Sibīrijas latviešu vēstures neiepazītās lappuses (2)

- Pirms vairākiem gadiem Astra Kurme, kura toreiz strādāja Latvijas vēstniecībā Krievijā, žurnālistiem stāstīja, ka jūsu simpātijas pret latviešiem un baltiešiem esot senas, jau no bērnības, jo uzaugāt kopā ar latviešu bērniem... Vai tā bija? Vai jūsu bērnība aizveda jūs līdz Baltistikas centra izveidei Maskavas Valsts universitātes Filoloģijas fakultātē?

- Jā un nē! Latviešus ļoti mīlu jau no bērnības. Bet ne tāpēc nolēmu atvērt Baltistikas centru... Mūsdienu Krievijas filologi nevar iztikt bez Baltijas valstu valodu zināšanām. es jums visu pēc kārtas pastāstīšu.

- Pastāstiet! Jūsu oficiālā biogrāfija Vikipēdijā sākas ar to, ka absolvējāt vidusskolu Podoļskā...

- Jā, bet mana skolas dzīve sākās ļoti tālu no Maskavas un Podoļskas - Sibīrijā.

Sākās karš, mūs evakuēja. Visu Podoļsku evakuēja uz Tomsku. Bet es ar mammu un vecmāmiņu nezin kāpēc paliku Omskā.

Mamma bija skolotāja, mācīja krievu valodu un literatūru: vai nu viņai tur piedāvāja darbu, vai arī bija kāds cits iemesls, kāpēc palikām Omskā. Pēc tam atceros, ka mēs ļoti ilgi braucām ar tvaikoni. Tas bija oktobrī. 1941.gada 16.oktobrī mēs izkāpām.

Mēs bijām atvestas uz vietu, ko sauca par Taru. Pagriezāmies un nobraucām vēl 50 kilometrus - uz Vasjuganas purviem, taigu.

Tur pārvietoja mūs un vēl vienu ukraiņu ģimeni. Mēs nezinājām, kas tā par vietu... Normāla evakuācija un viss.

- Daudzi atceras Vasjuganas purvus kā briesmīgu vietu...

- Bet mums tur bija labi! Mammas draudzenes dēls uz turieni atbrauca ar ārpusplaušu tuberkulozi. Vasjuganas purvi viņu izārstēja! Taigas gaiss, mežrozītes... Trīs gadu laikā, ko tur sabijām, no tuberkulozes nebija ne vēsts.

Mūs izmitināja skolotāju ciematā, kur jau dzīvoja vairākas latviešu skolotāju ģimenes. Mēs tur bijām vienīgās krievietes. Vēl bija arī ukraiņu ģimene.

- Ciemats tur jau bija, kad atbraucāt? 

- Jā, bija, turklāt ar ļoti labām skolas telpām un kopmītnēm bērniem - latvieši uz skolu gāja kājām, bet igauņi slēpoja un palika kopmītnēs no pirmdienas līdz sestdienai. Kaut kur mežā bija igauņu ciemats.

- Vai tur dzīvoja izsūtītie latvieši? Trimdinieki? 

- Nē, tie bija latvieši un igauņi, kas savulaik bija pārcēlušies uz Sibīriju, aizbēga no baltiešu baroniem un, meklējot savu zemi, apmetās šajā reģionā. Mēs ar Olgu Vladimirovnu [Siņevu, Maskavas Valsts universitātes Baltistikas centra vadītāju] pārbaudījām šo informāciju. Pētījumi arī to pierāda.

Sākumā bija vairākas viensētas. Vēlāk - 30. gados - tās apvienoja ciematā.

Kurzemes Ozolaine atradās netālu no skolas, tur bija labas mājas un arī milzīga kapsēta - nezinu, cik gadsimtus sena tā bija...

- Pavisam netālu no Kurzemes Ozolaines ir Bobrovkas (Augšbebru) ciemats, kur vēl šobaltdien runā latviski. Neesat dzirdējusi?

- Nezinu, nē. Mani evakuēja, kad biju pavisam maza... Kad atbraucām, man bija tikai pieci gadi.

- Bobrovka atrodas tikai apmēram desmit kilometru attālumā no jūsu ciemata. Tur burtiski pirms dažām dienām bija mani kolēģi, TVNET žurnālisti, kuri mēroja visu Transsibīrijas maģistrāli, lai pa vilciena logu apskatītu Krieviju. Un speciāli aizbrauca uz Bobrovku pie Sibīrijas latviešiem...

