Kāpēc Baltijas iedzīvotāji mazāk uztver Krieviju kā militāru draudu? (81)

15. martā Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūts publicēja pētījumu «Baltijas sabiedrību polarizācijas potenciāls», kura ietvaros tika veikta sabiedriskās domas aptauja par Baltijas sabiedrību attieksmi pret ģeopolitisko ainu reģionā. Aptaujas rezultātos ir novērojama interesanta tendence. Neskatoties uz Krievijas ieroču žvadzināšanu Baltijas pierobežā, gan Latvijā, gan Lietuvā, gan arī Igaunijā arvien mazāk cilvēku Krieviju uztver kā militāru apdraudējumu. Vienlaikus ir arī redzams, ka cilvēki nav noskaņoti par labu sankciju mīkstināšanai pret Krieviju.

Piemēram, Latvijā 2015. gadā 29,5% aptaujāto uzskatīja, ka Krievija drīzāk rada tai militārus draudus, bet 2019. gadā tie ir jau 26,1%. Turklāt par 2,8 procentpunktiem ir samazinājies to iedzīvotāju skaits, kuri stingri uzskata, ka Krievija ir militārs drauds. Vienlaikus ir vairāk kļuvis to, kuri uzskata, ka Maskavas ārpolitika draudus drīzāk nerada. Nedaudz gan samazinājies to skaits, kuri domā, ka draudu no Kremļa puses nav vispār, liecina portālā lsm.lv publicētie aptaujas rezultāti. Līdzīgas tendences ir novērojamas arī tradicionāli pret Krieviju asākajā no Baltijas valstīm – Lietuvā un arī visziemeļnieciskāk noskaņotajā Igaunijā.

Par sankcijām runājot, Lietuvā 2016. gadā aptuveni 25% iedzīvotāju uzskatīja, ka sankcijas pret Krieviju būtu jāuztur līdzšinējā apmērā, bet 2019. gadā tie ir jau vairāk nekā 40%. Latvijā šis skaitlis ir attiecīgi aptuveni 18% un 28%, liecina lsm.lv publicētā pētījuma infografika. Vienlaikus ir novērojams straujš kritums to cilvēku skaitā, kuri uzskata, ka ES sankcijas pret Krieviju būtu jāpastiprina. Visstraujākais no tiem ir Lietuvā. 2015. gadā asāk pret Krieviju vēlējās vērsties aptuveni 54% iedzīvotāju, bet 2019. gadā tie jau ir aptuveni 21%.

Kā izskaidrot šo dinamiku?

Šādas sabiedriskās domas izmaiņas nav nekas neparasts. Neskatoties uz to, ka Krievijas darbībām Baltijas valstu mediju telpā tiek pievērsta pastiprināta uzmanība, Maskava pēdējos gados nav izdarījusi neko tik skaļu, lai radītu iedzīvotājos satraukumu par potenciālu nākotnes iebrukumu Baltijas valstīs. Pat salīdzinoši nesenā agresija Kerčas šaurumā nerezultējās militārā turpinājumā un ātri zaudēja gan Baltijas, gan arī pasaules iedzīvotāju uzmanību. Turklāt Ukrainas konflikts (spilgtākā Krievijas agresijas izpausme) pats par sevi vairs nav tik ļoti sakāpināts, intervijā portālam TVNET norāda LU Filozofijas un socioloģijas institūta pētnieks Mārtiņš Kaprāns.

Pētnieks arī pauž viedokli, ka paralēli Ukrainas konflikta atslābuma fāzei Baltijas valstis šo piecu gadu laikā ir piedzīvojušas stabilu ekonomisku izaugsmi.

Kas tāds cilvēkos vienmēr rada mazāku satraukumu par ārējiem notikumiem un krīzēm. Ja pagaidām Latvijā būtu ekonomiskas nedienas, tad Krievijas draudi tiktu uztverti daudz nopietnāk, apgalvo Kaprāns.

Visbeidzot, pētnieks sniedz vēl kādu loģisku pamatojumu – fakts, ka Krima nu ir nelegāli iekļauta Krievijas sastāvā, cilvēkiem vairs nešķiet nekas tik ārkārtējs kā agrāk. Principā cilvēki ir sākuši pieņemt pašreizējo situāciju, pauž pētnieks. Tomēr tas nebūt nenozīmē, ka Krimas okupācija tiek atbalstīta. Tieši tāpēc uzskats par sankciju saglabāšanu (par spīti negribēšanai vērsties pret Krieviju aktīvāk) ir pieaudzis. Tāpat ir pieaudzis arī atbalsts NATO militārās klātbūtnes stiprināšanai Baltijā, saka Kaprāns.

Plašāka tendence Rietumos

Pētījuma rezultāti liek domāt - lai gan mēs Krievijas agresijas izpausmes izjūtam visspilgtāk, arī Baltijas sabiedrības darbojas pēc līdzīga modeļa kā citās Rietumu valstīs – sakāpinājums, atslābums, sakāpinājums, atslābums. Lai saprastu, ko es ar to domāju, atliek palūkoties pagātnē – nu jau tālajā 2008. gadā, kad Krievija uzbruka Gruzijai un okupēja Dienvidosetijas, kā arī Abhāzijas teritoriju. Lai gan kara laikā un neilgi pēc tam apdraudējuma izjūta Baltijā un Rietumos bija augstāka, pēc laika tā noplaka. To atjaunoja tikai notikumi Ukrainā.

