Cik dārgi Krievijai jau izmaksājusi Krima
Krievu politologa viedoklis

FOTO: AP/Scanpix

Pēc 2014.gada iebrukuma Ukrainā tika pāršķirta pilnīgi jauna lappuse Krievijas vēsturē. Atklātā agresija mainīja to, kā pasaule raugās uz Krieviju, un būtībā noveda pašreizējo režīmu strupceļā, esejā žurnālam "Novoje Vremja" raksta krievu politologs un žurnālists Aleksandrs Morozovs. Viņš darbojies daudzos Krievijas medijos, kā arī savulaik bija laikraksta "Atmoda" Maskavas biroja vadītājs.

Pēc 2014.gada izveidojusies "cita Krievija", salīdzinot ar to, kāda valsts bija iepriekšējos tās pastāvēšanas posmos, raksta Morozovs.

Agrīnais putinisms nodarbojās ar Eirāzijas - bijušo padomju valstu - ekonomisko integrāciju; šīs koncepcijas autors bija Kazahstānas autokrāts Nursultans Nazarbajevs. Taču pēc Krimas okupācijas viss mainījās - Krievijas iebrukums Ukrainā "nobaidīja pat Baltkrieviju un Kazahstānu", pieliekot punktu "slāvu vienotības" idejai, norāda Morozovs.

"Kremļa politika vairs nebija kultūras un ekonomiskās ekspansijas politika, tā kļuva par agresijas, iespaidošanas un pārākuma demonstrēšanas politiku," viņš raksta. "Neviena no kaimiņvalstīm neatzina Krimas iekļaušanu Krievijas Federācijas sastāvā. Rezultātā Krievija simboliski pārcēlās no "eirāziskās telpas" uz vientulības telpu. (..) lai gan Krievijas universitātes pēc inerces turpina runāt par kaut kādu eirāzismu, tomēr Krima noveda pie tā, ka Kremlis kā Zaratustra uzrāpās iedomātā kalna virsotnē un no turienes tukšumā raida savus retoriskos ziņojumus."

Pēc iebrukuma Krimā runas par karu ar Rietumiem uzņēma vēl histēriskāku toni nekā Aukstā kara laikā.

"Pat [bijušais Krievijas premjerministrs Jevgeņijs] Primakovs, bijušais imperiālistiskais politiķis, vienā no savām pēdējām intervijām sacīja, ka "televīzija pārspīlē, propaganda būvēta tā, it kā mēs gatavotos karam"," uzsver Morozovs. Kaut arī Kremlis vēl pirms Krimas adresēja Rietumiem dažādus iebildumus, asi reaģēja uz starptautisko institūciju kritiku un spēra sakāpinātus diplomātiskos soļus, pēc 2014.gada robežšķirtnes Krievijas attiecības ar Rietumiem pārgāja citā "agregātstāvoklī" - tā dēvētajā hibrīdkarā.

"Atslēgas vārds ir "karš". Nav svarīgi, vai uzskatām, ka Kremlis vada ļoti pārdomātu un koordinētu "karu tīklos, nevis ar spēku", vai ka runas par koordināciju ir pārspīlētas. Visiem vērotājiem daudzās atsevišķās epizodes sakārtojas vienā ainā - it kā "tīkla karš pret liberālo demokrātiju", it kā gatavošanās lielam pasaules pārdalīšanas karam, it kā mēģinājums izprovocēt ASV. Krima pārveidoja Maskavas konfliktu ar Rietumiem cita veida konfliktā," skaidro Morozovs.

Krima padarīja Kremļa politiku "apzināti naidīgu". "Rezultātā no 2014. līdz 2019. gadam mainījās izpratne par "Krievijas klātbūtni"," turpina politologs un žurnālists.

Krievijas globālā komunikācija pakļuvusi zem lupas. "Tas, ko pirms tam uzskatīja par šaubīgu, bet pieļaujamu, negaidīti kļuva toksisks. Kremlis no partnera - kaut problemātiska - kļuva par kaut kāda žurku midzeņa, katakombu turētāju. Nacionālie izlūkdienesti, finanšu monitoringa organizācijas un žurnālisti [..] tagad aizņemti ar "neļaunprātīgas Krievijas klātbūtnes" nošķiršanu no apzināti toksiskas," situāciju apraksta Morozovs. 

