Pie Sibīrijas latviešiem: Jānis redzējis divus Ulmaņus, bet Ivanovs taisa kokles (1)

“Ko jūs tur vilcienā ēdīsiet? Ņemiet, ņemiet, ceļā noderēs”.

Liekas, ka mēs esam ciemos pie radiniekiem, kurus sen neesam satikuši un pēc kuriem esam ļoti noilgojušies.

Pie galda – Andris Tupesis, Alla Zubkova, Ludmila un Nikolajs Ivanovi, Inna Evsejeva, Nadežda Kanušina un Jānis Minkevičs. Omskas Draudzības nams. Latviešu biedrība “Zvaigznīte”.

Divi jautājumi, ko kolēģi Latvijā mums lūdza uzdot Omskas latviešiem: kāpēc viņi neatgriežas Latvijā un ko, viņuprāt, Latvijas iedzīvotāji var pamācīties no Krievijā dzīvojošajiem latviešiem?

Omskas latviešu biedrības “Zvaigznīte” vadītājs Andris Tupesis ar lepnumu rāda jauno Latvijas pilsoņa pasi. Nesen stājās spēkā likums, kas ļauj represēto latviešu pēcnācējiem iegūt dubultpilsonību, nekārtojot eksāmenu.

“Pīrāgus ar biezpienu tomēr Latvijā prot pagatavot labāk nekā Krievijā, man šķiet,” sarunu iesāk Alla Zubkova. “Mana vecmāmiņa dzīvoja Jelgavā, māsa tagad Talsos dzīvo. Mēs esam no represēto ģimenēm – manu vecmāmiņu ar māti un mammas māsām izsūtīja uz Sibīriju. Viņām bija kādi 14, 15 gadi.”

Alla ir dzimusi Krievijā, uzskata šo valsti par savām mājām, tomēr par Latviju stāsta ar lielu mīlestību. “Padomju laikos mamma ļoti gribēja atgriezties Latvijā. Mans tētis – krievs – bija pret. Mēs tolaik regulāri braucām uz Latviju, toreiz problēmu nebija, jo nevajadzēja vīzas. Problēmas ar braukšanu sākās vēlāk. Tomēr tagad, paldies dievam, mēs ar Andri, kā represēto latviešu bērni, ieguvām dubultpilsonību,” viņa stāsta.

Andris piebilst – iegūstot Latvijas pilsoņa pasi, Sibīrijas latvieši pat plānoja balsot nesenajās Saeimas vēlēšanās, tomēr sastapās ar birokrātiju.

“Lai balsotu vēlēšanās, mums vajadzēja uz [Latvijas] vēstniecību aizvest pasi, to ieskenēt, uzrakstīt iesniegumu, un tad mums būtu atsūtījuši biļetenus. Tāds sīkums, bet tuvākā Latvijas vēstniecība atrodas Maskavā,” stāsta Andris. Attālums no Maskavas līdz Omskai ir aptuveni 2700 kilometru. Ar vilcienu šādu attālumu var veikt nepilnās divās diennaktīs.

Pateicoties dubultpilsonībai, Sibīrijā dzīvojošie latvieši savu senču dzimteni tagad var apciemot jebkurā brīdī. “Iepriekš es pat uz radinieku bērēm nevarēju aizbraukt – visu dokumentu noformēšana aizņēma ilgu laiku,” atceras Alla Zubkova.

“Omskas latvieši ir tie, kuri 1905.gadā paši aizbrauca, un tie, kurus 1945. un 1949. gadā izsūtīja uz Sibīriju. Laika gaitā daudzi no viņiem ir atgriezušies Latvijā, bet daudzi ir palikuši šeit. Piemēram, es aizbraucu uz Latviju 1956.gadā, bet pēc pusgada atgriezos. Mana sieva ir no Altaja, viņai bija liela ģimene – deviņi cilvēki. Viņa sāka ilgoties pēc mājām... Iepriekš, kad neslimoju, braucu uz Latviju katru gadu, bet tagad jau rokas trīc, pat parakstīties nevaru,” stāsta Jānis Minkevičs, kurš ir jau devītajā gadu desmitā. Kad viņu izsūtīja uz Sibīriju, Jānim bija 16 gadi.

“Ģimenē ar bērniem es runāju latviski. Es jau tur, Latvijā, septiņas klases pabeidzu,” stāsta Jānis.

Latviešu biedrībā “Zvaigznīte” Omskā darbojas 30 līdz 40 cilvēki. Daļa kolektīva ir pēcteči latviešiem, kas šeit ieradās brīvprātīgi, daļa – represētie vai viņu bērni. Pagājušajā gadā biedrībai apritēja 25 gadi. “Mēs saglabājam valodu, mums ir ansamblis, organizējam un piedalāmies svētkos. Ziemā pulcējamies reizi nedēļā, mēģinām. Vasarā visi gan ir vasarnīcās un mazdārziņos,” norāda Andris Tupesis.

