Diena vēsturē: ar vācu karaspēka sakāvi noslēdzas Staļingradas kauja (6)

1941. gada 22. jūnijā par spīti 1939. gada Vācijas un Krievijas noslēgtā pakta noteikumiem, nacisti veica plašu invāziju pret PSRS. Gaisa spēku pavadīta, vācu armijai izdevās iekarot plašas PSRS teritorijas, pamatīgi paretinot Sarkanās armijas rindas. Vācu karaspēks ātri virzījās uz priekšu un līdz oktobra vidum jau bija ielenktas lielākās Krievijas pilsētas – Ļeņingrada un Maskava. Tiesa, krievi nikni turējās pretī, kā arī tas, ka tuvojās ziema, lika vācu armijai apstāties.

1942. gada vasaras ofensīvā Ādolfs Hitlers pavēlēja 6. armijai sagrābt Krievijas industriālo pilsētu Staļingradu. Augustā 6. armija guva panākumus pie Volgas, bet ceturtā vācu gaisa flote pārvērta Staļingradu par degošu drupu kaudzi, nogalinot vairāk nekā 40 tūkstošus civiliedzīvotāju. Septembra sākumā 6. armijas ģenerālis Frīdrihs Pauluss pavēlēja uzsākt pirmās ofensīvas Staļingradā, aplēšot, ka viņa armijai vajadzēs desmit dienas, lai sagrābtu pilsētu.

Šeit sākās viena no šaušalīgākajām kaujām Otrā pasaules kara vēsturē, kas kļuva par pagrieziena punktu karā starp Vāciju un PSRS.

Centienos sagrābt Staļingradu 6. armija saskārās ar sīvu Sarkanās armijas pretestību, ko komandēja ģenerālis Vasilijs Žukovs. Viņam izdevās sagrautās pilsētas ēkas pārvērst par efektīviem cietokšņiem, tāpēc vēlāk vācieši šīs kaujas nodēvēja par “rattenkrieg” jeb “žurku karu”.

Novembrī Josifs Staļins nolēma savā vārdā nosaukto pilsētu beidzot atbrīvot no iebrucējiem un pavēlēja uz Staļingradu nogādāt papildspēkus. 19. novembrī ģenerālis Žukovs uzsāka apjomīgu atbildes ofensīvu ar 500 tūkstošiem padomju kareivju, 900 tankiem un 1400 lidmašīnām. Trīs dienu laikā 200 tūkstošus kareivju lielais vācu karaspēks tika ielenkts.

Lai arī Itālijas un Rumānijas kareivji, kas bija vācu sabiedrotie, padevās, vācieši joprojām atteicās zaudēt, gaidot papildspēkus. Hitlers pavēlēja ģenerālim Paulusam palikt savā vietā un paaugstināja viņu par feldmaršalu.

Bads un skarbā Krievijas ziema retināja vācu karaspēka rindas tikpat naski cik Sarkanā armija, tāpēc 1943. gada 21. janvārī pēdējā vācu rokās esošā lidosta nonāca atpakaļ pie krieviem, pilnībā nošķirot 6. armiju no ārpasaules.

31. janvārī Pauluss lika padoties dienvidu sektora armijai, bet 2. februārī atlikušajiem vācu kareivjiem. Pēc padošanās dzīvi bija palikuši tikai 90 tūkstoši vācu kareivji, bet no tiem tikai 5 tūkstošiem izdevās izdzīvot krievu cietumos un nometnēs, un atgriezties Vācijā.

Staļingradas kauja kalpoja kā pagrieziena punkts karā starp Vāciju Un PSRS. Ģenerālis Vasilijs Žukovs, kurš spēlēja nozīmīgu lomu šajā uzvarā, veda karaspēku arī uz Berlīni 1945. gada 1. maijā.