- Man visu mūžu gribējies aizbraukt atpakaļ, paskatīties, kā tur tagad ir un par ko tas viss pārvērties. 

Kad uz turieni posās Latvijas delegācija, es teicu: ņemiet mani līdzi. Bet nesanāca. Tagad droši vien vairs nesataisīšos...

Bet man dažreiz pat sapņos rādās, kādas tur tagad ir mājas, kādas "hruščovskas" varbūt tur saceltas...

- Kā tur izskatījās jūsu laikā?

- Manā laikā tur bija skolotāju ciemats - divas skolas ēkas, divas kopmītnes un skolotāju mājas.

Mājās dzīvoja skolotāji-latvieši, un arī mūs tur izmitināja. Bet kalna pakājē, pusotru vai divus kilometrus no ciemata, bija lielais Kurzemes Ozolaines ciems.

Es tur mācījos pirmajā klasē. Mani mācīja mīļā skolotāja Leimane Elizabete Ivanovna, kura man iemācīja rakstīt.

Mācījāmies kopā - pirmā un trešā klase.

Tā mēs arī sākām dzīvot ar latviešiem. Mūsu skolā bija tikai divi krievu audzēkņi - es un Ira, mammas draudzenes meita. Mēs dzīvojām ļoti draudzīgi, ļoti labi.

Kā latvieši skolā gāza varu

- Par skolas direktoru sākumā nozīmēja ukraini Vasiļenko.  Bet ne Verai Cīrulei, ne Dzidrai Ozoliņai, ne arī pārējiem viņš nepatika. Tur bija vēl divi skolotāji-vīrieši. Neatceros uzvārdus, bet viņi pēc frontes un ievainojumiem atnāca strādāt uz skolu.

Latviešiem direktors nepatika, tāpēc viņi manai mammai teica: "Ludmila, padarīsim tevi par skolas direktori!" Mamma pasmējās un atbildēja: "Un kā tad jūs mani pataisīsiet par direktori?" 

Viņi teica, ka ļoti vienkārši: kad vien atnāks esošais direktors, viņi visi runās latviski... Mamma iebilda, ka viņa taču latviski nerunājot. "Nekas," viņai atbildēja. "Mēs tev dažas frāzes iemācīsim, bet, ja arī pateiksi nepareizi, viņš taču tāpat nesapratīs!"

Īsumā - tā viņi arī to direktoru izdzīvoja. Mana mamma trīs gadus bija skolas direktore.

Mammas draudzene tante Katja arī skolā kaut ko pasniedza, tikai nezinu, ko... Un es pirmajā klasē šajā skolā mācījos latviešu valodu.

- Tā bija skola latviešu un igauņu bērniem. Kādā valodā notika mācības? 

- Krievu valodā. Mēs mācījāmies kopā. Papīra nebija, rakstījām starp rindām vecās latviešu grāmatās. Bet šajās grāmatās bija novilktas līnijas, lai pareizi rakstām burtus.

- Kā īsti glītraksti!

- Glītrakstīšana, jā... Tā mēs trenējāmies rakstīt krievu burtus starp latviešu valodā rakstītām rindām. 

Mīļā skolotāja Elizabete Ivanovna man ļoti labi iemācīja gan lasīt, gan rakstīt, gan arī gramatiku. Pateicoties viņai, man bija ļoti glīts rokraksts, taču tagad esmu to nedaudz pazaudējusi...

Tā es tur nomācījos pirmo klasi. Otrajā klasē mācījos Podoļskā, kur atgriezāmies pēc evakuācijas.

Dzimšanas diena ar Sibīrijas saldējumu

- Mēs dzīvojām draudzīgi. Atceros savu dzimšanas dienu, kad mācījos pirmajā klasē. Vecmāmiņa mums uzklāja galdu.

Acu priekšā viss kā šodien - pa ceļu no Ozoliņas mājas meitenes nāk mani sveikt dzimšanas dienā. Visām mutautiņos iesieti trauciņi, tajos iekšā - sasaldēts piens...

- Saldējums?!

