Transseksuālis par dzimuma maiņu: Domāju - ko es teikšu sievai?

Pastāstiet, kāda bija jūsu bērnība!

Mana bērnība aizritēja PSRS pastāvēšanas laikā, un toreiz es pat nespēju iedomāties, ka nākotnē mainīšu dzimumu. Man patika atsevišķi sieviešu garderobes elementi, kosmētika. Laiku pa laikam es izmantoju savas mammas lietas. Jau toreiz man bija sajūta, ka es daru kaut ko sliktu – ko tādu, kas jāslēpj. Es domāju, ka tas pāries, kad pieaugšu. Laikam ejot, mana interese tikai pieņēmās spēkā, man gribējās vairāk. Kad iestājos universitātē, es kļuvu drosmīgāka un pirku lietas, kas atbilst manai gaumei. Tomēr to turpināju slēpt no saviem vecākiem. Manā jaunībā nemaz nebija tāda termina “transdzimums”, likās, ka tā ir kāda psihiska vai seksuāla novirze. Es baidījos par savu nākotni.

Kad jūs sākāt sajust, ka atrodaties ne savā ķermenī? Kad jūs pieņēmāt lēmumu par dzimuma maiņu?

Šāda apjausma man radās pakāpeniski, konkrēta lūzuma punkta nebija. Sāku justies dīvaini jau skolas pirmajās klasēs; savukārt, mācoties universitātē, pateicoties internetam, par to uzzināju vairāk. Izjutu bailes, kaunu, kautrējos – kā ar mani varēja notikt kas tāds? Ko teikšu saviem radiniekiem? Man šķita, ka tā ir aizraušanās, kas pāries.

Bija ļoti grūti morālā ziņā, man uzradās ģimene un es domāju – ko  teikšu savai sievai? Kā to paskaidrošu draugiem un kolēģiem?

Ļoti ilgi pārdzīvoju, pat arī pēc tam, kad jau biju sākusi sniegt pirmās intervijas. Es joprojām nebiju veikusi “iznākšanu no skapja” savu vecāku priekšā. Mana meita, kurai ir astoņi gadi, joprojām nezina par manu pāreju. Pēc pirmajām intervijām vairījos atbildēt uz telefona zvaniem, jo baidījos no jautājuma – tas biji tu? Nebiju gatava skaidroties. Dzīvot šādā transformācijā ir sarežģīti, tā ir cīņa ikdienā.

Sarežģījas arī darba meklējumi, jo ne visi darba devēji labvēlīgi izturas pret cilvēkiem ar transpersonas statusu. Es strādāju LGBT organizācijā, tomēr tas nav mūžīgi un kaut kad man būs jāsaskaras ar jauna darba meklēšanas problēmu. Šobrīd mana situācija ir vienkāršāka – nomainīju dokumentus, jautājumu un neapmierinātības ir kļuvis mazāk.

Dzimumu mainīt izlēmu vēlu: man bija 37 gadi, tas bija 2016.gadā. Ģimenes dzīve bruka, bet mēs turpinājām dzīvot kopā.

(..) Kādu laiku strādāju Prāgā, kur jutos daudz brīvāka. Atgriezos Kijevā 2016. gada rudenī un sapratu, ka vairs nevēlos staigāt vīriešu drēbēs un uzņemties vīrieša sociālo lomu. Tad sāku hormonu terapiju.

Viss sāka attīstīties diezgan strauji: es iestājos darbā LGBT organizācijā, sameklēju saprotošus ārstus, kuri noteica diagnozi, kas nepieciešama dzimuma maiņas operācijas veikšanai. Hormonu terapija ilga divus gadus un četrus mēnešus.

Neērtības rada vispārējā attieksme pret transseksuālismu kā diagnozi, un tāpēc mums ir liegtas vairākas tiesības, piemēram, mēs nedrīkstam adoptēt bērnus, ziedot asinis, dienēt armijā un tā tālāk.

Pastāstīsiet par izmaiņām ķermenī hormonu terapijas laikā?

