Pētnieki: nāves metāls cilvēkiem iedveš prieku, nevis kāri uz vardarbību

FOTO: pixabay.com

Nāves metāla grupas “Bloodbath” kanibālisma tēmas caurvītās dziesmas “Eaten” tekstā ir rinda, kurā vokālists dzied par to, ka kopš dzimšanas dziesmas liriskajam "es" ir tikai viena vēlme – gabalos saplosītu redzēt savu ķermeni. Nav divu domu, ka pirmā asociācija, izdzirdot šādu tekstu, ko turklāt pavada rēcošs vokāls un smagi ģitāras akordi, ir ar vardarbību. Tomēr – nedz šīs, nedz citu nāves metāla žanra izpildītāju vārsmas un mūzika neiedvesmo cilvēkus uz vardarbību.

Pie šāda secinājuma nonākuši Makvorija universitātes mūzikas laboratorijas pētnieki, kuri izmantoja minēto dziesmu psiholoģijas testā, kas atklāja, ka nāves metāla fani nav nejūtīgi pret vardarbīgām ainām, raksta "BBC".

Pētījums publicēts zinātniskajā žurnālā “Royal Society journal Open Science”.

“Nāves metāla fani ir jauki cilvēki. Viņi nedara nevienam pāri,” skaidroja Austrālijas universitātes profesors Bils Tompsons.

Šis darbs ir daļa no desmit gadu ilga pētījuma par mūzikas emocionālo ietekmi uz cilvēku. Kā skaidroja Tompsons, šī ietekme ir diezgan sarežģīta lieta.

“Daudziem cilvēkiem patīk skumja mūzika, kas ir paradoksāli, jo kāpēc gan kāds gribētu skumt ar nolūku. Līdzīgi ir arī ar mūziku, kas ir agresīva. Tas ir psiholoģisks paradokss, kas mūs interesē, tomēr mēs arī atzīstam, ka vardarbībai dažādos informācijas medijos ir ļoti īpaša loma,” piebilda Tompsons.

Kā zinātnieki noskaidroja cilvēka jūtīgumu pret vardarbību?

Ar klasisku psiholoģisko eksperimentu, kas palīdz noteikt cilvēka zemapziņas reakcijas, un vairākiem nāves metāla faniem.

Pētījumā tika iesaistīti 32 nāves metāla fani un 48 cilvēki, kuriem tāda veida mūzika nepatīk. Visiem dalībniekiem bija jāklausās nāves metāls vai popmūzika, paralēli skatoties uz dažādām fotogrāfijām.

Pētnieku mērķis bija izmērīt, cik ļoti smadzenes uztvēra vardarbīgās ainas fotogrāfijās, un noskaidrot, kā attiecīgā mūzika ietekmē jūtīgumu pret vardarbību.

Lai pārbaudītu dažāda veida mūzikas iespaidu uz cilvēku, zinātnieki dalībniekiem atskaņoja arī krasi pretēja veida dziesmas minētajai “Bloodbath” kompozīcijai.

“Mēs izmantojām Farela Viljamsa dziesmu “Happy”,” teica pētnieki.

Abas šīs kompozīcijas katram dalībniekam tika atskaņotas austiņās, kamēr tie aplūkoja divus attēlus – katru savai acij. Vienā attēlā bija vardarbīga aina, piemēram, uzbrukums cilvēkam uz ielas, bet otrā attēlā bija kaut kas neitrāls, piemēram, pa ielu ejoši cilvēki.

“To dēvē par binokulāro konkurenci. Šī testa pamats ir tāds: ja cilvēkam vienai acij pretī ir neitrāla fotogrāfija, bet otrai vardarbīga, tad cilvēks tiecas vairāk skatīties uz vardarbīgo attēlu.”

“Smadzenes vardarbīgo ainu cenšas uztvert vairāk, jo tas ir drauds. Ja nāves metāla cienītāji būtu mazāk jūtīgi pret vardarbību, tad eksperimenta rezultāti būtu citādi, tomēr visi pētījuma dalībnieki uzrādīja līdzīgus testa rezultātus,” skaidroja Tompsons.

Ko par šo visu domā grupa “Bloodbath”

“Man nav nekādu iebildumu, ka zinātnieki izmantoja mūsu skaņdarbu tādā veidā. Mūsu teksti, kā pierādīts arī pētījumā, ir vienkārši nekaitīga izklaide. Principā šī dziesma ir populārās 80. gadu filmas audioversija,” skaidroja grupas solists Niks Holmss.

Holmss arī piebilda, ka lielākā daļa nāves metāla fanu ir inteliģenti, dziļdomīgi cilvēki, kuriem vienkārši ir kaislība pret šāda veida mūziku.

Kāpēc šis pētījums ir svarīgs

Profesors Tompsons stāstīja, ka šis atklājums varētu nomierināt dažus satrauktus vecākus vai reliģiskus grupējumus, kas raizējas par bērnu labklājību.

Skatoties plašākā mērogā, līdz vardarbībai var novest nevis mūzika, bet tieši sabiedrības neizpratne un skopās zināšanas par alternatīvo kultūru.

“Es šā skaņdarba tekstu pats nerakstīju, tomēr es būtu pamatīgi izbrīnīts, ja kāds to noklausītos un izjustu vēlmi, lai viņu apēd kanibāls,” piebilda Holmss.

Uz augšu