Kosovas kara drūmās rētas: izvarošana kā kara ierocis

Kosovas krīzes laikā izvarošanu pārcietušās sievietes joprojām klusē, jo šis temats Kosovas konservatīvajā sabiedrībā apvīts ar kauna un tabu auru. Daļa upuru saņēmušas palīdzību no nevalstisko organizāciju piedāvātajiem ārstu un psihoterapeitu pakalpojumiem. Citas atklājušas to dzīvesbiedriem, bet nolēmušas par to nerunāt publiski. Daudzas sievietes baidās par to runāt pat ar pašiem tuvākajiem cilvēkiem.

Līdz šim nevienam indivīdam nav piespriests cietumsods par Kosovas krīzes laikā pastrādātajām izvarošanām.

Līdz šim tikai viena Kosovas krīzes seksuālās vardarbības vilnī cietusī sieviete ir uzdrīkstējusies šo faktu atzīt publiski, neslēpjot savu identitāti. Pagājušā gada oktobrī Vasfije Krasniki-Gudmena televīzijā pārraidītā runā izstāstīja, kā viņu nolaupīja un izvaroja serbu policists. Viņa tolaik bija tikai 16 gadus veca.

Gudmena ar savu ģimeni dzīvo Teksasā, ASV. Viņa atgriezās dzimtajā zemē, lai pastāstītu par pārdzīvoto, un "Be My Voice" ("Esi mana balss") kampaņas ietvaros turpina par to runāt vēl daudzviet citur pasaulē. Kampaņas mērķis ir cīnīties ar aizspriedumiem un mazināt stigmu, ar ko saskaras seksuālās vardarbības upuri visā pasaulē un visu veidu konfliktos.

Šis jautājums pievērsis globālu uzmanību. Pērn Nobela miera prēmija piešķirta aktīvistiem par centieniem panākt, lai seksuāla vardarbība netiek izmantota kā ierocis bruņotos konfliktos. Viena no tām bija Nadija Murada - cilvēktiesību aktīviste no Irākas un viena no aptuveni 3000 sievietēm, kuras izvaroja un citādi fiziski ietekmēja "Islāma valsts" kaujinieki.

Tikmēr Kosovā sievietes - un arī vīrieši - joprojām klusē. "Politico Europe" žurnāliste Valērija Pleša runāja ar sievieti, kuru 1999.gada aprīlī radinieka mājas pagrabā izvaroja astoņi serbu policisti. Viņa bija 16 gadus veca meitene. Gadu pēc tam viņa apprecējās ar daudz vecāku vīrieti, ko bija izraudzījušies viņas vecāki. Viņa cerēja, ka laulības dzīve mazinās ciešanas, bet tā nenotika. 

Tagad viņa gaida atbildi uz pieteikumu jaunieviestam valdības pabalstam, kas pienākas Kosovas kara laikā pastrādātās seksuālās vardarbības upuriem. Viņiem izmaksā 230 eiro mēnesī, kas ir tuvu vidējai algai, ko sievietes pelna Kosovā. Upuri, kuri dzīvo nabadzībā un izolācijā, par šo iespēju ir pateicīgi.

Taču pieteikšanās process ir garš un sarežģīts. Upuriem jāpierāda, ka izvarošana ir notikusi, - ar medicīniskajiem datiem, psihoterapeita pierakstiem vai aculiecinieku stāstīto. Pat ja upuris iziet cauri visam šim procesam, nav garantēts, ka valdība pieteikumu apstiprinās. Līdz šā gada janvārim apstiprināti tika 190 pieteikumi no 911, bet 119 tika noraidīti.

Ne visas upures varēja pastāstīt par notikušo. Sanije Salihu žurnālistiem stāsta par savu meitu Vjollcu, kuru kara laikā izvaroja un spīdzināja. Kādā 1998.gada naktī Vjollca pazuda no dzimtās pilsētas Kosovas rietumos, un tikai pēc vairākām nedēļām māte uzzināja, ka jaunā sieviete nonākusi slimnīcā Serbijas galvaspilsētā Belgradā. Vjollca no gūtajiem savainojumiem bija paralizēta. Viņai bija nodarīti mugurkaula bojājumi. Māte kopa Vjollcu līdz viņas nāvei 2006.gadā.

Luli (vārds mainīts) ir vīrietis, kurš cietis no kara laika seksuālajām zvērībām. 21 gada vecumā viņu izvaroja serbu policisti. Pēc tam viņš piekauts atgriezās mājās un par notikušo pastāstīja tēvam.

"Mēs nevienam nedrīkstam to teikt, jo tad ģimenes gods būs zaudēts un mēs šeit vairs nevarēsim dzīvot," atbildēja tēvs.

Luli vēlāk apprecējās un vairākus gadus pēc tam pastāstīja par piedzīvoto sievai. Nākamajā dienā sieva viņu pameta. Tagad Luli ir precējies otrreiz un negrasās sākt līdzīgu sarunu kā tās, kas pielika punktu pirmajai laulībai. Luli ir pieteicies valdības pabalstam, taču nevienam par to nav stāstījis.

Žurnāliste runāja ar vēl vairākiem citiem upuriem - divām māsām, kuras tika izvarotas vienlaicīgi, un citiem cietušajiem, kuri vēl tagad slepus dodas uz grupas psihoterapijas seansiem.

Kosova ir bijusī Serbijas province. Etniskie konflikti starp serbiem un albāņiem 20.gadsimta nogalē pārauga smagā bruņotā vardarbībā starp Miloševiča vadītajiem Dienvidslāvijas Federālās Republikas spēkiem un Kosovas Atbrīvošanas armiju (KAA).

Kosovas karš ilga no 1998.gada marta līdz 1999.gada jūnijam. Pēc 11 nedēļas ilgas NATO bombardēšanas kampaņas Serbijas spēki pameta teritoriju. Jautājums par to, cik daudz civiliedzīvotāju gāja bojā Kosovas karā, joprojām ir strīdīgs.

Miloševičs pēc tautas sacelšanās atkāpās 2000.gadā un gadu vēlāk tika apcietināts. Bijušajam Dienvidslāvijas prezidentam Hāgas tribunālā tika izvirzītas vairāk nekā 60 apsūdzības kara noziegumos, kā arī genocīdā, par viņa lomu Balkānu karos, kas 90.gados sadalīja Dienvidslāviju. 2006.gadā Miloševičs mira savā kamerā ANO kara noziegumu tribunāla cietumā Hāgā.