Kremļa nelāgo nodomu "infekcijas zona" pēdējo piecu gadu laikā nepārtraukti izpletusies un turpinās to darīt arī nākotnē.

Viens no Krimas okupācijas blakusefektiem - sankciju saraksti izgaismojuši Putinam pietuvināto personu loku un vairojusies Putina atkarība no tiem. "Krima panāca to, ka viņš vairs nevar mainīt kursu. Katrā jaunā pagriezienā "Putina kolektīvam" jādodas tālākas eskalācijas virzienā," uzskata Morozovs. "Bet Putins pats nevar nospiest bremzes."

"Lai arī kāds būs Krimas tālākais vēsturiskais liktenis, Kremļa atklātā ļaunprātība pret kaimiņvalsti 21. gadsimtā ir ierakstīta ar lieliem un melniem burtiem. Projekts "Jaunkrievija" noveda pie tā, ka neizbēgami tiek pārskatīti visi elementi Kremļa politikā pret Ukrainu: tagad tie visi izskatās kā gatavošanās iebrukumam," norāda Morozovs.

"Krima ir inde, kas piecu gadu laikā mazās devās injicēta visā Krievijas izglītības, kultūras un nacionālās identitātes argumentācijas sistēmā," viņš uzsver. "Nākas nepārtraukti izdomāt, izplatīt un sarunu šovos apspriest visa veida "melu argumentus", attaisnojot Krimu. Šie meli jāiekļauj mācību grāmatās, kinosižetos, ierēdņu sagatavošanas sistēmā, visās sabiedriskās sfēras porās un spraugās.

Sabiedrība nevar sadzīvot ar "netaisnīgu piesavināšanos", un vēl vairāk tā nevar atzīt, ka piedalījās mēģinājumā sadalīt Ukrainu. Tāpēc nepieciešams nepārtraukti ražot "argumentācijas līmi", no kuras sastāvēja mācību grāmata "Padomju Savienības komunistiskās partijas vēsture" vēlīnajā padomju periodā, tas ir, nepārtrauktiem, izpušķotiem meliem, kam vajadzēja pierādīt "ģenerālās līnijas" patiesumu, neskatoties uz visām kļūdām un piespiešanu. Pati par sevi šī "prāta sagrozīšana" darbojas kā liela mašīna, kuru pēc tam nevar izņemt no valdības, nekaitējot visam organismam. 

Starp šo melu mašīnu un valdību parādās vienādības zīme. Bet tas nozīmē, ka Krima sistēmas iekšienē uzblīst kā pūslis. To nevar lokalizēt. Katru dienu valdības un sabiedrības audos no tā sarodas vēža šūnas."

Pieci gadi ir pārāk neilgs laiks, lai spriestu par to, kas notiks nākotnē.

"Bet skaidrs ir, lūk, kas. Ja Putins nebūtu sagrābis Krimu, ja nebūtu izveidojis "Jaunkrieviju", tad šausmīgi pat iedomāties, kādas fantastiskas iespējas viņam un "steikholderu bandai" būtu pavērušās trampisma un "Brexit" pavājinātās Eiropas laikos," rakstu noslēdz Morozovs. 

"Tagadējais putinisms - tas nav vienkāršs "kovbojs", bet gan "kovbojs, kurš zog svešus zirgus". Tādējādi krīzes izpausmes pasaulē un "augošā neskaidrība" nespēlē viņiem par labu, lai arī viņi sevi māna ar cerību uz šādu neskaidrību un cenšas to visādi ģenerēt. 

Laba tēla šai bandai vairs nebūs. Uz deeskalāciju viņi neizies. Grozi kā gribi, bet Krievijai galu galā nāksies piedāvāt pasaulei kādu citu bandu. Jo šī konkrētā banda nav savienojama ar Krievijas ilgtermiņa pozīciju pasaulē."

Uz augšu