Turpinot rakstu sēriju par Latvijā dzīvojošām mazākumtautībām, portāls TVNET devās uz muzeju “Ebreji Latvijā”, lai iztaujātu muzeja vadītāju Iļju Ļenski par ebreju ienākšanu Latvijā, ebreju kopienas dzīvi mūsdienās, tās lielākajiem izaicinājumiem, muzeja nākotnes plāniem un pārdomām Latvijas simtgadē.

Muzejs “Ebreji Latvijā” atrodas Skolas ielā 6, Rīgā, vēsturiskajā Ebreju kluba un teātra ēkā, kas celta pirms vairāk nekā 100 gadiem, 1913.gadā. Nacistu okupācijas laikā šajā ēkā atradās vācu virsnieku klubs, bet padomju laikā ēkā mitinājās Politiskās izglītības nams. 1990.gadā ēka tika atdota atpakaļ ebreju kopienai, lai gan pilnībā atgūta tā tika vien 2016. gadā.

Ebreju īpašumu restitūcija joprojām ir sasāpējis jautājums, un, kā norāda Ļenskis, pēdējos pāris gados diskusijās starp kopienu un valsti progresa nav. 2016.gadā Saeima lēma par piecu nekustamo īpašumu nodošanu Latvijas Ebreju draudžu un kopienu padomei - pa trim īpašumiem Rīgā un pa vienam Kandavā un Jūrmalā -, taču tā ir tikai neliela daļa no ēkām, kas savulaik piederējušas ebreju organizācijām.

“Šajā jautājumā, tāpat kā daudzos citos, vērojams politiskās gribas trūkums,” bilst Ļenskis.

Vaicāts, kā ebreji ienāca Latvijā, Ļenskis norāda, ka pirmie ebreji šeit ieradās 16.gadsimta otrajā pusē, taču lielākā skaitā ienāca 17.gadsimtā. Ebreju pārcelšanos uz Latvijas teritoriju aktīvi atbalstīja Kurzemes un Latgales muižnieki, kuriem bija nepieciešami cilvēki, kas labi pārvaldītu finanšu lietas.

Pretēji uzskatam, ka ebreji ir pilsētnieku tauta, vairums ebreju 17. un 18. gadsimtā dzīvoja laukos. Tā kā visā Eiropā ebrejiem aizliegts nodarboties ar lauksaimniecību, iztiku viņi tolaik nopelnīja gan ar muižkungu īpašumu pārvaldīšanu, gan tirdzniecību. Ebreju sīktirgotāji bija ārkārtīgi svarīgā saikne starp lauku iedzīvotājiem un pilsētniekiem, nodrošinot preču apriti.

Viens no izplatītākajiem pret ebrejiem vērstajiem apvainojumiem, kas tika tiražēts 19. un 20. gadsimtā, bija sīktirdzniecības salīdzināšana ar parazītismu, jo, “pildot sīktirgotāju funkcijas, ebreji neko neražoja”.

Tāpat toreiz daļā sabiedrības pastāvēja antimodernisks uzskats, ka “kārtīgs cilvēks ir tikai tāds, kas kaut ko ražo ar rokām”, taču ebreju kā sagādnieku pienesumu Latvijas kultūrā redzam vēl šodien, piemēram, Rundāles pils dekoratīvos materiālus hercogam Bīronam palīdzējis sagādāt neviens cits kā ebrejs Levi Lipmans.

18. un 19. gadsimtā latviešu un ebreju starpā valdīja ciešs ekonomisks kontakts, taču tajā pašā laikā starp abām tautībām pastāvēja “stikla siena”, skaidro Ļenskis, piebilstot, ka šāda siena gan toreiz bija starp visām grupām.

“Šo situāciju, izmantojot izcilās teātra un kino zinātnieces Valentīnas Freimanes metaforu, var salīdzināt ar dzīvošanu katram savā atvilktnītē,” bilst Ļenskis.

19.gadsimta izskaņā Latvijā mita vairāk nekā 140 000 ebreju, taču holokausta un citu vēstures notikumu dēļ 20.gadsimtā šis skaitlis strauji saruka. Šodien ebreju skaits Latvijā mērāms no 8000 līdz 10 000.

Vaicāts, vai ebreju kopiena Latvijā izjūt stereotipus, Ļenskis norāda, ka stereotipi sabiedrībā joprojām pastāv, taču tie neietekmē kopienas dzīvi. “Mēs noteikti neuzskatām antisemītismu par lielāko izaicinājumu Latvijas ebreju kopienas pastāvēšanā,” saka Ļenskis, norādot, ka antisemītisms ir liela problēma tādās valstīs kā Francija, Beļģija vai Vācija, kur pret ebrejiem tiek vērsti uzbrukumi un vardarbība.

Foto: muzeja "Ebreji Latvijā" ekspozīcija

Gan latviešu, gan ebreju kopienas saskaras ar līdzīgiem izaicinājumiem - emigrācija, cilvēku pasivitāte attiecībā uz sabiedrisko aktivitāti, prasmes trūkums runāt un formulēt savas prasības un par tām diskutēt.

“Attiecībā uz šīm problēmām iestrādes ir, taču tās risināmas kopā ar Latvijas sabiedrību,” saka Ļenskis.

