/nginx/o/2018/11/27/11607146t1h1c82.jpg)
18. aprīlī ir plānota Igaunijas prezidentes Kersti Kaljulaidas vizīte Krievijā, kuras mērķis būs atklāt Igaunijas vēstniecības Krievijā renovēto ēku. Tomēr vizītes laikā ir paredzēta tikšanās arī ar Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu. Rodas jautājums - vai šāds gājiens nerada riskus Baltijas vienotībai?
Komentējot situāciju, Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Māris Cepurītis norāda, ka dialogs ar Krieviju visām trīs Baltijas valstīm jebkurā gadījumā notiek un tas nevienā mirklī nav pārtrūcis. Pat pēc Krimas aneksijas valstis ir turpinājušas sarunāties. Atšķirība tikai tāda, ka ir palicis maz punktu, par kuriem varam vienoties. «Protams, tikšanās prezidenta līmenī daudz spilgtāk simbolizē ieinteresētību iesaistīties dialogā, taču es Kaljulaidas gaidāmo tikšanos ar Putinu vairāk redzētu kā mēģinājumu Igaunijai iegūt zināmu līdzvērtības statusu iepretim Krievijai.
Viņa vēlas, lai viņa tiktu uzņemta vienlīdzīgi citu valstu līderiem. Respektīvi – lai tiktu izrādīts cieņas apliecinājums no otras valsts prezidenta puses,» saka Cepurītis.
Cepurītis arī uzsver, ka tas no Igaunijas puses arī varētu būt smalks sabiedrisko attiecību gājiens. «Ja Putins šādu vienošanos noraidītu, tad tas būtu diezgan spēcīgs signāls, ka no Krievijas puses ir nevēlēšanās redzēt Igauniju kā vērā ņemamu sadarbības vai arī attiecību partneri,» pauž pētnieks. «Tādā veidā Igaunija diplomātiski jebkurā gadījumā ir ieguvēja, jo pat šādas augsta līmeņa tikšanās apstiprināšana ir uzvara. Viņiem caur šo kanālu ir iespējams uzrunāt Krievijai un Igaunijai aktuālos divpusējo attiecību jautājumus. Būtu arī jāņem vērā fakts, ka Igaunija ir viena no tām valstīm, kurai vismaz šādā līmenī tikšanās nav bijušas vispār,» turpina Cepurītis.
Augsta līmeņa tikšanās Igaunijai ar Krieviju ir nepieciešama arī vairāku aktuālu divpusēju problēmu dēļ.
«Piemēram, abām valstīm vēl arvien nav noslēgts līgums par robežas demarkāciju. Šajā jautājumā ir problēmas saistībā ar Peipusa ezeru un vietu, kur satiekas Latvijas, Krievijas un Igaunijas robeža.
Kamēr vienošanās par demarkāciju nav noslēgta, ir ļoti grūti runāt par to, ka abām valstīm vispār ir fiziska robeža. Viena lieta ir līnija kartē, bet pavisam cita ir līnija dabā,» intervijā portālam TVNET norāda Latvijas Universitātes profesors Ojārs Skudra.
«Otra divpusējā problēma ir Nordstream II un tā celtniecība. Kā zināms – šim projektam pretojas visas trīs Baltijas valstis. Tāpat, ja mēs gribam skatīties tālākā griezumā, tad abas puses var vēlēties apspriest arī «Centra partijas» nākšanu pie varas Igaunijā un arī aktuālos NATO jautājumus saistībā ar ASV izstāšanos no līguma par vidējā un tuvā darbības rādiusa raķešu likvidāciju,» norāda eksperts.
Robežlīguma noslēgšanas aktualitāti abu valstu attiecībās apliecina arī Igaunijas Starptautiskā drošības un aizsardzības centra pētnieks Kalevs Stoišesku. Viņaprāt tā ratifikācija ir nepieciešams abu valstu attiecību veiksmīgākais funkcionēšanai. «Mēs protams, ka varam iztikt bez tā, taču ir daudz labāk, ja tas būtu,» saka Stoišesku. «Turklāt mūsu prezidente uz Krieviju dosies arī ar pārējo trīs Baltijas valstu interesēm prātā. Neuzskatu, ka viņa varētu mēģināt veidot politiku, kura būtu pretrunā Latvijas un Lietuvas ārpolitikas pamata uzstādījumiem. Tādēļ es šeit īsti nesaredzētu riskus Baltijas valstu vienotībai,» apgalvo Stoišesku.
Māris Cepurītis arī piemetina, ka Igaunija tomēr ir suverēna valsts un tai pašai ir tiesības veidot savu ārpolitiku, un šis nav vienīgais precedents, kad kāds Baltijas valstu līderis ir piedalījies kādos diplomātiskos pasākumos bez pārējo divu līderu līdzdalības. «Atcerēsimies, ka savulaik arī mūsu pašu prezidente Vaira Vīķe-Freiberga devās uz 9. maija svinībām Maskavā, taču šim piemēram nesekoja nedz Lietuvas, nedz Igaunijas līderi. Nav tā, ka jebkurš diplomātisks gājiens būtu jāsaskaņo ar pārējām Baltijas valstīm,» saka eksperts.