- Saldējums! Un vēl viņas atnesa ļoti skaistas, vecas pirmsrevolūcijas pastkartes, kuras vēlāk diemžēl pazaudēju. Bet es ļoti skaidri atceros to ainu - skaidra diena, sniegs un meitenes nāk pie manis uz dzimšanas dienu.

Jāsaka tā: pasaule mūs nebija aizmirsusi. Kaut arī ļoti tālu, un vēl karš...

Bet katros svētkos - katros padomju svētkos un Jaungadā - uz skolu atsūtīja šokolādi, dzeltenu cukuru un vēl visādas lietas. 

Es atceros, kā vecmāmiņa vienādās daļās sadalīja šokolādi visiem skolēniem.

- Vai skolēnu bija daudz?

- Daudz. Galu galā ciems bija liels un skolā bija kopmītnes. Pat vecmāmiņa gāja uz kopmītnēm lasīt. Atceros: gaisma, deg lampa, vecmāmiņa lasa grāmatu... Jūsu paaudze droši vien vairs neatceras Borisa Židkova grāmatas...

Viņa mums lasīja priekšā "Ko es redzēju" - kā puika brauc vilcienā, kā lido lidmašīnas, brauc vilcieni. Bērni viņai vienmēr teica: "Marija Petrovna, jūs stāstāt pasakas... Tā nemēdz būt! Nu kādas lidmašīnas?"

Viņa atbildēja: "Nu kā, mums taču arī pāri lido lidmašīnas..." Un tā tiešām arī bija. Skatījās, vai nedeg taiga, vai kaut kur nav ugunsgrēki. Es par to domāju tagad, kad bieži notiek ugunsgrēki un meži deg nedēļām ilgi. Toreiz bija karš, bet vienalga sekoja līdzi, lai nedeg.

"Kāda Katjas tantei maize - sarkanā vai zaļā?"

- Vēl skolotājiem četras reizes gadā atsūtīja miltus, un viņi paši sev cepa maizi.

Vecmāmiņai maize vienmēr sanāca pelēcīga. Viņa man vienmēr teica: "Marina, aizej, paskaties, kāda Katjas tantei šodien maize - sarkana vai zaļa?"

Katjas tante pirmajā dienā cepa īsto maizi divas nedēļas uz priekšu. Tādā gadījumā miltus vajadzēja sajaukt ar balodenēm vai bietēm. Maize sanāca vai nu zaļgana, vai arī sārta.

Interesanti, ka toreiz skolotājiem algas arī maksāja regulāri, atšķirībā no mūsdienām. Bet tā taču bija pasaules mala! Tālāk - aiz Vasjuganas purviem - bija tikai tundra...

- Ar ciema iedzīvotājiem arī sazinājāties?

- Ar cieminiekiem mums bija ļoti labas attiecības. Mēs gājām pie viņiem - viņi nāca pie mums. Nāca pie vecmāmiņas pēc padomiem - nezin kāpēc viņiem šķita, ka vecmāmiņa visu zina.

Daudzu cilvēku atmiņās karš ir nesaraujami saistīts ar badu. Man tā nav. Mums bija dārzs, vecmāmiņa mums audzēja kartupeļus, burkānus, bietes - viss bija savs.

Par mīlestību pret ziediem un "izspūrušiem" pušķiem

- Jūs mācījāties un draudzējāties ar bērniem, bet jūsu mammu draudzība saistīja ar latviešu skolotājām... Kas īpaši palicis atmiņā?

- Mēs visi bijām ļoti labās attiecībās ar latviešiem. Mamma pēc tam visu dzīvi glabāja vēstuli no Veras Cīrules; pat ne vēstuli, bet veselu sacerējumu - viņa mammai rakstīja fantastiskā krievu valodā, kad bijām jau aizbraukušas.

Tur bija aprakstītas nepakļāvīgās puķes savvaļā un ka mamma esot kā dārza zieds, kas uzplaucis starp tām... Vēl mammai bija fotogrāfija ar parakstu "mani latvietīši".

Visā tur nodzīvotajā laikā tikai vienreiz atbrauca fotogrāfs. 

Kad braucām prom, skolotāji pavadīja mani, mammu un vecmāmiņu līdz Tarai - tie ir gandrīz 50 kilometri no Kurzemes Ozolaines. Es sēdēju ratos, bet viņi visi gāja kājām. Pavadīja mūs uz tvaikoni.

