir tāda, ka katra paaudze grib, lai nākamā turpina viņu uzvedības modeli.

Jāņem vērā, ka šobrīd vienlaikus dzīvo sešas paaudzes, ko noslēdz digitālie mazuļi jeb alfa paaudze.

Viena no tēmām, kas tiek pētīta visā Eiropā, ir saistīta ar maziem bērniem un digitālajām tehnoloģijām. Tas ir jauns fenomens, ko neviens vēl nav redzējis. No 2008. līdz 2013. gadam tika uzskatīts, ka interneta lietotājs ir vismaz sešus gadus vecs cilvēks, kurš prot lasīt un runāt. Tomēr tas bija laiks, kad telefonam vēl bija podziņas. Pēc tam parādījās skārienjūtīgais telefons ar interneta pieslēgumu, kas izraisīja sniega bumbas efektu. Izrādījās, ka mums kabatā ir ierīce, kurā ir piekļuve visai digitālajai pasaulei.

Ja pirms tam, lai lietotu telefonu, bija jāzina burti un cipari, tad tagad bērnam nav vajadzīgas ne runas, ne rakstības prasmes, jo viedtālruņa ekrānā ir bildītes.

Aplikāciju pieejamība izraisa to, ka tehnoloģijas bērni sāk izmantot agrākā vecumā.

Eiropas komisijas pētījumā par bērnu līdz divu gadu vecumam pieredzi ar tehnoloģijām, kas tika realizēts 21 Eiropas Savienības dalībvalstī, secināts, ka mazuļi tehnoloģijas sāk izmantot jau agrīnā vecumā. Tiek uzskatīts, ka 40 līdz 50 procentu bērnu līdz divu gadu vecumam reizi dienā piekļūst tehnoloģijām un izmanto internetu, bet vecākiem nav padoma, kā rīkoties, jo uzvedības paraugu viņi nevar aizgūt no iepriekšējām paaudzēm, bet zinātniski ieteikumi vēl nav izstrādāti.

Iesvaidīts tehnoloģijās

Pētot, ko pirmsskolas vecuma bērni dara ierīcēs un kā uz to reaģē vecāki, Eiropas kartē iezīmējās atšķirīgas tendences. Dienvideiropā - Francijā, Spānijā, Itālijā un daļēji arī Vācijā attieksme pret bērnu piekļuvi tehnoloģijām bija negatīva - vecāki uzskatīja, ka tā ir bērnam nevajadzīga un kaitīga nodarbe. Francijas skolās pat grasās aizliegt lietot mobilos telefonus. Turpretim Skandināvijā attieksme pret šo tēmu ir pozitīva.

Eiropas ziemeļos uzskata, ka bērnam tehnoloģijas jāmācās izmantot no mazām dienām nevis jāiedod brīdī, kad viņš ir it kā pietiekami vecs, lai rīkotos saprātīgi.

Tomēr mazuļa iesvaidīšana tehnoloģijās notiek ar vecāku līdzdalību. Skandināvijas valstīs ir pieejama literatūra un mājas lapas, kurās skaidrots, kāda aplikācija noteikta vecumā piemērota bērna attīstībai. Savukārt Austrumeiropas valstis – Rumānija, Bulgārija, Lietuva, Latvija ir tā sauktajā bālajā zonā. Tas nozīmē, ka bērniem ir plaša piekļuve internetam ar aizliegšanas elementiem. Šis fenomens raksturīgs postpadomju valstīm, kurās tiek uzskatīts, ka ar audzināšanu nodarbojas bērnudārzā un skolā, bet vecāku uzdevums aprobežojas ar sadzīviskām rūpēm – apģērbt, pagarot, nolikt gulēt. Turklāt arī digitālo mācību līdzekļu ražotāji aplikācijas pirmsskolas vecuma bērniem neuzskata par prioritāti. Pētniekiem tas ļauj izdarīt secinājumu, ka mēs atrodamies digitalizācijas aizmugurē, un jautājums nav par piekļuvi tehnoloģijām, kas mums ir labā līmenī, bet, ko mēs ar tām darām bērna sociālās rīcībspējas uzlabošanai.

Kopumā tika novērots, ka vecāki tehnoloģijas izmanot aukles vietā, lai bērns netraucējot pieaugušajiem klusām vērtos viedierīces ekrānā. Respektīvi, tehnoloģijas tiek izmantotas pasīvi, nevis mērķtiecīgi izglītojošos vai audzinošos nolūkos.

2017. gadā pašmāju pētījumā “Skolēnu digitālais IQ” secināts, ka tehnoloģiju izmantošana ir iekapsulējusies brīvā laika un izklaides sfērā.

Mazkustīgs dzīvesveids, komunikācija ar ierīci un pāraprūpe rada sociālās rīcībspējas riskus 12 līdz 17 gadus vecu pusaudžu vidū. 2012. gadā Lielbritānijā veiktajā pētījumā atklājās, ka 12 gadus vecs bērns bez navigācijas palīdzības ceļu atrast nevar. Viņš internetā prot pasūtīt automašīnu, bet bez viedierīces kļūst bezpalīdzīgs. Iepriekš bērnu pieredze balstījās bezsaistes realitātē, kas bija vienīgā līdz internetam, un tajā viņi iemācījās risināt problēmas bezresursu situācijās un tikt galā ar izaicinājumiem. 

Piemēram, salabot mehānismu ar to, kas pie rokas – kaut vai ar zeķubiksēm, ar zobu pulveri nospodrināt baltas kedas, vai nomazgāties, ja pieejama tikai trīs litru burka ar ūdeni.

Mūsdienu bērni atrodas labklājīgākā situācijā, viņu problēmas risina vecāki, bet tehnoloģijas piedāvā citus komunikācijas noteikumus. Ir viedoklis, ka cilvēki, kuri neprot sašņorēt kurpes, ražos apavus bez auklām, tomēr pagaidām mēs dzīvojam realitātē, kurā tas jādara.

Apstādināt skrējienu

Doma par “nulto stundu” ir būtiski ietekmējusi sabiedrības attīstības procesus un vērtības. Paaudzei, kas dzīvo realitātē pēc 9/11 ir tendence neizvirzīt tālus mērķus – viņi dzīvi plāno īsākos laika nogriežņos, un tas ir saistīts ar pasaules mainību, ko vēl vairāk paātrina digitalizācija. Piemēram, mēs nezinām kādas profesijas būs pēc 20 gadiem. Savukārt vecākajai paaudzei šķiet, ka jaunieši nedomā par sekām un ir vieglprātīgi, bet viņi ir piedzimuši pārmaiņu pasaulē un nesatraucas par katru izmaiņu, ar ko sastopas.

Jāmaina darbs? Nu un tad? Es esmu viens, bet darba vietu tūkstošiem.

Pētījumi rāda, ka gados jauni cilvēki vēlas baudīt dzīvi, nevis izvirzīt tālus mērķus, kas apgrūtina dzīvi tagadnē. Piemēram, ja ir nauda, viņi apceļo pasauli, nevis ņem hipotekāro kredītu uz 30 gadiem mājas iegādei.

Mūsdienās cilvēki pasauli vairāk tver vizuāli nekā tekstuāli.

Tomēr informācijas ātrums pārsniedz cilvēka fizioloģiskās spējas adaptēties, tāpēc nākotnes uzdevums būs nevis apgūt vairāk informācijas, bet gan izvairīties no tās un iemācīties atšķirt vajadzīgo no bezjēdzīgiem informācijas plūdiem.