Andris strādā par vēstures skolotāju skolā Omskā.

“Pēc skolas iestājos pedagoģijas institūta vēstures fakultātē. Tēvs arī bija skolotājs. 1949.gadā viņu aizveda tieši no skolas. Vectēvs un vecmamma dzīvoja netālu no Liepājas. Visus aizveda un vilcienā atveda uz šejieni – Sibīriju,” viņš norāda.

Alla Zubkova biedrībā “Zvaigznīte” darbojas jau vairāk nekā 15 gadus.

“Es esmu pensionāre, lai arī man ir tikai 61 gads. Pēc profesijas esmu zobārste, strādāju pašvaldības poliklīnikā. Vairāku šeit klātesošo mīnuss ir tas, ka mēs nevaram kārtīgi iemācīties latviešu valodu. Nedaudz skumji, jo tā ir mana otrā dzimtā valoda. Mani māsīca Skaidrīte no Talsiem nesen rāja, ka es šogad latviski saprotu vēl sliktāk nekā pirms diviem gadiem. Mūsu biedrībā ir tādi cilvēki, kas jau no bērnības labi runā latviski,” stāsta Alla.

“Jūs ēdiet, lūdzu,” ik pēc piecām minūtēm mūs mudina pie galda sēdošie.

Mēs ar Omskas latviešiem tikāmies oktobra beigās. Novembrī uz Omsku taisījās braukt Latvijas Valsts valodas centra speciālisti – Sibīrijas latvieši gatavojās kārtot valsts valodas eksāmenu. Eksāmena kārtošana Krievijas latviešu pēctečiem ir brīvprātīgs pasākums un zināmā mērā arī principa jautājums. Kādreiz šeit bija latviešu valodas skolotājs, tagad viņi latviešu valodu mācās ar “Skype” starpniecību.

Ludmila Ivanova biedrību apmeklē kopā ar savu vīru Nikolaju.

“Mana māte, latviete, mani pirmo reizi uz Latviju aizveda, kad man bija 13 gadi. Man tur tik ļoti patika, ka pēc skolas beigšanas es uz turieni aizbraucu stāties universitātē. Mana vecmāmiņa, kas dzīvoja Latvijā, aizliedza man tur palikt. Teica, ka negribot, lai māte atkārto viņas likteni – dzīvot milzu attālumā no meitas. Es biju paklausīga meitene, tāpēc atgriezos atpakaļ Krievijā. Vecmāmiņa ar manas mammas jaunāko māsu aizbrauca uz Rīgu, savā ciematā viņas nenokļuva un palika Rīgā. Vecmāmiņa iekārtojās rūpnīcā un istabiņā aiz viesnīcas “Daugava” nodzīvoja visu dzīvi. Valguma ielā,” stāsta Ludmila.

“Lūk, pirms 15 gadiem mamma uz nāves gultas saka man – atrodi latviešus, tas tev palīdzēs. Es saku – kam man viņi vajadzīgi? Tu par viņiem nekad neinteresējies, dzīvoji laukos, latviski sarakstījies tikai ar māsu Austrālijā.”

“Es tomēr sāku meklēt latviešus... Es tolaik strādāju institūtā, tipogrāfijā. Pie manis uz darbu atnāca kāds vīrietis ar kaut kādiem blociņiem, teica, ka vajagot bērniem, ka brauc atvaļinājumā. Uz Latviju. Es painteresējos, vai viņš nezina, vai Omskā ir latviešu biedrība, bet viņš atbildēja: “Zinu, es uz turieni katru svētdienu eju”. Kopš tā laika es esmu šeit,” stāsta Ludmila.

Sieviete uz “Zvaigznīti” atveda arī savu vīru – Nikolaju Ivanovu. Kādu laiku pēc tam viņi abi aizbrauca uz Cēsīm. Pēc šā brauciena Nikolajs aizrāvās un sāka nodarboties ar latviešu nacionālā mūzikas instrumenta – kokles – izgatavošanu.

“Ivanovs taisa kokli, iedomājieties,” smejas ap galdu sēdošie.

Nadežda Kanušina latviešu biedrību “Zvaigznīte” uzskata par savu otro ģimeni.

