Nastja kā Zelta Zivtiņa vai oligarha atriebība Staļina stilā

Eskorta meiču loma pasaules politikā

Šī tēma ir diezgan plaši apspriesta, jo daudzi izlūkdienesti „štirlicu“ vai „iļjiču šakāļu“ vietā ērtāk un labāk izmanto eskorta jeb „intermeitenes“, kas  piegādā informāciju pretizlūkošanas pinkertoniem vieglāk, ātrāk un ērtāk nekā „džeimsibondas“. Tāpēc Maskavā strādājošās eskorta meičas došanās līdzi oligarham Oļegam Deripaskam ekskursijā uz Norvēģijas fjordiem (2016) nav nekas ārkārtējs. Oļegs ir viens no turīgākajiem krievu oligarhiem. Viņam pieder industriāls konglomerāts Basic Element un bagātības avots ir alumīnijs. Ir zināms, ka Oļegam ir tuvas attiecības ar Polu Manafortu (Paul Manafort), kas darbojies kā Donalda Trampa vēlēšanu kampaņas vadītājs.

Deripaskas jahtā toreiz vizinājās arī pelēkais Kremļa kardināls un vicepremjerministrs Sergejs Prihodjko. To visu zinām tāpēc, ka Nastja Ribka notiekošo uz jahtas filmēja un pēc tam savietoja filmēto materiālu savā Instragram kontā (ko pēc tam gan izdzēsa). Tur varēja pavērot sarunas, kurās Deripaska un Prihodjko pauž skumjas par rusofobiju un nosoda ASV diplomāti Viktoriju Nulandu.

Šodienas sociālo mediju uzplaukuma laikā šādus kontus mēdz aplūkot tikai eskorta meiču draugi un kolēģes. Taču, ja pie šāda materiāla ķeras klāt ietekmīgi žurnālisti vai politiķi, tad „plaukstiņpolka“ pēkšņi pārvēršas ūdeņraža bumbā. Tieši šādu informatīvā materiāla transformāciju paveica krievu opozīcijas politiķis Navaļnijs, kas pacēla šo informāciju pavisam citos publicitātes augstumos.

Tagad 8 miljoni skatītāju varēja redzēt, kādas ir Kremļa konkrētās saites ar oligarhiem un ASV pašreizējo vadību. Kas ir krustpunkts Pauls Manaforts (Paul Manafort) un kā viņš ir strādājis Kremļa interesēs Ukrainā, cieši draudzējas ar Oļegu Deripasku un bijis Kremļa interešu lobists ASV.

Taču atgriezīsimies pie Oļega Deripaskas, kas ir iekļauts amerikāņu sankciju sarakstā, un šis apstāklis, protams, traucē viņa biznesam.

Bildīšu nodevība

Protams, visu nedrīkst „izlikt internetā“ apskatei. Nastja (Anastasija) tomēr gribēja palielīties un ielika Instragram materiālu, kuru vēlāk kā trumpja dūzi savā vēstījumā izmantoja Navaļnijs. Deripaska noreaģēja tieši tāpat kā mūsu pašu oligarhi un sovjetsima laika priekšnieki, t.i. – ja patiesība nāk gaismā, tad jānošauj ziņnesis. Ribka sabijās un aizbēga uz Taizemi, kur viņu pēc kāda laika aizturēja kopā ar Aleksu Lesliju jeb īstajā vārdā Aleksandru Kilirovu. Pēc deviņiem mēnešiem Taizemes cietumā viņu nosūtīja atpakaļ uz Baltkrieviju, taču krievi viņus pārtvēra tranzīta zonā Maskavā. Tur Ribku aizturēja, apcietināja, apsūdzēja par netiklību un prostitūcijas organizēšanu. Grūti noticēt, ka tas notika nejauši, jo Ribka jau iepriekš bija publiski ziņojusi, ka vēlas prasīt politisko patvērumu ASV. Viņai esot vēl diezgan daudz kompromitējoša materiāla medijiem, ko pastāstīt par politiķiem. Tieši viņa skaļi paziņoja, ka varot piedāvāt pierādījumus par oligarha Deripaskas iesaistīšanos Donalda Trampa priekšvēlēšanu kampaņas gaitā ASV. Deripaska esot līdzdarbojies manipulatīvajās politiskajās akcijās pret Hilariju Klintoni un darījis visu, lai pie varas nāktu Donalds Tramps. Vēlāk Ribka šos paziņojumus atsauca, un nevienam nav grūti uzminēt, kāpēc viņa tā rīkojās. Aleksandra Navaļnija rīcībā ir pierādījumi, ka Deripaska ir izmantojis spiediena taktiku, lai panāktu Ribkas apcietināšanu Taizemē. Viņam izdevās veikt spiedienu uz Taizemes iestādēm, un tajā brīdī Ribka saprata, ka droši nav nekur.

