Lūsis komentē ⟩ Rīga - pilsēta, uz kuru visas labās idejas dodas nomirt (68)

Pilsētvides uzlabošanas entuziasti jau gadiem lūdzas, lai satiksmes ātrumu visā pilsētā samazina līdz 30 km/h, tāpēc Rīgas dome neapstājās pie jau sasniegtā un pirms pāris dienām beidzot atvēlēja šai idejai Zemitāna tiltu. Tiesa, tilts ir tādās bedrēs, ka ātruma ierobežojuma ievērošanai neviens pats autovadītājs vēl nav bijis spiests piebremzēt. Domāju, ka ātruma ierobežojums bedru aizlāpīšanas vietā ir tikai pirmais solis, un nākamais būs Čaka ielas pārveidošana par gājēju ielu, jo, ja godīgi, pašam nav skaidrs, kā man izdevies ikdienā pa to braucot vairākus kvartālus tā arī ne reizi nepārsist nevienu riepu.

Turpinot uzsāktajā virzienā, pilnīgi iespējams, ka pēc pāris gadiem Rīga būs pati zaļākā pilsēta Eiropā, jo iebraukt centrā ar automašīnu vairs nebūs fiziski iespējams.

Galvaspilsētas ielu traģiskajam stāvoklim ir vēl viena gaišā puse – es beidzot sāku no sirds iemīlēt un izbaudīt vēsturisko bruģi. Ja iepriekš ielas, kas klātas ar pirms daudziem gadsimtiem no Zviedrijas atvestajiem atkritumiem, lietoju nelabprāt un uzskatīju, ka pārvietošanās pa tām ir pielīdzināma švīkas ievilkšanai uz automašīnas sāna ar atslēgu, tad tagad izmantoju tās kā lielisku iespēju izvairīties no divdesmit centimetrus dziļām izlūzuša asfalta bedrēm uz “normālajām” ielām. Tāpat, noteikti jānovērtē arī lielisko iespēju rūpīgāk izpētīt pilsētas daudzveidīgo arhitektūru, jo, braucot uz 15 km/h, tam atliek vairāk laika, nekā vajadzētu.

Vēl, pilnīgi iespējams, ka traģiskais ielu stāvoklis galvaspilsētā ir rūpīgi plānota un pārdomāta atbalsta programma uzņēmējdarbībai, proti, autoservisu klientūras palielināšanai.

Jo, pirmkārt, šādi var ietaupīt izmaksas par ielu uzturēšanu, otrkārt – lai iztiesātu no pilsētas kompensāciju par pārsistu riepu, būs nepieciešami divi gadi un ļoti daudz pašiedvesmas. WIN –WIN, tā teikt. Es, piemēram, savam auto sezonas laikā esmu nomainījis sajātās atsaites jau divas reizes, bet ticu, ka daudziem mašīnas remonts izmaksājis krietni dārgāk.

Ielu stāvokli varētu izprast tad, ja Rīga būtu oficiāli atzinusi: “Mēs esam pilsēta bez jebkādas nākotnes vīzijas, visas labās idejas dodas uz šejieni nomirt, lūdzu – brauciet prom. Vispār Liepāja būtu daudz labāka vieta galvaspilsētai.”

Bet, nē, mēs redzam miljonus, kas tiek tērēti pilsētas un tās priekšstāvju tēlu spodrināšanai, galējās nejēdzībās notriektu naudu, lai radītu vīziju, par kaut ko neeksistējošu, kamēr patiesībā neviens pilsētu pat neredz, jo ir spiests pārvietoties nodurtu galvu, lai neiekāptu kādā bedrē un nesalauztu kaklu. Principā, tas ir gluži kā apzeltīt sūdu cerībā, ka tas pārstās smirdēt.

Atbildīgās iestādes bieži cenšas ielu stāvokli attaisnot vai vismaz izskaidrot ar bargo ziemu, kas saldē un saplēš nabaga asfaltu, bet tā nu sagadījies, ka Latvija nav vienīgā valsts uz planētas, kur ziemās ir auksts.

Patiesā problēma meklējama nevis sliktos laikapstākļos, bet gan sliktā pārvaldībā un vēlmē visus ielu seguma remontdarbus paveikt maksimāli lēti. Nav tā, ka Latvijā neviens neprot uztaisīt ceļu, kas būtu gluži kā jauns vēl pēc desmit gadiem, vienkārši – taisa tā, kā maksā.

Video: Bēdīgā stāvoklī esošais Zemitāna tilts:

Maksā, savukārt, izsludinot konkursu un izvēloties nevis labāko, bet gan lētāko piedāvājumu, jo nevēlēšanās maksāt ne tikai sēž katra latvieša zemapziņā, bet, visdrīzāk, ir ierakstīta jau mūsu ģenētiskajā kodā.

Rezultātā mums ir katastrofālā stāvoklī esošas ielas, bet ļoti skaisti salūti un citi svētku hepeningi, kas palīdz kaut vai uz mirkli pacelt galvas uz augšu un nedomāt par miskasti, kurā ik dienas stāvam.

Vai Rīgas domei ir kaut nedaudz kauns par vāji nostādītajām prioritātēm? Protams, ka nē – 9. februārī tiek rīkots atbalsta mītiņš, kurā Saskaņas atbalstītāji sanāks izteikt mēram pateicību par lielisko darbu. Paldies.