Lietuvas gaisa spēku kapteinim Sergejam Pušinam (35) tās bija it kā gluži parastas ziemas medības, līdz viņš ievēroja sarkanu gaismiņu mirgojam cita mednieka kabatā. Tas izraisīja notikumu virkni, kas viņu noveda tiktāl, ka vairs nebija atpakaļceļa.

Stāsts aizsākās 2012. gada ziemā Šauļu rajona mežā Lietuvas ziemeļos. Mežu viņš pazina labi, jo bija te pavadījis savu bērnību, medījot un makšķerējot kopā ar vectēvu.

Tas noslēdzās piecus gadus vēlāk, kad Pušins tika notiesāts par spiegošanu Krievijas militārajam izlūkdienestam, ko pazīst ar saīsinājumu GRU.

Pušins ir viens no astoņiem cilvēkiem, kas Lietuvā arestēti un notiesāti par spiegošanu kopš 2012. gada. Pieci no viņiem ir izbijuši militāristi; viens – Pušins – ir virsnieks.

Tā vien šķiet, ka spiegu ķeršanā Baltijas valstis specializējušās: lietuvieši ķer militāro noslēpumu zinātājus, igauņi – augsta ranga virsniekus no pašu drošības dienestiem vai sīkus pierobežas kontrabandistus, kamēr latvieši ķer, kas nu patrāpās.

“Es neredzu nekādu lielu atšķirību stratēģijās, ko krievu izlūkdienests lieto, lai sasniegtu savus mērķus Lietuvā, Latvijā un Igaunijā. Vispirmām kārtām viņus interesē ar NATO saistīta informācija, nacionālo bruņoto spēku gatavība, industriāli tehnoloģiskā spiegošana, jutīga informācija par ES un iekšpolitiku. Vienīgais, kas atšķir Lietuvu, ir fakts, ka tā kopš 2004. gada ir NATO gaisa patrulēšanas misijas mājvieta,” saka Mariuss Laurinavičs, Viļņas Politikas analīzes institūta eksperts.

Padomju virsnieku medību klubs

Kapteinis Pušins savā ģimenē nav ne pirmais militārists, ne pirmais mednieks. Vienīgajā intervijā, ko kāds no astoņiem lietuviešu spiegiem sniedzis medijiem, Pušins 15min.lt/Re:Baltica pastāstīja, ka viņa vectēvs, kuru viņš apbrīnojis par drosmi un gudrību, esot bijis padomju armijas virsnieks.

Brīvajā laikā vectēvs vadījis virsnieku medību klubu. Viens no dalībniekiem bijis Sergejs Moisejenko (tagad 67), padomju armijas pulkvedis un bijušais Šauļu Kara hospitāļa vadītājs. Viņš kluba darbībā nav piedalījies bieži – tikai reizi dažos gados – taču ar to pietika, lai viņš iepazītu Pušinu ģimeni.

Kad sabruka Padomju Savienība, Moisejenko atstāja Lietuvu. Saskaņā ar tiesas materiāliem viņš kādu laiku dzīvojis Krievijā, kur nodarbojies ar biznesu.

Tomēr, kā stāstīja Pušins, Moisejenko joprojām ieradies uz medībām Lietuvā — iepriekš nebrīdinot, visdārgākajā mednieku veikalā nopērkamajā apģērbā. Reizēm viņš ar lielu puķu pušķi un dāvanu, piemēram, ļoti dārgu mednieka nazi, uzradies vecvecāku dzimšanas dienas viesībās. Pušina vectēvs reiz sūrojies, ka neesot naudas, lai mašīnai nopirktu jaunas riepas. “Ņe probļema,” Moisejenko krieviski atteicis un pasniedzis žūksni banknošu.

Bijušais pulkvedis? Tādi nemēdz būt

2001. gadā Pušins iestājās Lietuvas Militārajā akadēmijā. Pēc astoņiem gadiem viņš tika komandēts uz Gaisa spēku aviācijas bāzi netālu no viņa bērnības mājām Šauļos. Pa šo laiku daudz kas bija mainījies: tagad tā bija bāze, kuru izmanto NATO. No turienes gaisā paceļas patruļas, kad Krievijas lidmašīnas pārkāpj Baltijas valstu gaisa telpas robežas. Kopš Lietuva 2004. gadā pievienojās NATO, šī starptautiskā organizācija te izvietojusi savus spēkus.

Ap to laiku, kad Pušins sāka strādāt militārajā bāzē, Moisejenko apciemojumi kļuva biežāki, līdz viņš sāka uzrasties ik pa dažiem mēnešiem. Pušins neko ļaunu nenojauta. Kaut gan Moisejenko neuzdeva jautājumus par viņu darbu, dažas nenoslepenotas detaļas saistībā ar militāro bāzi tomēr sarunās dažkārt uzpeldēja, viņš atzīst.

