13. novembrī Eiropas parlamenta plenārsesijas ietvaros Vācijas kanclere Angela Merkele (iespējams, ka pēdējo reizi) uzstājās ar runu par Eiropas Savienības nākotni. Tā bija politiķes pirmā runa Eiropas Savienībai pēc sava paziņojuma par nekandidēšanu uz viņas partijas – Vācijas Kristīgo demokrātu savienības - vadītāja posteni decembrī gaidāmajās partijas vēlēšanās. Runā netieši tika ieskicēts kancleres politiskais mantojums Eiropai. Portāls TVNET no Strasbūras piedāvā ieskatu Merkeles runas galvenajos punktos un to politiskajā nozīmē.

Solidaritāte pāri visam

Runu kanclere iesāka ar diezgan spēcīgu vēstījumu – Eiropas lielākais spēks ir tās vienotība un gatavība savstarpēji palīdzēt, neskatoties uz valdošajām atšķirībām.

Eiropas Savienība var būt starptautiski nozīmīgs spēlētājs tikai tad, ja tiek izprastas katras dalībvalsts intereses un valda iecietība.

«Bez citu atbalsta nevaram gūt panākumus, un solidaritāte ir ES DNS neatņemama sastāvdaļa,» uzsvēra Kanclere. Solidaritātes nozīmi Merkele ieskicēja ar vairākiem piemēriem. «Visiem eiropiešiem ir ieguvums no stabilas eirozonas, no palīdzības valstīm, kuras cīnās ar bēgļu plūsmām, un no kopīgas dabas katastrofu risināšanas,» teica Merkele.

Tomēr tajā pašā laikā solidaritāte nenozīmē visatļautību un tā ir jākombinē ar atbildību. «Eiropa ir tiesiskuma kopiena, un visiem ir jāievēro vienādas tiesības un noteikumi. Ja kāda no valstīm nepilda savas saistības, tad tas ietekmē mūs visus,» minēja Vācijas vadītāja. Papildus tam solidaritāte, kancleres prāt, ir saistīta ar egoisma pārvarēšanu. Tikai paskatoties augstāk par individuālajām interesēm, spējam būt patiesi vienoti. «Pirmais Pasaules karš ir labs pierādījums, kas notiek brīdī, kad valstis viena otru neciena. Tolerance ir nākotne, un valstīm tās labā ir jāpapūlas,» pauž kanclere.

FOTO: Reuters/ScanPix

Aktīvāka ES ārpolitika

Runu Merkele iesāka ar zīmīgiem ievadvārdiem. «Pasaule ir mainījusies, un tas nebūt ne labākajā veidā ir ietekmējis Eiropas dvēseli. Parādu krīze, starptautiskais terorisms, bruņoti konflikti, migrācija, bēgļi, digitālais progress, klimata pārmaiņas, ilgtermiņa sabiedroto ciešo saikņu ar ES apšaubīšana un Lielbritānijas vēlēšanās izstāties no ES ir būtiski izaicinājumi,» minēja Merkele.

«Pagājuši laiki, kad starptautiskajā drošībā varējām paļauties tikai uz citiem. Mums ir jābūt daudz pārliecinošākiem, ja gribam, lai apkārtējie mūs sāktu uztvert kā kopienu.

Eiropai ir jābūt rīcībspējīgākai ārpolitikas plāksnē. Mums ir jāatsakās no vienbalsīguma ārpolitisku lēmumu pieņemšanā, kur vien tas ir iespējams. Es arī ierosinu izveidot Eiropas Drošības padomi, kurā ES dalībvalstis uzņemtos prezidentūru, pamatojoties uz rotācijas principu,» minēja kanclere.

Runas turpinājumā viņa pirmo reizi publiski izteica piedāvājumu izveidot kopīgu Eiropas armiju, kura papildinātu NATO un parādītu pasaulei, ka Eiropas valstis nekad savā starpā nekaros. «Mēs neapšaubām jau esošas vienošanās, un mums būtu daudz vieglāk sadarboties, ja mums būtu mazāk militāru sistēmu, kuras vajadzētu savietot. Tāpat Eiropai ir nepieciešama arī kopīga ieroču izstrāde un kopīga bruņojuma eksporta politika,» teica Merkele.