Tie bija gaiši dzīves un draudzības gadi. Un tādi tie bija ne tikai manā dzīvē. Tie bija gaiši draudzības gadi arī manai mammai: es redzēju, kā pret viņu izturējās un kā izturējās viņa pati.

- Vera Cīrule... Ko viņa jums pasniedza?

- Viņa man nepasniedza, nē. Viņa strādāja ar vecākajām klasēm. Skolā bija septiņas klases, bet es nezinu, kādu priekšmetu viņa mācīja. Man pirmajā klasē visu pasniedza Elizabete Ivanovna Leimane.

- Viņa arī bija latviete?

- Jā, viņa arī skaitījās latviete - dzīvoja latviešu ciematā, iekopa tādu pašu dārziņu kā visiem... Pēc daudziem gadiem ieraudzīju līdzīgu dārziņu pie mājas - neatceros vairs, kurā Baltijas valstī tas bija. Ak dievs, visa mana bērnība pagāja pie tādiem pašiem dārziņiem!

Starp citu, man joprojām patīk tādi paspūruši pušķi no dažādām puķēm - mammai tādus nesa. Man nepatīk ne rozes, ne gladiolas, bet tādi pušķi, kur ir pa druskai no visa...

- Vai jūsu mamma kara laikā bija pavisam jauna?

- Viņai bija 32 gadi, kad atbraucām.

- Vai ilgi dzīvojāt Sibīrijā?

- Trīs ar pusi gadus. Bet ar Kurzemes Ozolaines skolotāju ciemu uzturējām kontaktus vēl daudzus gadus pēc kara.

Pēc kara: Rīga, Tallina, Ganušiški
 

- Turpmākos apmēram desmit gadus pie mammas brauca bērni, kas bija pabeiguši šo skolu. Vai nu Maskavas tuvumā dienēja, vai bija pārvākušies, vai arī studēja... 

Gandrīz katru sestdienu vai svētdienu atskanēja zvans pie durvīm, un vecmāmiņa sauca: "Ludmila, tavi latvieši atbraukuši!"

Un atkal sākās sarunas, dalīšanās atmiņās.

- Vai brauca tieši latvieši? Bet igauņi?

- Mūsu skolā mācījās arī igauņi, viņi dzīvoja kopmītnēs, bet kaut kā sadraudzēties nesanāca. Pēc daudziem gadiem, kad pati pēc universitātes absolvēšanas strādāju skolā Podoļskā, savus audzēkņus vedu uz dažādām vietām. Baltijā mēs bijām pavasarī, viss ziedēja - kur akācijas, kur ceriņi...

- Ceriņi Rīgā, vai ne? Mamma man stāstīja, ka esot iemīlējusies Rīgā no pirmā acu uzmetiena, jo visur ziedēja ceriņi...

- Tieši tā, ceriņi - Rīgā. Ziniet, Latvijā un Lietuvā mums pat neradās sajūta, ka esam dažādās valstīs.

Taču Tallinā mums sanāca nepatīkami. Izdomājām aiziet uz kino un uz ielas jautājām ceļu. Kad meitene uzdod jautājumu citai meitenei, bet saņem atbildi, ka, kaut arī runā krieviski, bet viņai neko neskaidros... Mums to dzirdēt bija sāpīgi un dīvaini.

Bet Tallinu vienalga ļoti mīlu. Bet kā es mīlu Rīgu un jūsu Etnogrāfisko brīvdabas muzeju! Man gribējās saplūst ar to zemi, to zāli.

Manai dzīvei ar Baltiju ir liela saistība. mans tētis piedzima Ganušišku ciemā Traķos, Viļņas guberņā. Pēc tam es uz turieni liku aizbraukt savam dēlam. 

Starp citu, manam dēlam ir viena mīļākā pilsēta visā pasaulē - katros svētkos viņš brauc uz Rīgu. Viņam pat bija doma Mašu - savu meitu un manu mazmeitu - sūtīt mācīties Rīgā.

Jautāju viņam, kā tad būs ar latviešu valodu? Viņš saka - nekas, iemācīsim. Tātad brīnišķīgajai Iritai Saukānei, kura mūsu universitātē māca latviešu valodu, drīz varētu uzrasties jauna skolniece...

(Turpinājums sekos.)