Es hormonu terapiju sāku vēlu, parasti cilvēki sāk ātrāk. Mainās psihoemocionālais stāvoklis: gaisīgs, pozitīvs garastāvoklis. Šķiet, ka dzīve mainās uz labo pusi. Tomēr šis stāvoklis pāriet. Trešajā mēnesī man sāka palielināties krūtis. Palēninājās apmatojuma augšana uz sejas. Āda kļuva mīkstāka un maigāka. (..) Pēc pusgada terapijas vairs nav iespējams radīt bērnu. Pazūd erekcija un sperma.

Tagad pasaule jums rādās savādāka nekā iepriekš?

Jā. Es ilgi gāju uz to, lai būtu sieviete. Puse dzīves jau aiz muguras, es savu pāreju nevaru īstenot lēnām, man jāatgūst nokavētie gadi. Esmu sākusi vairāk paspēt, vairāk izbaudu dzīvi. Varētu teikt, ka esmu laimīga. Laime savācas pa gabaliņiem. Es rodu prieku, kontaktējoties ar savu bērnu, tas dod man spēku. Nesen man bija dzimšanas diena – es sajutu milzīgu atbalstu gan no tuviem, gan nepazīstamiem cilvēkiem.

Kā reaģēja jūsu tuvinieki un draugi?

Esmu pārtraukusi attiecības ar draugiem. Uzturu kontaktus vien ar dažiem klasesbiedriem, kuri ir mani pieņēmuši. Mani tuvinieki nezina vai arī slēpj to, ka zina par manu pāreju. Viņi redz izmaiņas manā izskatā, tomēr, tiekoties ar viņiem, cenšos ģērbties dzimumneitrālās drēbēs, lai viņus nešokētu. Iespējams, ka man viņiem visu vieglāk būs atklāt ar preses starpniecību. Man priekšā ir vairākas tikšanās, kuru laikā plānoju “iznākt no skapja”. Neizslēdzu, kad par to izstāstīšu vecākiem, mūsu attiecības var mainīties.

Vai esat saskārusies ar vardarbību, draudiem un pazemojumiem?

2017.gada decembrī geju klubā es cietu no fiziskas vardarbības. Stāsts atkārtojās 2018.gada augustā Ļvovā. Šie gadījumi tika atspoguļoti arī presē. 2018.gada 19.augustā man dienas laikā uzbruka sabiedriskajā transportā. Domāju, ka tas notika uz transfobijas pamata. Neviens neiejaucās, neviens par mani neiestājās. Tomēr kopumā uzskatu, ka man viss ir normāli – es katru dienu izdeju sabiedrībā, kontaktējos ar ierēdņiem, medicīnas personālu.

Mūsu sabiedrība neko nezina par transdzimuma cilvēkiem. Nezina, kā kontaktēties, uzskata viņus par psihiski slimiem vai izvirtuļiem. Cilvēki ir pārliecināti, ka transpersonas ģērbjas pretējā dzimuma drēbēs tikai, lai apmierinātu savas seksuālās vajadzības. Sastopama arī cita attieksme – cilvēki no mums izvairās, ironizē, apsmej. (..)

Attieksme pret LGBT kopienas cilvēkiem mainās ļoti lēnām. Lielajās pilsētās attieksme ir cita – ir piekļuve informācijai internetā. Mazajās pilsētas un ciemos viss ir tāpat kā pirms simts gadiem.

Vienā no intervijām lasīju, ka jūsu ģimene ir izjukusi. Vai cerat izveidot jaunu ģimeni?

Ģimene izjuka pagājušā gada maijā, bet oficiāli laulība vēl nav šķirta. Laulības apliecībā  esmu ierakstīta kā vīrietis, nesen iesniedzu pieprasījumu par izmaiņu veikšanu šajā dokumentā. Vairāk nekā gadu ar sievu vairs nedzīvojam kopā – paņēmusi bērnu, viņa aizbrauca dzīvot pie maniem vecākiem. Pēc kāda laika laulība tiks šķirta oficiāli.

Man gribētos ģimeni, tomēr prognozes neizsaku. Šobrīd veltu daudz laika personīgajai attīstībai un aktīvistes darbam.