“Viņš nekad nejautāja neko konkrētu,” Pušins saka. “Tās bija parastas, draudzīgas sarunas.”

Gadiem ejot, pienāca brīdis, kad Pušina vectēvs vairs nevarēja pavadīt mazdēlu medībās. Pāris reižu gadā Pušins sāka medīt ar Moisejenko divatā. Malkojot karstu tēju medību tornī, viņi pļāpāja par vecajiem laikiem – un reizēm apsprieda arī Pušina darbu.

Kādā no šādām sarunām 2012. gadā mednieks uzzināja, ka viņš patiesībā ir medījums.

Pušins ieraudzīja Moisejenko kabatā mirgojam sarkanu gaismiņu. “Es pasmējos un jautāju: vai tu mani ieraksti? Viņš mazliet tā kā samulsa. Teica, ka tas esot telefons, bet es redzēju, ka telefons guļ uz palodzes. Tad viņš teica, lai nepievēršu tam uzmanību,” Pušins atceras.

Viņš domās atkal un atkal atgriezās pie šā incidenta, taču tā arī neziņoja par to savai priekšniecībai. Viņš arī nespēja saņemties un konfrontēt Moisejenko, jo tas bija ģimenes draugs un tā rīkoties šķita nepieklājīgi un pat paranoiski.

Pēc dažiem mēnešiem viņi atkal devās medībās, un pēc tam, kad bija nošāvuši stirnu un kopīgi piedzīvoja adrenalīna uzplūdus, Pušins saņēma drosmi, lai sāktu sarunu par to, kas viņu bija nodarbinājis mēnešiem ilgi.

“Nopietni, kas notika pagājušajā reizē? Vai tu mani ieraksti?” viņam izlauzās.

Moisejenko saglabāja mieru. Aplūkodams beigto dzīvnieku, viņš atbildēja: “Sergej, tu taču zini, ka nekā tāda kā bijušais pulkvedis nemaz nav.”

Pušins apgalvo, ka neko vairāk no šīs sarunas neatminas. “Šoks bija tik liels, ka nespēju neko atcerēties. Kad mani pratināja, es pat neatcerējos, kurā gadalaikā tā notika.”

Slēptuve garāžā

Pagāja daži mēneši, un viņi satikās atkal, tikai šoreiz Moisejenko vēlējās tikties Šauļu garāžā, kur viņš glabāja savus medību piederumus.

Nokļuvis garāžā, Pušins atrada Moisejenko rakņājamies pa sava vecā Mercedes-Benz 400 bagāžnieku – tas bija nodzīts braucamais, kas diez kā nepiestāvēja Moisejenko parasti dārgajam aprīkojumam. 

FOTO: Artur Kuus

 “Es biju kā uzvilkts. Es sapratu, kas notiek un par ko mēs runāsim. Turpretim Moisejenko izturējās tā, it kā nekas nebūtu noticis. Viņš pajokoja, runāja mierīgā balsī. Viņam tas bija kaut kas dabisks,” Pušins stāsta.

Garāža bija pilna ar vecām šļircēm, halātiem un citiem ar medicīnu saistītiem priekšmetiem, ko Moisejenko bija savācis, strādādams kara hospitālī. Garāžas grīdā bija dziļa bedre, kādā kāpj mehāniķi, lai strādātu zem mašīnām, taču te tā bija īpaša. Bedrē bija apslēpts neliels kambaris, kas kļuva par abu vīru slepeno tikšanās vietu.

Pēc neilga garāžā pavadīta laika abi devās medībās. Moisejenko bija nerunīgs, kluss bija arī Pušins. Kad viņi nokļuva mežā, Moisejenko pārtrauca klusumu. “Mūs interesē viss, kas saistīts ar tavu [militāro] dienestu,” viņš teica.

“Man nebija ne jausmas, ko viņš domā ar “mūs”. Tikai pratināšanā es uzzināju, ka viņš strādā GRU,” Pušins apgalvo.

Tomēr dažas detaļas pratināšanā teiktajā liecina, ka viņš zināja, ka sadarbojas ar Krievijas izlūkdienestu.

Pēc Lietuvas tiesas materiāliem Moisejenko ir GRU virsnieks, kurš dzīvoja Krievijā, bet darbojās arī Baltijas valstīs. Citas detaļas par viņa darbību nav publiski pieejamas.