21. gadsimts iezīmē pārmaiņas arī Latvijas sabiedrības attieksmē pret dažādiem sāpīgiem pagātnes notikumiem, tostarp holokaustu. “Mēs uz šiem jautājumiem sākam skatīties krietni vien daudzšķautņaināk. Ir izdarīts diezgan daudz, lai Latvijas sabiedrība sāktu apzināties holokaustu vispirms kā daļu no Latvijas vēstures,” saka muzeja direktors,

“Latvijā nav vajadzīga sentimentāla mīlestība pret ebrejiem, ir vajadzīga cieņa. Ir vajadzīga izpratne gan par ebreju vēsturi, gan to, kā cilvēki savstarpēji komunicē, gan to, kā daudzveidība ietekmē sabiedrību.”

Holokausta laikā tika iznīcināti vairāk nekā 70 000 Latvijas ebreju un daudzas pilsētas zaudēja ievērojamu skaitu iedzīvotāju, piemēram, Preiļi, kur ebreji bija 51% no iedzīvotāju kopskaita.

Vaicāts par holokausta izcelsmes iemesliem, Ļenskis norāda, ka holokausta realizācijas “shēma” bija salīdzinoši vienkārša: sākotnēji ebreji tika atsvešināti no sabiedrības. Zināmas šādas tendences bija vērojamas jau Ulmaņa režīma gados, kad no publiskā diskursa tika faktiski izspiestas minoritātes. Tam sekoja nacistu propaganda un virkne administratīvo lēmumu ebrejus iznīcināt vienā vai otrā reģionā. Šie lēmumi tika nodoti pa hierarhijas kāpnēm un tika izpildīti.

“Holokausts nebija masu psihoze. Holokausts notika administratīvi, īstenojot nacistiskās Vācijas politiku,” skaidro Ļenskis.

Kopumā Latvijas teritorijā izdevās paslēpties un pārdzīvot holokaustu līdz 600 ebrejiem.

Ebrejiem teju vai nav etnisko svētku, jo ebreju kultūra lielā mērā ir cieši saistīta ar reliģiju. “Galvenie svētki ebreju kultūrā ir Tiesas diena - gavēnis 10. dienā pēc Jaunā gada – kad tiek izšķirti cilvēku likteņi nākamajam gadam. Tāpat ļoti nozīmīgi svētki ir Pesahs, ko Latvijā nereti mēdz saukt par ebreju Lieldienām. Pesaha laikā būtisks ir brīvības koncepts; šajos svētkos pārdomājam, ko tad īsti mums nozīmē brīvība,” skaidro Ļenskis.

Vieni no izplatītākajiem svētkiem pat vissekulārākajās ebreju aprindās ir Hanukas jeb Gaismas svētki, kas iedibināti par godu ebreju uzvarai pār helēnisma piekritējiem.

Tāpat ebreju kultūrā nozīmīgu lomu ieņem Purima svētki, kas formāli tiek atzīmēti, pieminot ebreju tautas izglābšanos no iznīcināšanas Persijā 5. gs. p.m.ē. Laika posmā no 16. līdz 20. gadsimtam Purima svētku ietvaros ebreji Eiropā veidoja teātra uzvedumus un karnevālus. Šī tradīcija gan ar laiku izzuda, jo aizvien vairāk ebreju pārcēlās uz dzīvi pilsētās, kur šādas izdarības, līdzīgi kā ķekatas, nebija pieņemtas.

Taču tradīcija Purima svētku laikā veidot teātra izrādes atdzima ar jaunu sparu 1970.gados ebreju disidentu kustībā. Teātra izrādes tika organizētas nelegāli, taču, par spīti pastāvošajai varai, Rīgā funkcionēja pat pagrīdes teātra trupa, kas regulāri brauca viesizrādēs.

Vaicāts par muzeja nākotnes plāniem, Ļenskis min, ka drīz tiks atklāta izstāde par Paulu Mincu (1869-1941), Latvijas ebreju juristu un valstsvīru, Pagaidu Valdības ministru.  2019. un 2020. gadā plānots strādāt pie plašas pasākumu programmas, kas būs veltīta holokausta ietekmei uz mākslu un māksliniekiem.

Kā norāda Ļenskis, ikdienā aptuveni 70% muzeja apmeklētāju ir ārzemnieki, tomēr liela interese par “Ebrejiem Latvijā” ir novērojama Muzeju naktī. Tāpat pieaug skolēnu skaits, kas apmeklē muzeju.

“Mēs ļoti ceram, ka cilvēki nebaidīsies nākt pie mums uz muzeju, sinagogu un pasākumiem, ko organizējam,” saka muzeja vadītājs. “Mums ir ļoti svarīgi, lai cilvēki nebaidītos, lai viņi neuzskatītu, ka, ejot uz ebreju muzeju, kaut kas notiks vai būs jāuzņemas kādas saistības.

Galu galā došanās uz Čaikovska operu taču automātiski nenozīmē, ka jūs atbalstāt Putinu,” ar smaidu saka Ļenskis.

Noslēdzot sarunu, vaicāju, ko muzeja direktors novēlētu Latvijai simtgadē. “Latvijas valstij es novēlu nepazaudēt vairākas pašreizējās un pirmās brīvvalsts iestrādes. Mums visiem ir jāatceras, ka Latvija un Latvijas demokrātija ir ļoti trausla un ar to jāapietas kā ar bezgala skaistu, bet tomēr ļoti trauslu porcelāna trauciņu. Latvija mums nenokrita no debesīm - Latvija ir cilvēku izdiskutēta un izcīnīta. Cilvēki ir pielikuši pūles, lai Latvija būtu stabila un spējīga, un mums ir jāskatās uz viņu pūlēm ar cieņu.”