Skapim durvis nevar aiztaisīt, bet nav ko vilkt mugurā. Pazīstama situācija, vai ne? Vienu apģērba gabalu sieviete uzvelk vidēji septiņas reizes(!!). To apliecina pētījumi.

Sievietes vispār ir trakas – hormoniem svārstoties vairākas reizes mēnesī pērk kleitas, kurpes un somas, ko pēc dažām dienām nezina kur likt. Tomēr var arī savādāk! Rēzeknē dzīvo dizainere, kas dodas bezcerīgu kankariņu medībās un rada neikdienišķus tērpus.

Jo bezcerīgāk, jo labāk! Vairākas reizes mēnesī viņa dodas uz “otro roku” veikaliņiem, kad visas labās lietas jau iztirgotas. Viņai sagādā prieku saskatīt potenciālu kožu saēstās jakās, izstaipītos džemperos, svārkos ar neveiklu piegriezumu un tizlu zīmējumu.

Jau vairāk nekā desmit gadus Velga Krukovska iepūš jaunu dzīvību lietotos apģērba gabalos un materiālos, pārvēršot tās individuāla dizaina lietās.

Ģērbties reciklētās drēbēs modīgo intelektuāļu aprindās ir prestiži, jo ekošiks liecina, ka neesi truls viendienītis, kas ar savu muļķīgo eksistenci un nepiesātināmo vēlmi pēc jaunām un dārgām lupatām turpini piemēslot planētu.

Tekstila industrijas radītais piesārņojums ir otrs lielākais pēc naftas industrijas, ja ņem vērā radītās siltumefektu izraisošās gāzes emisijas ražošanas procesā. Turklāt sintētiskos materiālus - poliesteru, neilonu, elastānu, akrilu ražo no neatjaunojamām izejvielām. Mazgājot šos izstrādājumus, ūdenī nonāk plastmasas mikrošķiedras, kas jūrās un okeānos ilgus gadus bioloģiski nenoārdās. Tikai 1% materiālu, ko pasaulē izmanto apģērba ražošanā, tiek pēc lietošanas pārstrādāti jaunos apģērbos. 73% tekstila industrijas radīto materiālu nonāk atkritumos vai tiek sadedzināti.

Kleita ar sirdsapziņu

Velga ar ģimeni – vīru un diviem pusaugu vecuma bērniem dzīvo Rēzeknes novada Adamovas pagastā. Turpat ir viņas šūšanas darbnīca. Nē, viņas mājas nav laukos – līdz Rēzeknei tikai divi kilometri. Lai gan pēc izglītības Velga ir juriste, profesionāli ar tērpu radīšanu viņa nodarbojas astoņus gadus.

“Man kopš bērnības bija sapnis kļūt par dizaineri, bet mani atturēja komplekss – es neprotu zīmēt. Tā nu šīs bailes man nāca līdzi. Pēc vidusskolas man nebija iespēju studēt – bija jāsāk strādāt, bet pirms astoņiem gadu sāku nopietni nodarboties ar tērpu dizainu,” stāsta Velga, skaidrojot, ka jau sākotnēji bija būtiski, lai bizness nav tikai rupja naudas pelnīšana, bet tam būtu kāda dziļāka jēga, misija.

“Es saprotu, ka mans globālais devums nav liels, bet gribas dzīvot ar sirdsapziņu.” Pirms daudziem gadiem, kad Velga sāka reciklēt apģērbu būtiskākais bija ekonomiskais aspekts – vēlme nēsāt modernu, savdabīgu apģērbu par to netērējot milzu summas. Vēlāk viņa sāka pētīt apģērba otreizējās izmantošanas ekoloģiskos aspektus. “Jo dziļāk raku, jo vairāk aizrāvos ar ideju. Gribējās rādīt piemēru un popularizēt saudzīgu attieksmi pret planētas resursiem.”

“Es speciāli eju uz beigām, kad viss jau izpirkts. Reizēm nesaprotu, kāpēc lieta nav paņemta. Varbūt bijis mazs defektiņš, ko var ātri izlabot, jo ne vienmēr vajadzīgas lielas pārvērtības. Man ir prieks, ka lieta nenonāk miskastē,” stāsta Velga.

Reinkarnācija ir iespējama katrai lietai! Ir tikai jābūt vīzijai kā apģērbs pārdzims.

Lielākā daļa viņas radīto tērpu ir neikdienišķi, domāti radošiem cilvēkiem, kas nebaidās no apkārtējo reakcijas un ar savu tēlu vēlas piešķilt dzīvei liesmiņu. Strādājot pie tērpiem, Velga vadās no modes dizainera Aleksandra Makvīna (1969-2010) moto: “Ieraugot sievieti manā tērpā, rodas interese par viņu, gribas zināt: kas viņa ir, ko domā?”

Dizainere rada tērpus no bezcerīgām lietām

FOTO: Privātais arhīvs

Fantastiski! No kožu saēstiem tautas tērpa brunčiem nesen tapa tērpi vokālā ansambļa dalībniekiem. No atgriezumiem un detaļām var izveidot savdabīgu kolekciju, stāsta Velga. Viņai darba pilnas rokas, tomēr pārsvarā viņa strādā vienatnē, jo, ņemot vērā, ka dizains ir specifisks, ir grūti izskaidrot otram, ko vēlies tērpā ieraudzīt.

Kā tad! Sievietes, kas apģērba gabalu nopirkušas mirkļa emociju varā un nu nezina, ko ar to iesākt, bieži lūdz padomu Velgai. Ko iesākt ar internetā nopirktiem elektroziliem svārkiem vai divus izmērus par mazu ķīniešu kleitiņu, Velga stāsta meistarklasēs, kas vienmēr ir plaši apmeklētas. “Re, kleita kā viens veselums, bet augšdaļa ar apakšdaļu sastapās ar piecu gadu intervālu. Kleitas daļas ir no dažādiem laikiem, bet to nevar pamanīt – tā kopā izskatās tik organiski. Lūk, tas ir izaicinājums,” stāsta Velga.