Pušins apgalvo, ka Moisejenko teicis tikai – viņš strādājot “Centram”, kuru interesējot jebkāda informācija par Lietuvas bruņotajiem spēkiem, to NATO partneriem un starptautiskajām misijām. Dienot gaisa spēku bāzē, lietuviešu kapteinis varēja ievākt informāciju par NATO spēkiem, to darbības metodēm un tamlīdzīgi.

Gadu pēc savervēšanas, 2013. gada vasarā, Pušins tika nosūtīts misijā uz Afganistānu. Kaut gan viņš apgalvo, ka iebarojis Moisejenko tikai nesvarīgus faktus, lietuviešu izmeklētāji ir secinājuši – un Pušins atzīst –, ka viņš ziņojis arī par Lietuvas karaspēku Afganistānā un viņa apmācību, gatavojoties šai misijai, ASV.

No 2002. līdz 2018. gadam Afganistānā dienējuši aptuveni trīs tūkstoši Lietuvas karavīru. Viņu svarīgākais uzdevums bijis gādāt par drošību Goras provincē, kur Lietuva vadīja provinces rekonstrukcijas komandu. Lietuvieši dislocēti arī Kabulā, Kandahāras provincē un Mazarišarīfā. Lietuvas bruņotie spēki atteicās sniegt komentārus par bijušā virsnieka lietu.

Klusuma skaņas

Pušins nav sakarīgi paskaidrojis, kāpēc viņš par savu savervēšanu neziņoja Lietuvas drošības dienestiem. Vienu dienu viņš saka, ka baidījies no Lietuvas kara izlūkdienesta (AOTD), kas pakļauts Aizsardzības ministrijai, citu – ka baidījies no krievu atriebības.

“Kādā no mūsu sarunām Moisejenko sāka runāt par [Aleksandru] Ļitviņenko [bijušo spiegu, kurš pārgāja Rietumu pusē un kuru Londonā noindēja Krievijas izlūkdienests – red.]. Apmēram tā: varbūt mūsu puiši drusku pārspīlēja, varbūt to bija iespējams risināt citādi,” Pušins atceras.

Ik pa dažiem mēnešiem Pušins saņēma Skype ziņu ierasties garāžā, un tad abi nokāpa uz šauro kambari zem grīdas. Pušins apsēdās uz kartupeļu maisiem, Moisejenko palika stāvot un uzdeva jautājumus.

“Kad viņš mani sauca uz tikšanos, es centos atrast kaut ko maznozīmīgu, ko viņam pastāstīt, lai viņš mani dažus mēnešus liktu mierā,” Pušins mēģina attaisnot savu rīcību.

Katrā tikšanās reizē Pušins nodeva GRU NATO militāro lidojumu grafikus.

Trešās slepenās tikšanās laikā Moisejenko pasniedza Pušinam aploksni un teica: “Sveicieni no Centra.”

Aploksnē bija 300 eiro. “Pirms tam es vēl aizvien domāju, ka varu to atrisināt. Pēc tam, kad paņēmu naudu, sapratu, ka tas nav iespējams,” Pušins saka.

Ar laiku summa pieauga līdz 500, tad 1000 eiro. Šī summa bija līdzvērtīga tai, ko Pušins saņēma kā algu Lietuvas armijā.

Viņš sāka ciest no stresa. Pēc tikšanās ar Moisejenko Pušins mēdza atgriezties mājās sliktā omā un nervozs. Ģimenē sākās strīdi, bet viņam šķita, ka nedrīkst atklāt, kas ar viņu notiek.

“Agrāk mums mājas datorā vienmēr bija ieslēgts Skype, jo tādā veidā mēs uzturējām sakarus ar dažiem radiniekiem. Kad tas viss sākās, es apzināti to izslēdzu, lai Moisejenko nevarētu tikt man klāt. Ģimene neko nezināja, tāpēc sāka man jautāt, kāpēc izeju no Skype,” viņš atceras. “Es zināju, ka kādu dienu tam visam pienāks gals.”

Ļaut, lai krievi zina, ka viņi ir atklāti

Lietuvas militārā pretizlūkošana (AOTD) piekrita atbildēt uz jautājumiem par lietu tikai rakstiski. AOTD norādīja, ka šī lieta ir laba ilustrācija tam, kā darbojas Krievijas izlūkdienests: ievelk cilvēkus pakāpeniski, izveidojot draudzīgas attiecības, balstītas uz savstarpēju uzticēšanos, tad liek viņiem justies parādā: Pušina fatālā kļūda bijusi neziņot par lenkšanas mēģinājumiem.

“Tādējādi viņš uzņēmās atbildību par visām sekām gan īstermiņā, gan tālākā perspektīvā,” raksta AOTD.