“Es par biedrību uzzināju tikai pirms pieciem gadiem. Kad šeit ierados, bija ļoti patīkami izdzirdēt dzimto valodu. Bērnībā, kad bija dzīva vecmāmiņa un vecāki, es latviski visu sapratu un arī runāju. Laika gaitā tas viss aizmirsās. “Draudzības nams”, kur mēs šobrīd atrodamies, tas man ir kā tāds gabaliņš dzimtenes,” stāsta sieviete.

Latviešu biedrība “Zvaigznīte” kopā ar citu tautību cilvēku biedrībām atrodas Omskas “Draudzības namā”.

“Mana vecmāmiņa vienmēr brauca uz Latviju uz Ziemassvētkiem un Jauno gadu un atgriezās uz manu dzimšanas dienu – 4.janvārī. Atceros, viņa veda ļoti garšīgas konfektes - “Piena gardums”. Man tās tik ļoti garšoja, bet es nezināju, kā tulkot nosaukumu. Tagad zinu,” stāsta Nadežda. Viņa Omskā strādā par grāmatvedi.

“Es uzaugu Krievijā, latviešu ciematā Jeļizavetinā, ko senāk sauca par Pļetņovku. Pēc tam dzīvoju starp krieviem, tomēr kaut kāda latviešu struktūra manī ir palikusi,” viņa piebilst.

Jānis Minkevičs divās valodās - gan latviešu, gan krievu – stāsta, ka viņš savas dzīves laikā ir redzējis divus Ulmaņus.

Pēdējo pirmskara Latvijas prezidentu Kārli Ulmani viņš saticis Latvijā, bet viņa brāļa mazdēlu Gunti Ulmani – tad, kad viņš jau eksprezidenta statusā bija atbraucis uz Krieviju kā komandas “Rīgas Dinamo” pārstāvis.

“Mēs ar viņu apskāvāmies, atceros, viņš bija tāds stiprs, liels,” atceras Jānis.

Pēc tikšanās ar Sibīrijas latviešiem mēs ar kolēģi Mārtiņu apspriedām, kur rodas tāds nebeidzams entuziasms, aicinājums un vēlme “uzsūkt” visu, kas saistīts ar Latviju? Kāpēc šie cilvēki, kuri dzīvo tūkstošiem kilometru attālumā no savu senču dzimtenes, šo mazo Baltijas valsti vērtē daudz augstāk nekā daudzi tajā dzīvojošie?

Kāpēc viņi vēlas iegūt latviešu valodas prasmes līmeni, kas viņiem Sibīrijas Omskā nekad nebūs vajadzīgs? Kāpēc daļa šo cilvēku ir gatava veikt tūkstošiem kilometru, lai tikai nobalsotu vēlēšanās?

Nadežda stāsta: “To ir sarežģīti izskaidrot, tā ir sava veida senču balss. Kad pirmo reizi braucu uz Latviju ar vilcienu, es sapratu – tur koki ir savādāki un “zāle zaļāka”. Jūs esat pamanījuši, kā atšķiras Krievijas bērzi no Latvijas bērziem? Mūsu bērzi ir baltāki!”

Es pārtraucu, jautājot, kuri ir “mūsu” - Latvijas vai Krievijas?

“Mūsu – tie ir Krievijas. Nevajag brīnīties! Mums gan Latvijā ir “mūsu”, gan šeit “mūsu”. Kad skatāmies hokeju, jūtam līdzi gan Rīgas “Dinamo”, gan Omskas “Avangardam”,” uzsver Sibīrijas latvieši.

Viņi vēlas nodot sveicienu visiem Latvijas iedzīvotājiem neatkarīgi no tautības un dod arī padomu: “Gribētos, lai visi būtu draudzīgi jebkuros apstākļos. Padomju laikos bija kaut kādas savstarpējas pretenzijas, un domstarpības ir arī šodien. Ņemiet piemēru no mums – neaizmirstiet savas saknes!”

Turpmākā saruna norisinās ar asarām acīs.

Ludmila Ivanova stāsta, ka viņa uz Rīgu, Zaķusalu, atvedusi akmeni no savas mātes kapa, bet vēlāk pasūtījusi arī piemiņas akmeni Likteņdārzā.

Nadežda Kanušina atceras, kā, ciemojoties Rīgā, viņa kanālmalā ieraudzījusi liepu, kuru Sibīrijā nav nemaz tik daudz.

"Es to apskāvu un sajutu, kā tā dod man savu siltumu un spēku. Vienlaicīgi man kļuva ļoti skumji, jo tajā brīdī es sajutu savas vecmāmiņas likteni. Es domās viņai teicu: "Vecmāmiņ, tu taču vienmēr uz šejieni tā gribēji... Tu, mana mīļā vecmāmiņa, tagad vari priecāties par to, ka es atbraucu uz Rīgu, ka atbraucu uz Latviju...”