Ceļošana laikā ir iespējama, tomēr pastāv viens āķis

Viņu skaistās dzīves laiks ritēja uz beigām.

FOTO: Inga Kundziņa

Ceļošanas laikā koncepcija vienmēr ir aizņēmusi īpašu vietu fiziķu iztēlē, tomēr vai tā vispār ir iespējama? Protams, ir. Mēs taču to darām pat tagad. Mēs ceļojam nākotnē sekundi pa sekundei.

Tā gan nav tāda ceļošana laikā, kādu tu iztēlojies. Vai mēs varam aizceļot tālākā nākotnē? Pavisam noteikti. Ja mēs varētu pārvietoties gaismas ātrumā vai nokļūt melnā cauruma tuvumā, laiks palēninātos pietiekami, lai mēs varētu nonākt nākotnē. Tomēr pats interesantākais jautājums ir, vai mēs varam aizceļot pagātnē?

Masačūsetsas Universitātes profesors Gauravs Khanna izdevumā “The Conversation” raksta, ka pirmo reizi par ceļošanu laikā uzzināja septiņu gadu vecumā, kad redzēja epizodi no 1980. gada seriāla “Cosmos”.

“Tajā brīdī es nolēmu, ka kādu dienu veikšu nopietnu pētījumu par teoriju, kas slēpj sevī brīnumainas lietas: Einšteina relativitātes teoriju. 20 gadus vēlāk ieguvu doktora grādu fizikā un kļuvu par šīs teorijas pētnieku.”

Tagad viens no maniem studentiem zinātniskajā žurnālā “Classical and Quantum Gravity” publicēja pētījumu, kurā aprakstīts, kā pavisam vienkārši uzbūvēt laika mašīnu.

Einšteina relativitātes teorija pieļauj iespēju, ka laiku iespējams izliekt tik lielā leņķī, ka tas veido cilpu. Iedomājies, ka tu ceļo šajā cilpā. Tas nozīmē, ka kādā punktā tu atgriezīsies pagātnes mirklī un vēlreiz piedzīvosi tos pašu mirkļus. Līdzīgi kā deja vu, tikai tu to neapzināsies.

Slēgtās laika līknes

Šādas konstrukcijas bieži tiek dēvētas par “slēgtām laika līknēm” jeb laika mašīnām. To izprašana var mums palīdzēt labāk saprast, kā darbojas Visums.

Pēdējo gadu desmitu laikā tādi slaveni fiziķi kā Kips Torns un Stīvens Hokings lika pamatus modeļiem, kas ir saistāmi ar laika mašīnām. Galvenie secinājumi, kas izrietējuši no iepriekšējiem pētījumiem, ir tādi, ka daba neļauj veidoties laika cilpām. Vislabāk tas, šķiet, izskaidrots Hokinga grāmatā “Chronology Protection Conjecture”, kurā rakstīts, ka daba nepieļauj radīt izmaiņas tās pagātnē, pasargājot mūs no paradoksiem, kas varētu rasties, ja ceļošana laikā būtu iespējama.

Iespējams, zināmākais no trīs paradoksiem, kas var rasties ceļošanas laikā dēļ, ir tā saucamais “vectēva paradokss”, kad cilvēks aizceļo pagātnē un nogalina pats savu vectēvu. Tas izmaina vēstures gaitu tādā veidā, ka pats ceļotājs nekad nav dzimis, tātad neeksistē.

Eksotiskā viela

Neļaut laika cilpu veidošanos var arī citi fenomeni, piemēram, “eksotiskas” matērijas nepieciešamība. Vienkārši sakot, “eksotiskā” matērija ir viela ar negatīvu masu. Problēma ir tāda, ka dabā neeksistē negatīva masa.

Studente Karolīne Mallarija savā pētījumā aprakstīja jaunu laika mašīnas modeli, kam nav vajadzīga matērija ar negatīvu masu, turklāt tai ir relatīvi vienkāršs dizains.

Mallarijas modelis sastāv no divām ļoti garām paralēli novietotām mašīnām, kas ir būvētas no vielas ar pozitīvu masu. Viena mašīna ātri kustas uz priekšu, kamēr otra stāv uz vietas. Šādā procesā Mallarija pierādīja, ka starp šīm abām mašīnām var atrast laika cilpu.

Vai to iespējams radīt praktiski?

Ja tev ir aizdomas, ka tur slēpjas kāds āķis, tad tu nemaldies. Mallarijas modelis pieprasa, lai katras mašīnas centram būtu bezgalīgs blīvums. Tas nozīmē, ka tām jāsatur objekti, ko dēvē par singularitātēm, kurām ir bezgalīgs blīvums, temperatūra un spiediens. Atšķirībā no singularitātes, kas ir daļa no melnajiem caurumiem un ir no ārpuses nepieejama, Mallarijas singularitātei jābūt “taustāmai”, pieejamai, un tai jāpiemīt fiziskām īpašībām.

Fiziķi nepieļauj iespēju, ka dabā varētu eksistēt šādi objekti, tāpēc diemžēl laika mašīnas tuvākajā laikā diez vai būs iespējams radīt. Tiesa, šis pētījums pierāda to, ka teorētiski ceļošana laikā un laika cilpas ir iespējamas.

Uz augšu