Jau minētais Mārtiņš Kaprāns norāda, ka varam runāt par zināmu draudu izjūtas cikliskumu, jo jau pašlaik pēc draudu izjūtas sakāpinājuma fāzes varētu būt novērojama zināma tendence Rietumvalstīm būt pret Krieviju draudzīgākām. Tiesa, pētnieks tajā pašā laikā norāda, ka to nebūt nevar salīdzināt ar situāciju pēc Gruzijas kara. Rietumvalstu kodolā – Francijā, Vācijā un ASV - ir saglabājies ciešs atbalsts Ukrainai un tās teritoriālajai nedalāmībai. Turklāt vēl nesen ASV Krievijas amatpersonām piemēroja jaunas sankcijas.

Savukārt Austrumeiropas politikas pētījuma centra pētnieks Māris Cepurītis intervijā portālam TVNET norāda, ka šāda tendence ir novērojama visā pasaulē, jo draudus cilvēki uztver nopietnāk tad, ja tie ir bijuši hronoloģiski nesenāki.

Savā ziņā apdraudējuma izjūtas mazināšanai visā Rietumeiropā pirkstu varētu būt mēģinājusi pielikt arī Krievija pati, jo viena no tās ārpolitikas pamatstratēģijām ir novērst spēju ES un NATO vienoties par stingru pozīciju attiecībā pret Maskavu. Viens no veidiem, kā to izdarīt, ir veicināt atsevišķu valstu nevēlēšanos būt pret Krieviju nedraudzīgākām. «Krievija ilgstoši ir mēģinājusi mazināt izpratni par sevi kā pret apdraudējuma radītāju un mēģinājusi likt uzsvaru uz cita rakstura jautājumiem. Piemēram, viņi Rietumu sankcijas iztulko nevis kā saistītas ar darbībām Austrumukrainā, bet gan tikai un vienīgi ar ekonomisko dimensiju, un uzsver, ka tikai ekonomiski lēmumi šo konfliktu atrisinās,» apgalvo Cepurītis.

Šajā kontekstā zīmīgi, ka iepriekš minētā pētījuma rezultāti liecina, ka arvien vairāk pieaug to cilvēku skaits, kuri uzskata, ka problēmās Ukrainā valdība Kijevā būtu līdzatbildīga. Kaprāns intervijā norāda, ka viens no iemesliem kāpēc kas tāds ir novērojams, varētu būt Krievijas lietotā propaganda Baltijā.

Tās uzdevums varētu būt sēt šaubas stingro Ukrainas atbalstītāju lokā, lai veicinātu viedokli, ka arī Kijeva ir līdzatbildīga konfliktā ar Krieviju.

Savukārt Māris Cepurītis, atbildot uz jautājumu par Ukrainas lomu šāda pieņēmuma veicināšanā gan Baltijā, gan pasaulē, norāda, ka ne vienmēr sabiedrībai ir skaidra izpratne par to, kas galu galā Ukrainā notiek. «Ja mēs cilvēkus kārtīgi iepazīstinātu ar faktu, ka Ukraina ir de facto karastāvoklī ar Krieviju, tad tiem kļūtu skaidrāka Kijevas valdības motivācija veikt darbības, kuras miera laikā neveic. Kā piemērus var minēt gan centienus panākt vienošanos par ieroču piegādēm, gan arī panākt aktīvāku sadarbību ar Rietumiem,» norāda Cepurītis.

Ko varam secināt?

Paliek atklāts jautājums – vai šāda «jaunā» izpratne par apdraudējumu ir labvēlīga mūsu drošībai? Teiktu, ka drīzāk jā nekā nē.

Krievijas agresīvās lomas lielāka nepārspīlēšana ir laba, jo cilvēki var daudz kritiskāk paskatīties uz informācijas telpā plūstošajiem ziņojumiem par Krieviju un necelt lieku paniku.

It īpaši tāpēc, ka mūsu reģions Kremlim nav pats prioritārākais un tā lielākā uzmanība ir pievērsta Ukrainai, Baltkrievijai un Centrālāzijai. Tāpat arī šādā kontekstā varētu samazināties uzskats, ka Baltijas krievvalodīgās minoritātes ir nopietns drošības drauds, un līdz ar to, varētu mazināties pret tiem paustā nepatika. Tas ir ārkārtīgi būtiski, jo integrētāki krievvalodīgie nozīmē mazākas Kremļa iespējas ar tiem manipulēt un atkārtot «zaļo cilvēciņu» scenāriju. Turklāt pašreizējā situācijā mēs pagaidām neesam iegājuši arī otrā galējībā – pilnīgā iemigšanā. Jau atkal jāatgriežas pie raksta sākumā minētajiem pētījuma rezultātiem, kuros ir teikts, ka atbalsts NATO karavīru klātbūtnei un sankciju uzturēšanai ir pieaudzis. Tie norāda, ka mēs apzināmies situācijas nopietnību un saprotam, ka krievu lācis nesnauž ziemas miegā, bet gan asina savus nagus. Ņemot vērā, ka Krievija tuvākajā laikā, visticamāk, neizdarīs neko radikālu un būs kārdinājums iemigt vēl vairāk, šo vajadzētu atcerēties. Turklāt atcerēties gan mūsu pašu, gan arī citu drošībai.