Un vēl ir tā, ka kleita nav tikai kleita – tā ir fragments no dzīves – tu atceries, kā nevērīgi novilki kleitu, lai saulrietā peldētos jūrā, kā uzlēji vīnu tikai mirkli pirms skūpsta, kā pogu izrāva tava mazā dēlēna rokas.

Viņa pasauli uztver caur audumu, dzīvojot toņos, motīvos, ornamentos. Kolekcijas ir visur! Pat atkritumu kaudzē Velga spētu atrast materiālus un rakstus, kas interesanti saspēlētos. Gluži kā Gērijs Hārvejs (Gary Harvey), kas neprātīgas kleitas rada no plēvēm avīzēm un veciem mēteļiem.

Domājošam mūsdienu cilvēkam un modi būtu jālūkojas kritiski.

Piemēram, jauno lietu smarža nav nekas kā triks pircēju pievilināšanai – lietas tiek apsmidzinātas ar ķīmiskām vielām, lai foršāk smaržotu. Rūpīgi analizējot dārgu un lētu apģērbu, izrādās, ka būtiskas atšķirības nav. Pārsvarā, tie ir mārketinga triki.

Dizainere rada tērpus no bezcerīgām lietām

FOTO: Privātais arhīvs

Tas, kurš skatās ar acīm

Velgai patīk trikotāža un adījumi. Kādreiz, kad bija vairāk brīva laika, viņa adīja un tamborēja – izārdīja vecu džemperi un adatām zibot radīja kādu stilīgu lietu.

Pirms dažām desmitgadēm sieviete ar adīkli rokās bija ierasta aina, bet mūsdienās tas ir neticams scenārijs – skats no fantāzijas filmas. Sievietes viena otrai kā lielu dārgumu nodeva modes žurnālu “Burda”, kas citu starpā izcēlās ar precīzām piegrieztnēm žurnāla viducī. Pēc piegrieztnēm varēja uzšūt modernu blūzi vai uzadīt džemperi, ar kuru nebija kauns pat uz teātri iet.

Starp citu, kādreiz cilvēki zeķes lāpīja un pārlāpīja nevis izmeta.

Velga piemetina, ka pasaulē un arī Latvijā aizvien vairāk cilvēku negrib būt vulgāri patērētāji un sāk domāt citā līmenī - nevajag lietu uzreiz izmest, katrai var atrast pielietojumu! “Caur to, ko daru, un ekoloģisku dzīvesveidu, es kaut nedaudz kaut ko mainu."

 Un tas skar visas manas dzīves jomas – es šķiroju atkritumus un neēdu to, kas uz mani skatās ar acīm.

Dizainere rada tērpus no bezcerīgām lietām

FOTO: Privātais arhīvs

Pievieno vērtību pats!

“Tās ir miljons reižu apvazātas frāzes... tomēr, kas ir tas, kas cilvēkus mudina visu laiku pirkt? Tās reklāmu uguntiņas vilina, bet varbūt kaut kur ir tuvs, vecs cilvēks, kurš gaida tavu telefona zvanu,” par tuvojošos Ziemassvētku iepirkšanās neprātu saka Velga.

Bet ko darīt, ja gribas jaunu tērpu - tā, ka paciesties nevar? Ir visādi knifiņi.

Uzvelc džemperi otrādi un jutīsies pavisam savādāk.

Kleitai var piekombinēt pērļotu apkakli vai pieskaņot savdabīgu jostu un somiņu. “Ne visiem pietiek laika un fantāzijas, lai saredzētu iespējas,” saka Velga, piemetinot, ka labprāt bez atlīdzības iesaka variantus, kuru patiesībā ir bezgala daudz.

Dizainere rada tērpus no bezcerīgām lietām

FOTO: Privātais arhīvs

“Mēs esam tik slinki! Mēs nemīlam dabu, apkārtējos un sevi. Mēs visu laiku gribam tikai ņemt, nedodot pretim, un gribam, lai mūsu rīcībai nebūtu seku. Tomēr tās ir acīmredzamas – ir valstis, kur cilvēki jau dzīvos atkritumos.” Velga saka, ka aizvien biežāk cilvēki izvēlas lietas, paši tām pievienojot to vērtību, kādu vēlas.

Mantu pārblīvētajā pasaulē anonīmas, masveidā ražotas lietas vairs nespēj aizkustināt.

Tāpēc daudzi izvēlas iegādāties konkrēta cilvēka paša rokām darinātas lietas, vai tas būtu siers, grāmatu plaukts, čības vai ievārījums.

FOTO: SCANPIX

Eņģelīši uz skapja un bēniņos

“Es aicinu nepakļauties tai “krāmu būšanai” - neiet uz izpārdošanām, kur mirkļa iespaidā tu nopērc nevajadzīgas lietas.

Pameklē, to porcelāna vai ģipša eņģelīti varbūt var atrast kaut kur turpat mājās. Ja mēs ar vērīgu aci palūkojamies apkārt, izrādās, ka mūs materiālu netrūkst – nevienā mājā!

Patiesībā mums nav vajadzība pirkt vismaz desmit gadus. Mēs taču esam apkrāmējušies līdz ausīm!” 

FOTO: SCANPIX

Starp citu,pētnieki uzskata: ja negribam noslīkt savos štruntos, otru eizi pārstrādātais audums un reciklētais apģērbs ir mūsu nākotne.

FOTO: SCANPIX