ES kā ekonomiska lielvara

Būtisku runas daļu Merkele veltīja arī nepieciešamībai ES turpināt būt veiksmīgai ekonomiski. «Ja Eiropa nebūs varena ekonomiski, mēs nevarēsim neko ietekmēt politiski,» noteica kanclere. Īpaši tika pieminēta nepieciešamība spēcināt eirozonu un padarīt to izturīgāku pret satricinājumiem. «Ir nepieciešams eirozonas budžets, atbildīga kontrole, banku savienība, depozītu garantiju sistēma un citi pasākumi riska mazināšanai,» teica Merkele. Liela uzmanība tika pievērsta arī Eiropas Komisijas investīciju plānam Eiropai. Kanclere izteica gandarījumu, ka tas investīcijām ir piesaistījis jau 340 miljardus eiro.

Tāpat, Merkeles prāt, svarīga ir arī digitālā nodokļu politika un interneta gigantu aplikšana ar nodokļiem. Saistībā ar inovācijām politiķe minēja, ka ES vairs nav pasaules inovāciju centrs. Tagad tas atrodas ASV un Āzijā. Blokam ir jāsaprot, ka izpēte un inovācijas ir mūsu labklājības atslēga un būtu jāpieliek lielākas pūles, lai varētu ražot vairāk preču pašu mājās.

Atbilde uz migrācijas izaicinājumiem

Merkele pauda uzskatu, ka migrācijas jautājumā Eiropa nav tik saliedēta, kā viņai gribētos. Būtu jāveido visam blokam kopīgi spēles noteikumi dažādu humanitāru situāciju risināšanā un patvēruma palīdzības sniegšanā.

Tāpat ES būtu nepieciešama kopīga  robežsardze.

Vienlaikus ir arī vairāk jādomā kā palīdzēt Āfrikas valstīm, jo tās ir izcelsmes vietas ievērojamām migrantu plūsmām. Vienlaikus kanclere gan piemetināja, ka ne visas pasaules problēmas ES var risināt un ne viss arī ir ES problēma. Tai būtu jārīkojas tikai tur, kur tas ir patiesi nepieciešams.

FOTO: AFP/SCANPIX

Kā saprast Merkeles vēstījumus?

Ņemot vērā, ka šī bija kancleres pirmā runa pēc viņas zīmīgā iekšpolitiskā lēmuma, zināmā mērā var redzēt viņas pieaugušo gatavību paust daudz drosmīgākus vēstījumus. Kāpēc tā?

Politiķim pasakot par savu aiziešanu no varas posteņa, vairs nav tik ļoti jādomā par elektorāta viedokli un atbalstu partijas, kā arī citu politisko spēku aprindās.

Lai gan daudzi no Merkeles ierosinājumiem ir ceļojuši ES institūciju kuluāros jau ilgi, nu beidzot kanclere ir saņēmusi drosmi tos pateikt skaļāk. Spilgtākais piemērs ir saistīts ar vienotas Eiropas armijas izveidi. Lai gan Berlīne izprot nepieciešamību blokam spēlēt lielāku militāru lomu pasaulē, daudziem neatkarīgi ES bruņotie spēki asociējas vai nu ar vēlēšanos mazināt amerikāņu militāro klātbūtni Eiropā, vai ar Vācijas spēku Hitlera laikā. Dažiem tas asociējas ar abiem. Tāpēc par spīti atsevišķu ES politiķu (piemēram, Junkera un Makrona) saucieniem, Vācija ir bijusi relatīvi klusa un nav proaktīvi aicinājusi ko tādu darīt.

Faktu, ka kuluāros jau sen ir notikušas diskusijas par ES militāro spēku ciešāku integrāciju arī pēc ES Aizsardzības pakta parakstīšanas pagājušogad, intervijā portālam TVNET Strasbūrā apstiprināja arī Eiropas Komisijas priekšsēdētāja vietnieks Valdis Dombrovskis.