Tagad oligarhs pieprasa gigantisku sāpju naudu no Ribkas. Šādi mēdz rīkoties saskaitušies oligarhi un naudasmaisi arī pie mums Latvijā. Kāpēc gan turīgs cilvēks, kuram neko būtisku neizšķir pieprasītie tūkstoši, šādi rīkojas? Kāpēc viņš neliekas mierā? Neļauj šim faktam nozust no mediju dienas kārtības? Šim solim ir tikai viens izskaidrojums – Ribka ir nopietns drauds viņa eksistencei. Tas nozīmē, ka viņas rīcībā tomēr ir kādi nopietni kompromitējoši fakti un videomateriāls. Nupat Ribka esot atbrīvota no ieslodzījuma, taču notikumi tāpēc nav beigušies.

Sodīšanas teātris

Ribka nenodarbojas ar politiku. Viņa to demonstrēja arī savas pēdējās preses konferences laikā Maskavā, uz kuru pati vispār neieradās. Viņas advokāts to izskaidroja ļoti sovjetiskā stilā: “Ko jūs gribat! Viņa taču ir meiča!” Ar šo formulējumu arī tika pateikta visa pašreizējās Krievijas sabiedrības attieksme pret „visādām“ Nastjām, Natašām, Anastasijām un Ribkām. Tas, ka Ribkai tika draudēts, ir nepārprotami, jo nesen viņa publiski un pazemīgi atvainojās Oļegam Deripaskam un solīja viņu nekādā veidā vairs publiski nekompromitēt. “Ticiet man, man pietiek!” teica jaunā sieviete ar bizēm stikla būrī, tiesas zālē.

Šāds sodīšanas akts izskatās ļoti iestudēts, un mediju atspoguļojums robežojas ar viltus ziņas standartu.

Vai Ribka ir bīstama Deripaskam un Kremlim? Pagaidām grūti pateikt, vai viņai patiešām ir šie videoieraksti, kas nopietni spētu kompromitēt ietekmīgas politiskas varas personas Krievijā un ASV. Pagaidām krievu mediji visiem spēkiem cenšas padarīt eskorta meiču smieklīgu, zemisku un muļķīgu sabiedrības acīs. Ja arī viņa vēlāk nāktu klajā ar smagiem atmaskojumiem, tad sabiedrība vairs neticētu “tik sliktai meitenei”. Mani šajā komēdijā interesē tieši veids, kādā bagāts Krievijas oligarhs iemīda zemē sievieti kā “sliktu cilvēku” ar pērkamu masmediju un varas palīdzību. Galu galā pats pirka eskorta pakalpojumus, bija apmierināts, bet tagad, kad informācija noplūda Navaļnija štābā, soda Nastju Ribku par to, ka viņa parādīja sabiedrībai patiesību.

Šis personību nomelnošanas teātris, kas dzimis Staļina laikā un tiek praktizēts arī šodien, ir ļoti neglīta un nejēdzīga "melnās publicitātes" forma, kas tiek plaši praktizēta arī pie mums Latvijā. Diemžēl tā tas ir. Tā mērķis ir radīt sabiedrībai iespaidu, ka kāda konkrēta persona ir slikts, ļauns, zemisks un nelietīgs cilvēks, tāpēc nedrīkst ticēt nevienam šīs personas izteikumam vai atmaskojumam.

Vai Ribka ir upuris? Jā un nē. Viņa ir sapratusi šo skandālu kā biznesa akciju un pašlaik piedāvā savus pakalpojumus oligarhu pavešanas jomā. Deripaskas gadījums ir viņas biznesa vizītkarte. Ar šādu notikumu pavērsienu, šķiet, nerēķinājās neviens, Oļegu Deripasku ieskaitot.

Taču metode, ar kādu Deripaska cīnījās pret Zelta Zivtiņu, ir staļiniska. Nožēlojama un anulējama arī pie mums. Vīriešiem svarīgākais ir uzvarēt, sievietēm – nepadoties. Šajā situācijā uzvar Ribka, jo viņai ir lielāka neveiksmju pieredze nekā naudīgajam oligarham.

Laiks rādīs, kas notiks finālā, kas šajā traģēdijā vēl tikai būs.