Lietuviešu likumsargājošās iestādes publiski atklājušas nedaudzas detaļas Pušina lietā. Vissmagākā publiski paustā apsūdzība bijusi, ka viņš nodevis Moisejenko informāciju par saviem kolēģiem virsniekiem Šauļu aviācijas bāzē.

Pušins savukārt to neuzskata par savu lielāko nodarījumu. 15min.lt/Re:Baltica viņš pastāstīja, ka vienā no pēdējām tikšanās reizēm viņš Moisejenko iedevis Lietuvas militārā izlūkdienesta ziņojumu par Krievijas vēstniecības darbiniekiem, kuri patiesībā bijuši par diplomātiem maskējušies spiegi.

“Vakarā bija gaidāma tikšanās ar Moisejenko. Visu dienu prātoju, ko varētu viņam iedot. Saraksts mētājās uz galda. Nodomāju, ka tas nevarētu īpaši kaitēt: viņi vienkārši uzzinās, ka mūsējie zina par viņiem,” Pušins stāsta.

Pēc saraksta nodošanas Pušins atkal saņēmis 1000 eiro.

Viņš nenojauta, ka nākamā tikšanās reize būs pēdējā.

Pirkstu nospiedumi, kurus gribējās redzēt

2014. gada 29. decembrī Pušins saņēma ziņu no Moisejenko, ka nepieciešams tikties nekavējoties. Parasti tikšanās bijušas laikus ieplānotas, tāpēc Pušins jutis iekšēju nemieru.

“Es devos uz garāžu, bet mēs nerunājām neko īpašu. Viņš jautāja, kā klājas manai ģimenei, papļāpājām par kaut kādiem niekiem. Tad viņš teica, ka viņam jāiet,” Pušins atceras.

Steidzīgā atvadīšanās viņa nemieru tikai padziļināja.

Viņš bija pavisam tuvu mājām, kad ieraudzīja divas nepazīstamas Škoda markas automašīnas. Divi nepazīstami cilvēki stāvēja un smēķēja pie viņa kāpņu telpas durvīm. Pēc divus gadus ilgušās spiegošanas Krievijas labā Pušinam no šā skata vēderā viss sagriezās.

“Kad piegāju tuvāk, vīrieši teica, ka esot no policijas. Viņi man uzlika rokudzelžus un aizveda uz savu mašīnu. Es sapratu, kas notiek, tomēr pajautāju: “Kāpēc mani arestē?” Viņi apsolīja, ka drīz vien viss man kļūšot skaidrs,” Pušins stāsta.

Pēc īsas sarunas mašīnā viņi atgriezās Pušina dzīvoklī, kur viņš, rokudzelžos saslēgts, redzēja, kā policijas psihologs ieved viņa ģimeni otrā istabā, kamēr citi darbinieki pārmeklē dzīvokli. “Es tūlīt viņiem teicu, ka neko neatradīs, jo mājās neko neglabāju,” viņš saka.

Vēlāk vakarā viņu aizveda uz bāzi, kur policija pārmeklēja viņa kabinetu un datoru. Tad nogādāja galvaspilsētā, kur Pušins pavadīja savu pirmo nakti apcietinājumā. “Tur es redzēju, ka Moisejenko noņem pirkstu nospiedumus [tieši] pirms manis. Tas bija atvieglojums, goda vārds. Pirms tam es baidījos, ka viņam izdevies aizmukt,” Pušins saka.

Lai saīsinātu gaidāmo cietumsodu, viņš nekavējoties piekritis sadarboties.

“Kā dzīvojas, Sergej?”

Viņi atkal satikās tikai tiesā, kā apsūdzētie par spiegošanu, 2016. gada vasarā. Pirms vienas no tiesas sēdēm Pušins un Moisejenko, abi policijas darbinieku pavadībā, saskrējās gaitenī. “Hei, Sergej! Kā tev dzīvojas?” Moisejenko draudzīgi uzsaucis.

“Viņš izskatījās kā vienmēr, tā, it kā nekas nebūtu noticis,” Pušins atceras.

Tiesa piesprieda Moisejenko desmit ar pusi, bet Pušinam piecus gadus cietumā. Abi spriedumu pārsūdzēja, taču viņu apelācijas tika noraidītas.

Izciešot cietumsoda pēdējo gadu, Pušins saka, ka vislielākās rūpes viņam ir par ģimeni.

“Es domāju, kā varēšu kompensēt to, ko esmu viņiem nodarījis,” viņš saka. “Kā finansiāli, tā psiholoģiski. Lai katru mirkli būtu vērts dzīvot.”