«Merkeles kundzes paustie uzstādījumi zināmā mērā saskan ar tiem, ar kuriem jau iepriekš ir nākusi klajā Eiropas Komisija,

– gan par ekonomiskās monetārās savienības tālāko attīstību, gan par kopējās drošības un aizsardzības politikas tālāko stiprināšanu, gan par migrācijas jomas politikas stiprināšanu. Kas attiecas uz kopējo ES armiju, diskusijas par to organizācijas ietvaros notiek. ES ietvaros būtu jāmeklē iespējas, kā efektīvāk izmantot to potenciālu, kas Eiropas Savienībai ir, un novērst dublēšanos 28 dalībvalstu starpā. Pie šā jautājuma norisinās darbs,» pauda Dombrovskis.

Līdzīgi arī vēstījums par solidaritātes ievērošanu, ļoti iespējams, tika tēmēts uz galēji labējiem spēkiem un valstīm, kuras aktīvāk cenšas proponēt nepieciešamību ņemt suverenitātes grožus savās rokās un nedarboties visa bloka interesēs. Tāpat teikums «ja kāda no valstīm nepilda savas saistības, tad tas ietekmē mūs visus» mudina uz domām, ka adresāts varētu būt arī valstis, kuras vēlas no ES saņemt palīdzību, bet nevēlas ievērot organizācijas noteikumus šīs palīdzības piešķiršanai (piemēram, Itālija un Grieķija). Adresāts varētu būt arī Polija un Ungārija, kuras ir kategoriski iestājušās pret papildu migrantu uzņemšanu savās teritorijās un neievēro citus ES likuma varas nosacījumus. Lai gan nepatika pret šādu rīcību Merkeles aprindās ir valdījusi jau sen, nu viņa to var paust daudz drošāk. Ļoti iespējams, ka šādu vai līdzīgu situāciju var novērot arī jautājumos par spēcīgāku ārpolitikas koordinēšanu, lielāku sadarbību migrācijas jautājumos un eirozonas reformu veikšanu.

Tomēr ko no kancleres runas var secināt par viņas atstāto mantojumu nākamajam ES «de facto» līderim?

FOTO: PHILIPPE WOJAZER / REUTERS

Pirmkārt, to, ka viņas pēctecim būs jācīnās pret dalībvalstu centieniem mazināt bloka institūciju pārraudzību un organizācijas izdzīvošanai ir vitāli svarīga savstarpēja sadarbība. Par to liek domāt Merkeles nepārtrauktais uzsvars uz solidaritāti kā neatņemamu daļu no Eiropas Savienības DNS un tā sasaistīšanu ar egoisma pārvarēšanu. Ar egoismu šajā gadījumā tiek saprasta nāciju valsts stiprināšana uz ES rēķina. Tāpat būs jācīnās pret dažu valstu centieniem nespēlēt pēc vienotajiem organizācijas noteikumiem. Otrkārt, viņas pēctecim būs jāpārrauga milzīgas reformas, kuras ir nepieciešamas visas organizācijas ilgtermiņa attīstībai. Šīm reformām ir jāskar gan bloka ekonomiskā dimensija, gan ārējo robežu aizsardzība, gan arī ārpolitikas veidošana. Treškārt, uzsvars uz ES armijas izveidi liek domāt, ka viņas pēctecim būs jāievada bloka kļūšana par starptautiski nozīmīgu spēlētāju, kurš nepieciešamības gadījumā varētu būtiski ietekmēt starptautiskās politikas norises un nebūtu vienmēr atkarīgs no ASV darbībām. Būtiski laikā, kad starp ES un ASV ir jūtama zināma rīvēšanās (pat ja ES un ASV attiecību kodolā lielas izmaiņas nav novērojamas). Ceturtkārt, uzsvars runas sākumā uz visiem izaicinājumiem ar kuriem organizācija saskaras pašlaik (piemēram, Brexit), turpināsies arī nākotnē, un viņas pēctecim būs tie jārisina.

Šādā kontekstā atliek tikai jautājums – vai kāds būtu pietiekami politiski apķērīgs un apveltīts ar Merkeles smalko diplomātisko talantu, lai šo mantojumu atrisinātu un pārvērstu visas organizācijas problēmas veiksmīgās uzvarās? Laiks rādīs, taču Merkeles lēnā aiziešana pensijā turpinās un pasaule uzmanīgi vēro – kurš gan būs tik drosmīgs, lai izvilktu kancleres atstāto ekskaliburu no akmens?